Teātra dzīves aktivizēšanās nav rudens cēlonis, bet tomēr – jaunās sezonas preses konferences, repertuāra plānu izziņošana, internetā klejojošās teātru kolektīvu fotogrāfijas liecina, ka drīz būs jāatgriežas pilsētas ritmā un garos vasaras vakarus brīvā dabā nomainīs citas ainavas – iztēles radīta realitāte uz teātru skatuvēm. Nupat jauno sezonu atklājis Dirty Deal Teatro ar viencēlienu Pieņemt savu nevarību objektu teātra valodā. To iestudējis scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni un Agri Krapivņicki. Izrāde tapusi, autoriem pieņemot, ka "teātra melnā skatuve ir tukšums, kurā var tikt dzemdināta jebkāda jauna pasaule". Tā, visticamāk, ir atsauce uz teātra leģendas Pītera Bruka grāmatu Tukšā telpa (1968), kurā angļu režisors apkopojis savos novērojumos balstītas teorētiskās atziņas par teātra dabu un tā attiecībām ar skatītāju. Tajā lakoniski fiksēta arī hrestomātiska teātra definīcija – teātris var notikt jebkur, ja vien kāds pāriet pāri tukšai telpai, kamēr otrs to vēro.
Kuba sabrukums
Piesakot tēmu par cilvēka ierobežotajām iespējām ietekmēt šodien praktiski pieredzamas, nevis teorētiski konstruētas globālas problēmas, kā karš un klimata pārmaiņas, un vienlaikus šajos procesos mēģinot saglabāt vietu arī vienkāršām jūtām, izrādes kompozīciju veido fragmentētas ainas, kurās savstarpēji hronoloģiski visai brīvi saistītajās etīdēs bez vārdiem saspēlējas Reinis Suhanovs ar abiem aktieriem.
Izrādes ievadā tiek apspēlēts black box koncepts. Tas ir ne tikai teātra kontekstā pazīstamais, viegli transformējamais spēles telpas modelis, kam faktiski atbilst arī Dirty Deal Teatro melnā zāle, kura līdz šim daudzkārt ir radoši izmantota skatītāju izvietošanai ap spēles laukumu, bet arī ierīce, kuras darbības mehānismi ir slēpti no lietotāja. Šis kubs skatuves centrā ar dobju rūkoņu rotē uz vienas no virsotnēm, bet pietiek ar aktieru kustināta balta tauriņa piezemēšanos, lai kubs sabruktu un skatītājam atklātos tukšums, kas to pildīja, bet patiesībā – mākslinieku un skatītāju iztēle.
Turpinājumā stundas ilgumā esam liecinieki vairākām teatrālā nosacītībā risinātām ainām, kurās aktieri lielākoties darbojas viscaur melnos sanitāru kostīmos un sejas maskās, kas mazina jebkādas individualitātes izpausmes. Viņi ataino savstarpējas tuvināšanās mēģinājumus, kad Sandijas Dovgānes dresētais liegais baltais tauriņš komponista Kārļa Tones radītajā stīgu mūzikas atsperīgajā ritmā meklē, kur nolaisties uz Agra Krapivņicka iemiesotā melnā, robustā stāva, vai kad aktieri uzbudinātā dūdošanā imitē baložu riestu. Redzam arī tiešu konfrontāciju ar dabu, kad puskailo Reiņa Suhanova atpūtnieku vārda tiešā nozīmē apdedzina ultravioletais starojums, ko personificē milzu gludekļa butaforija. Radošā komanda aizskārusi arī dziļi filozofiskus jautājumus, taču interese par tiem ir bijusi fragmentāra un aizsniegties līdz kādām paliekošākām atziņām ir grūti. Tāpēc jautājums, vai uz skatuves notiekošais mudina pārskatīt savas varēšanas robežas, apstrīdēt un pārvarēt savu nevarību vai arī – tieši pretēji – samierināties ar to, paliek atklāts.
Reiva rīboņa
Skatuvisko norišu iedarbība ir atkarīga no katra skatītāja paša humora izjūtas, un paveicas, ja tā saskan ar radošo grupu. Vienā no asprātīgākajām ainām, kas sakairina tēlaino domāšanu, no kulisēm tiek izstumti zaļi, masīvi atkritumu konteineri. Izteiksmīgā labsajūtā maujot, aktieri to vākus rimti virina augšup un lejup un imitē mūsu piena, gaļas un arī metāna dzīvo fabriku gremošanas trakta darbību. Pēc brīža noskaidrojas, ka to vēderi ir sapūtušies, jo ir pilni ar izrādes plastmasas dekorācijām.
