Protams, līdzība starp jestru, izklaidējošu amerikāņu filmu, kas piediegta pēc tradicionālām Holivudas piegrieztnēm, proti, vienkāršs, lineārs stāsts, uz mērķi orientēti varoņi, skaidra, saprotama montāža, kadrējums, un Lailas Pakalniņas filma būs visai nosacīta, jo tieši tā visa Pakalniņas Picās nav. Toties ir picērija – tāpat kā Mistiskajā picā –, kurā strādā Pakalniņas filmas varoņi, nu gluži tāpat kā manis piesauktajā amerikāņu filmā. Ar šo "formālo pazīmi" tad arī filmu līdzība beidzas – un varbūt labi, ka tā. Tā kā Pakalniņa ir līdz matu galiem pārliecināta Eiropas autorkino tradīcijas īstenotāja, viņas filmas nav un laikam jau arī nekad nebūs pakļaujamas klasiskā stila formulai – jēdzienam, kas sevī ietver noteiktus kinovalodas parametrus, kuru mērķis ir nodrošināt maksimāli vieglu stāsta – filmas sižeta – uztveramību un līdzpārdzīvojumu filmas galvenajiem varoņiem.Dzimusi opozicionāre Laila Pakalniņa vienmēr ir filmējusi citādi – jebkura no viņas kopumā jau trīsdesmit filmām – dokumentālajām, spēles filmām –, kuras režisore ir uzņēmusi kopš 90. gadu sākuma, ir pārliecinoši uzrādījusi noteiktu, atpazīstamu autores stilu (garas epizodes, kas nereti filmētas, izmantojot ļoti sarežģītas kameras kustības, tam pretstatā – epizodes arī izsvērtu kadra kompozīciju un akcentēti lēnu ritmu, kas ļauj ieraudzīt un izjust laika plūdumu, trokšņu, nevis mūzikas partitūra u. c.). Pakalniņa vienmēr ir uzskatījusi, ka skatītājs ir intelektuāli nobriedis sarunas partneris, tālab viņas filmas neved nevienu pie rokas, nenodrošina skatītājam komfortablu uztveri un detalizētu norišu izskaidrojumu. Režisores izmantotā kinovaloda no skatītāja prasa koncentrēšanos un intelektuālu līdzdarbību filmas – kā sarežģīta audiovizuāla teksta – interpretācijā. Šajā ziņā Pakalniņa ir uzticīga Eiropas autorkino (auteur cinema) tradīcijām šī jēdziena klasiskajā izpratnē.
Visa šī garā atkāpe tomēr ir saistoša tiem, kas mēģinās ieraudzīt un saskatīt jauno Lailas Pakalniņas filmu no jauna, neietekmējoties no iesīkstējušiem priekšstatiem, ka režisores filmas ir "nesaprotamas, mulsinošas, dīvainas| , turklāt skaļi neierakstot riebumu pret to, ko viņi nesaprot, visam pakļāvīgajā virtuālajā telpā. Jo ir taču dubulttracinoši, ja "es nesaprotu" un "par šito vēl kaut kur piešķir balvas", vai ne? Arī Picas ir saņēmušas svarīgu balvu būtiskā Itālijas festivālā – Romas Starptautiskajā kinofestivālā – novembra vidū.
No ziņu lentes
Ierosmi savām Picām – stāstam par diviem jauniem puišiem picu cepējiem, kuri savā darbavietā mazliet iedzer, mazliet patērgā par nākotnes izredzēm un iespēju studēt labās augstskolās un pēcāk nostrādā riktīgu muļķību, nozogot seifu no savas darbavietas – picērijas, – Pakalniņa guvusi ziņu lentē. Tātad filmas pamatā ir reāls gadījums, divu jaunu puišu muļķība, kas "vainagojusies" ar kriminālatbildību. (Savulaik, kad režisore vēl strādāja laikrakstā Diena un darba pienākumu dēļ intensīvi sekoja ziņu aģentūru jaunumu plūsmai, ziņa par skolā izbēgušo fotogrāfu dzīvo aksesuāru – pitonu – viņu ierosināja uzņemt filmu Pitons (2003) – drāmu ar absurda elementiem.)
