Cilvēks tomēr nav racionāla būtne. Un šī pieļāvuma ilustrācijai lieti noderēs Nožēlojamie. Tā vietā, lai lasītu franču literatūras zelta klasiķa un nacionālā dārguma Viktora Igo necilvēcīgi biezo romānu Les Misérables un iepazītu oriģinālā, viņš izvēlas gandrīz trīs stundas (precīzi 158 minūtes) pavadīt kinoteātrī, lai noskatītos Nožēlojamo ekranizāciju – turklāt ne jau franču romāna, bet gan tā anglisko mūzikla versiju! Un šādu "neracionālo" netrūkst – ar samērā sīku budžetu (65 milj.) Londonas paviljonos nofilmētais aizpērnā Oskara laureāta (par drāmu Karaļa runa) Toma Hūpera režisētais opuss pasaulē jau savācis gandrīz piecreiz lielāku summu – 290 miljonu, no tiem 148 – ASV.
Tas nekas, ka šī melodiskā, tomēr muzikāli vecmodīgā, lai neteiktu – arhaiskā, pāris hitu "operete", kuru teātra pasaulē pazīst kā Les Mis, pēc 1980. gada izgāšanās Parīzē globālās skatuves iekaroja jau angļu variantā un kopš premjeras Londonas Vestendā 1985. gadā ir kļuvusi par ienesīgāko mūziklu vēsturē.
Makintoša važas
Savu lomu te spēlējis cits ģēnijs – producents ar zelta ožu Kamerons Makintošs (Kaķi, Operas spoks u. c.) –, taču tas ir atsevišķs stāsts. Kinoskatītājiem svarīgi zināt, ka ar Makintošu un viņa žandarmēriju jeb autortiesību aģentūru bija saistītas vislielākās grūtības filmā – tā kā mūzikls joprojām tiek spēlēts uz dažādu valstu skatuvēm (to skaits pārsniedz 43 teritorijas, arī Latvijā tika iepirktas autortiesības uz Les Misérables, ko 2007. gadā Ķīpsalas hallē iestudēja Gatis Šmits), jebkuras vissīkākās izmaiņas mūziklā ir jāsaskaņo ar Cameron Mccintosh Productions. Jo – eksistē nelaužams mūzikla Les Mis standarts, un to redzam pat jaunās filmas afišā – uz tās joprojām ir sīciņās Kozetes ciešanu izmocītā sejiņa. Kaut Kozete nudien nav šīs filmas galvenā varone.
Par ko tad īsti ir Viktora Igo stāsts? Par bijušo katordznieku Žanu Valžānu un viņa ceļu pie Dieva. Romāna darbība ilgst 40 gadu, tās laikā Valžāns atrod un zaudē gan tuvus cilvēkus, gan niknākos naidniekus, gan mantību un slavu, gan ticību, naidu un piedošanu – būtībā tas ir filosofisks darbs par pieauguša vīrieša vēlreizēju pieaugšanu jeb garīgu atdzimšanu, kas, saprotams, beidzas ar Dieva un mīlestības atrašanu to tīrajā formulā – proti, nāvē.
Par filmu varu nešaubīgi pateikt – tas ir neticami teatrāls kičs, taču daudziem patīk. Man arī.
Hūpera grandiozais opuss sākas ar pompozo katordznieku kori Look down, look down, don't look them in the eye. Look down, look down, you're here until you die uz acīmredzami "uzzīmētu" dekorāciju fona – katordznieki ostā ievelk milzu kuģi, bet Valžāns saņem dzelteno biļeti (dokuments, kas ļāva atbrīvotajiem ieslodzītajiem pārvietoties pa valsti XIX gs.), tāpēc, uzrāpies kalnos, viņš izpilda savu brīvības āriju – viņš nolēmis divas lietas: atriebties savam mocītājam katorgas uzraugam inspektoram Žavēram un klejot pa Franciju, kur acis rāda. Deviņpadsmit gadu katorgā pavadītais laiks bijis netaisnīgs – Žans taču nozaga tikai maizes klaipiņu, lai glābtu māsas bērnus no bada nāves. Tagad Valžāns gatavojas atriebību īstenot visai īpatnā veidā – būdams nikns pret visu pasauli, viņš zagšanu turpinās. Taču notiek "morāls brīnums" mazā baznīciņā, pēc kura radikāli mainās, tā teikt, Valžāna kunga pasaules uzskats.
Neiedziļinoties neticamajās sižeta virāžās (romāna laiks tomēr ļoti atšķiras no mūzikla laika, tāpēc galopa sajūta visu, kas Igo darbā ir ticams, mūziklā padara klišejisku), jau itin drīz Valžānu sastopam kā mazpilsētas mēru un veiksmīgu fabrikantu, pie kura strādā arī Fantīne, kura dzied līdz mielēm nozelēto pasakaini daiļo superhitu (te nu savu artavu piesviedusi arī dziedošā mājsaimniece Sūzana Boila) I Dreamed a Dream. Tālāk – kā pa labi ziepētām sliedēm – strauji nomirušās Fantīnes meitiņu Kozeti Valžāns izpērk no groteskā Tenardjē pāra, kas uztur krogu un bordeli. Laiku pa laikam Valžāns satiek savu pagātnes rēgu – inspektoru Žavēru, kurš maniakālā cītībā dzen pēdas savam bijušajam "zekam". Starp citu, interesanti sev pajautāt – kāds zvēra naids plosa Žavēru, ka viņš kā suns seko Valžānam un ik pa brīdim izdzied dvēseli plosošas ārijas? Manuprāt, šajā divu vīru konfliktā ir kaut kas freidisks (it īpaši filmā, kur Valžānu un Žavēru tēlo/dzied divi pašlaik ievērojamākie austrāliešu vidējās paaudzes aktieri Hjū Džekmens un Rasels Krovs – un abi ir lieliski, kaut Rasels dzied kā lācis).
Sargeņģeļa skavās
Bet nepaiet ne pusstunda, un mūzikla darbība pārklejo uz Parīzi, kurā jauni čaļi vīkšas kārtējai revolūcijai. Te, paaugusies un seksīga, Kozete (Amanda Saifrida) satiek savu vienīgo, protams, no pirmā acu skatiena (Edijs Redmeins vokālajā ziņā ir izcils, kaut neticami kusls kā Kozetes topošais vīrs) beidzot uzzina visu patiesību par savu falšo tēti Valžānu. Asarām līstot, laimei triumfējot un revolūcijas fanfarām skanot, filmas priekškars krīt. Ieilgušais divu veču naids arī beidzas laimīgi – Žavērs lec Sēnas mutuļos (ļoti izteiksmīgi nokrakšķ Krova mugurkauls, viņam atsitoties pret marmora klājumu), Valžāns svētlaimīgi nonāk sava sargeņģeļa skavās – viņš mirst Annas Hetavejas Fantīnes rokās.
Bet ir divas lietas, kas tiešām paceļ šo kinomūziklu līdz lielas mākslas virsotnēm – apbrīnojami virtuozā Kloda Mišela Šēnberga mūzikla orķestrācija (nudien sajūta, ka klausies to pirmo reizi) un aktieru paveiktais "acīmredzamais neticamais" – pirmo reizi uz ekrāna es redzu dziedāšanu kā dabisku runāšanu. Proti, aktieri tik pārliecinoši dzied savas partijas/lomas, ka dziedāšana kļūst par organisku rečitēšanu. Lūk, šī novitāte padara mūziklu par something special.
Nožēlojamie
ASV. Režisors T. Hūpers. Lomās H. Džekmens, R. Krovs, A. Hetaveja, E. Redmeins