Varoņstāsts ar sievieti centrā – to mēs jau sen bijām pelnījuši un gaidījuši. Turklāt nevis varonība pārcilvēciskās ciešanās (kā Viestura Kairiša spēlfilmā Melānijas hronika, 2016) vai sabiedrības nenovērtēta un paša dzīvei bīstama varonība (kā Kristīnes Želves filmā Mērijas ceļojums, 2018), bet priecīgi pārgalvīga, enerģijā pāri plūstoša un gandrīz vienmēr rezultatīva rīcība, kas ļauj drosmīgi radīt un celt, ne tikai paciest un pārciest. "Es gribu un varu," saka Emīlija Benjamiņa Gunas Zariņas jaudīgajā atveidojumā, un daudzsēriju filma Emīlija. Latvijas preses karaliene rāda gudras un izlēmīgas sievietes dzīvi, kas rit pēc viņas pašas noteikumiem – protams, līdz brīdim, kad pasaule pārvēršas un tur vairs neko nevar darīt pat Emīlija.
Karaliene un galms
Varbūt nav pārāk pieklājīgi sākt stāstu par filmu ar to, kā tur nav, tomēr man šķiet zīmīgi, ka filmas producentu un scenāristu izvēle ir sākt Emīlijas stāstu 1924. gadā – laikā, kad viņa faktiski jau ir "pa pusei karaliene" un notikumi attīstās skalā no forte līdz fortissimo. Tādējādi vismaz teorētiski (lai gan varbūt Latvijas nelielajā kinoindustrijā ne visai reālistiski) rodas brīnišķīga iespēja kā nākamo daudzsēriju filmu uzņemt "prīkvelu" par to laiku, ko Emīlija trešās sērijas radiointervijā raksturo ar vienu teikumu – "es jau arī sāku no viszemākās pozīcijas, kā sludinājumu vācēja…", bet patiesībā tie ir gandrīz 25 gadi aizraujošā pasaulē, kur dzimst Latvijas avīžniecība un uzņēmējdarbība. Ar šādu dzīves periodu, ar uzņēmīga cilvēka pirmajām veiksmēm un neatlaidīgu rāpšanos pa sociālā statusa trepītēm varbūt varētu identificēties vēl plašāks skatītāju loks, lai gan paredzu, ka Emīlijai tas tāpat būs gana plašs – jo karalisko dzimtu stāsti (nezin kāpēc) interesē visus.
Nevar teikt, ka šajā karalienes periodā Emīlijas tēlam nebūtu, kur attīstīties, – atkāpjoties ar distanci un ietverot skatienā visas inscenētās sērijas uzreiz, ir skaidri redzams, kā azartiskā jaunu ceļu lauzēja pamazām iegūst ciniski stervozus vaibstus un ledus sirdi, kas īpaši salti uzmirdz vairākās saspēlēs ar atbildīgo redaktoru Kārkliņu (emocionāli piesātināts Laura Dzelzīša aktierdarbs) un reizēm pavēršas pat pret "mīļo Toniju" (visa stāsta garumā lielisks Juris Bartkevičs Antona Benjamiņa lomā), bet sestajā sērijā ledus caur apjukumu un izmisumu pārvēršas akmenī.
Centrālā tēla iekšējā attīstība ir netiešs apliecinājums iepriecinošajam faktam, ka producentu drosmīgā – un laika trūkuma diktētā – ideja piesaistīt seriāla veidošanai trīs režisorus ir attaisnojusies un vismaz lielās līnijās Kristīne Želve, Andis Mizišs un Dāvis Sīmanis ir sapratušies (ne bez operatora Andreja Rudzāta palīdzības, protams). Arī četru scenāristu un vēl vairāku konsultantu sadarbība ir ielikta gudri izdomātos rāmjos, kas neparedz pedantiski hronoloģisku stāsta risināšanu, bet koncentrējas uz konkrētām spilgtām epizodēm Emīlijas dzīvē, katrā no tām ļaujot izgaismoties arī līdzcilvēkiem. Piemēram, Jaunāko Ziņu redakcija ir pavisam atsevišķa un pētīšanai interesanta pasaule, kurā katram redakcijas darbiniekam ir atrasta sava caurviju stīga un uzspīd smalki aktierdarbi – mazliet konservatīvais un patiešām atbildīgais redaktors Kārkliņš (Lauris Dzelzītis), sirsnīgi vēlīgais un savā pašvērtības apziņā stabilais Kārlis Skalbe (Uldis Anže), pastāvīga poētiski narkotiska sasprindzinājuma mocītais Ziemeļnieks (pārsteigums no Kaspara Zāles), mīļi anekdotiskais latīņu citātu bārstītājs Brusubārda (kurš Daiņa Gaideļa filmogrāfijā ļoti atgādina filmā Rūdolfa mantojums nospēlēto "pašmāju poētu"), eiropeiski parīziskais Jūlijs Lācis (amizanti atcerēties, ka Edgars Ozoliņš pirms gada debitēja uz kinoekrāniem ar mūsdienu krimināldarbībās iesaistīta taksista lomu).