Par ūdens kvalitāti izrādes veidotāji runā, pāri skatuvei teatrāli nostiepjot zilu plēvi, kas ļauj izspēlēt ainas par piesārņojuma atgriezenisko efektu – Sandijas Dovgānes peldētāja savaino kāju uz miruša dzīvnieka galvaskausa. Skatītāja atmiņas gan atgādina, ka šis ir daudzkārt redzēts paņēmiens – gluži nesen Latvijas Nacionālā teātra izrādē Pīters Pens. Sindroms režisors Dmitrijs Krimovs līdzīgā veidā apspēlēja teātra dzimšanu kā neprognozējamu spēli.
Krievu režisora vārds Dirty Deal Teatro iestudējuma sakarā nāk prātā arī tāpēc, ka iepriekš Klaipēdas Drāmas teātrī Dmitrija Krimova radītajā izrādē Fragments apzināti butaforiski inscenētais ugunskurs līdzinās šeit sakurtajam. Kādā brīdī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa vadībā liesmu mēlēs iegailas visapkārt piekārtās oranžās plēves, no kurām darinātas kulises, un ventilators pluina sarkaniem eņģeļu matiem rotāto priekškaru. Efekts ir vizuāli izteiksmīgs, bet Dmitrija Krimova izrādē vēstījumam papildu dziļumu piešķīra faktoloģiskais segums, ko sniedza Antona Čehova lugas Trīs māsas sižets kontekstā ar režisora personisko drāmu, pametot Krieviju.
Radošā komanda nav vairījusies arī no dažām pārdrošām idejām. Kādā brīdī atkritumu konteiners vairs necilājas govju fizioloģisko procesu ietekmē un no tā paceļas Jēzus kailais torss – ap galvu likts turpat konteinerā pirms brīža iemestais pītu vadu vainags, bet rokas piesistas pie atvāžamā vāka. Turklāt nomocītā cilvēka ķermeni ir pārņēmusi reiva rīboņa, tāpēc sarkanie plankumi uz pieres un apakšdelmiem vairāk liecina par neprātīgas apreibināšanās sekām pagrabīgajā skatuves telpā, nevis mocekļa pārlaicīgo nāvi. Ja šī aina būtu izvērsta, nevis kautrīgi iefiltrēta starp visām citām, Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas Svētā vakarēdiena bakhanālās transformācijas tās priekšā nobālētu.
Pagātne apēd nākotni
Pretenciozi eksistenciālas notis ieskanas arī izrādes noslēgumā ar vairākiem fināliem – no mūžīgā miera iztrūcināts skelets, ārēju spēku vadīts, sasit un izēd skatuves centrā novietotu jēlu olu. Citiem vārdiem, pagātne apēd nākotni. Tā ir kliedzoša un apsvēršanas vērta atziņa, kam varētu veltīt pat veselu izrādi, bet izvēlētie izteiksmes līdzekļi nav pietiekami informatīvi, lai sniegtu gana daudz konkrētības, kas atklātu izrādes veidotāju ieceres kontekstu un iemeslus.
Publicitātes materiāli vēsta, ka šis ir viens no vizuāli iespaidīgākajiem iestudējumiem Dirty Deal Teatro vēsturē. Iespaidus, protams, nosaka ļoti individuāls un personisks vērtējums, taču nevar noliegt, ka tik daudz plastmasas šajā teātrī pēdējā laikā nav redzēts. To gan nevar teikt par Reiņa Suhanova scenogrāfijas darbiem, kuros tā ir bijusi diezgan iecienīta.
Ir jāatzīst, ka šo sintētisko materiālu bagātīgais izmantojums kaut ko liecina par izrādes vēstījumu – dabas aizsardzībai veltītā tēma ir atklāta tikpat kā bez otrreiz pārstrādātiem produktiem, un daži atkārtoti izmantojamie tiek iznīcināti, piemēram, kādā ainā apspēlētās rūpīgi salīmētās kartona klavierītes katrai izrādei nāksies izgatavot no jauna.
Kaut gan arī polietilēna iepirkumu maisiņus var lietot ar domām par tīru vidi. Tajos var neiepakot katru nopirkto lietu, un var izvēlēties kādu no neskaitāmiem variantiem, kā tos vēlāk izmantot atkal.
Pieņemt savu nevarību
Dirty Deal Teatro 25., 26.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18