Sešas un septītā
Pie Emīlijas skatītāja klusajiem prieciņiem pieder arī daži scenāristu "sveicieni pāri gadsimtam", kas Benjamiņu stāstā ievelk sīkus štrihus no Latvijas šodienas, – piemēram, redakcijas vīru priekšlikumi nupat nopirktajā Fābu namā ierīkot koncertzāli vai laikmetīgās mākslas muzeju "kā Tretjakovkā". Un pavisam smalks diedziņš neuzkrītoši noplīvo pirmās sērijas ainā, kur Emīlija un Berta 1924. gadā šķirsta avīzi Segodņa, lai aizņemtos kādas idejas jaunajam žurnālam, – Berta (Baiba Broka) lasa: "… janvārī piedzims kāds, kas izcels Gaismas pili…", un es jūtos tā, it kā man ar filmas autoriem būtu kopīgs noslēpums, jo gluži nejauši atceros, ka 1925. gada janvārī ir dzimis arhitekts Gunārs Birkerts.
Vēstures faktu attiecības ar filmas autoru iztēli, protams, ir svarīgs jautājums ikvienā vēsturiskajā filmā, un gan jau arī Emīliju kādi pašmāju vēsturnieki gaida ar uztrītiem šķēpiem, lai nekavējoties mestos apkarot "vēsturiskas nepatiesības". Tomēr – vai tieši tāpēc – filmas producenti ir rīkojušies negaidīti gudri un preventīvi, pievienojot sešām aktierkino sērijām septīto – dokumentālos materiālos balstītu stāstu par Benjamiņu dzimtu, kas neizkrīt no kopējās vizuālās stilistikas, jo izmanto daudz inscenētu fragmentu no iepriekšējām sērijām, bet nerada iespaidu par stāsta dublēšanos, jo daudzsēriju cikla ietvaros izdevies noturēt skaidru robežu starp spēli un dokumentalitāti. Un solījums, ka kinoteātros septītā sērija tikšot pievienota dažādiem sēriju komplektiem, nevis vienmēr tikai beigās pēc sestās, ir jāuztver nevis kā apgrūtinājums, bet kā bonuss – tik sarežģītu laikmetu un tik sazarotu dzimtas stāstu nemaz ar pirmo reizi nevar tā vienkārši uztvert un saprast.
Nevaru mierā sēdēt
"Es gribu zināt visu par Emīliju," izlēmīgi teica manas ģimenes jaunākā kinoskatītāja, kad mēģināju brīdināt, ka sestā sērija būs visbēdīgākā un varbūt labāk sev aiztaupīt šī krāšņā stāsta traģisko finālu. Noskatījās, izjautāja visus svarīgos jautājumus un, lai vakars nebeigtos pārāk skumji, steigšus aizskrēja uz Tet skatīties atkal pirmo sēriju, kas jau kinoteātrī redzēta.
Ar šo ģimenes dzīves ainiņu gribu tikai ilustrēt un arī apsveikt producentu drosmīgo lēmumu demonstrēt daudzsēriju filmu Emīlija. Latvijas preses karaliene vienlaikus gan straumēšanas platformā, gan kinoteātros – diezgan droši varam būt pārliecināti, ka katram formātam būs savi skatītāji un katram apmeklējumam – savi iemesli. Turklāt, turpinot kinozinātnieces Elīnas Reiteres domu, kas izteikta nesenā Kino Rakstu redakcijas komentārā, es pat būtu gatava slēgt derības, ka kinoteātru apmeklējuma statistika būs iepriecinoša – gan tāpēc, ka Emīlija ir publiskajā telpā pamanāms notikums pat šobrīd, kad kultūras piedāvājums jau šķiet sasniedzis maksimālo blīvumu, gan arī tāpēc, ka šī daudzsēriju filma skaidri apliecina to, ko varbūt vēl neviens Latvijas kinoprodukts nebija tik uzskatāmi demonstrējis, – ērta pieejamība mājas vai kabatas ekrānā nav izšķiroša, ja filmai ir kinematogrāfiskas kvalitātes, kuras īpaši izceļ lielais ekrāns un kinozāles apstākļi. (Tomēr atļaušos uzsvērt nosacījumu "ja ir" – jo senā mantra "visas filmas jāskatās uz lielā ekrāna" gan ir jau mazliet novecojusi… un varbūt pat nekad nav bijusi drošticama.)
"Es nevaru mierā sēdēt, kamēr dzīve aiziet garām," saka Emīlija ar apskaužamu enerģiju, un to nu mēs gan varētu šobrīd no viņas pasmelties, kā tas jau izdevies simtos skaitāmajai daudzsēriju filmas veidotāju komandai, kas visgrūtākajā vīrusa ierobežojumu laikā uzfilmējusi un tik saspringti īsā laikā izveidojusi pamatīgu darbu. "Cilvēks ir tas, kas viņš grib būt," saka Emīlija.