Ir pilnīgi skaidrs, ka sižetu par diviem jauniem puikām, kuri nozog seifu un dodas bēgt, turpinot vārīt ziepes – noslīcinot vienu mašīnu, nozogot tās vietā citu –, var nofilmēt daudz dažādos veidos. Tālab nebūs grēkots, ja Picas uzskatīsim par sava veida trilleri – atruna "sava veida" gan ir vietā, jo režisore apzināti "dekonstruē" žanru, kura pamatā būtu spriedzes radīšana. Pakalniņa Picās parāda, ka režisora kā autora ziņā ir vai nu pakļauties klasiskai formulai un izpratnei par to, kā veidot īstu trilleri, vai arī apstrīdēt šo formulu. Protams, Pakalniņa izvēlas otro ceļu – viņas Picas vienlaikus ir stāsts par diviem puikām, kurus filmā spēlē ekstrēmo sporta veidu fani Pauls Iklāvs un Reinis Stabiņš, un tajā pašā laikā tas ir vēstījums par kinovalodas iespējām – tās izaicinājuma potenciālu.
Apstrīdot žanru
Ja gribam meklēt Pakalniņas filmas sajūtu līdzinieku, visdrīzāk jāpiesauc amerikāņu autora sirreālista, postmodernista un mazliet mistiķa Deivida Linča darbi. Epizodes, kas ir uzņemtas, abiem Picu varoņiem nonākot tumšā, tumšā mežā un ieraugot jocīgu rūķīti, kurš turklāt maina savus mērogus (!), vienlaikus ir abu "muļķa puiku" iekšējo baiļu vizualizācija un arī apliecinājums kino kā vizuāla izteiksmes līdzekļa spēkam. Mežs ir vienlaikus reāls un sirreāls. Un, nokļūstot šādā mistiskā telpā, ir pilnīgi lieki uzdot jautājumus, kas balstīti tradicionālajā loģikā, un pavaicāt, ko tur šajā tumšajā, tumšajā mežā dara kamielis?
Pakalniņas līdzšinējo radošo darbu kontekstā Picas var uzskatīt par mēģinājumu ietiekties žanra teritorijā – nozieguma elements, bēgšana, mašīnas slīcināšana un cita auto zādzība –, te ir daudz elementu, kas raksturīgi dēku un piedzīvojumu filmām, trilleriem, arī ceļa filmām (road movies), kuru galvenā iezīme ir varoņi ceļā – jaunas pieredzes apguves procesā. Taču mūžīgajā opozīcijā starp žanru, ko tik perfekti izkopuši amerikāņi (Holivudas kinotradīcija), un Eiropai raksturīgo autorstila dominanti (autors ir mākslas darba atslēgas figūra, kurš var atļauties apstrīdēt dažādas likumības – arī žanrus) Laila Pakalniņa pārliecinoši apdzīvo to otro – Eiropas autorstila teritoriju. Viņas attieksme pret jebkādām shēmām vai mūsu priekšstatiem par lietu kārtību ir visai radikāla, pat agresīva, ja gribat (filmas kadrējums, veids, kā komponēts attēls, nereti un bez žēlastības nogriež to telpas daļu vai varoņa seju, kuru pat gribētos un šķietami pieklātos ieraudzīt). Nereti Rietumu kritiķi, rakstot par Pakalniņas filmām, saskata tajās absurda komēdijas elementus, taču pārspīlēti būtu nodēvēt Picas par absurda komēdiju – tāpat kā par trilleri, krimināldrāmu utt. Šī filma reflektē milzīgu kultūras bagāžu, kā arī radikalizē konfliktu starp amerikāņu klasiskā stila un žanru izpratnes tradīciju, kas tiek uzskatīta par normu, un Eiropas autorkino principiem. Picas, kurās režisore ir izmantojusi hiphopa mākslinieka Gacho darbus, ir interesantas, provokatīvas un jēdzieniski blīvas – to vizuālā valoda un operatora darbs ir izcils (Uldis Jancis). Lai filmai izdodas atrast skatītāju, kas ir gatavs iesaistīties Picu mistērijā, atbrīvojoties no izpratnes par ierasto lietu kārtību.
Picas ****
Traģikomēdija, drāma, trilleris. Latvija.
Režisore L. Pakalniņa. Lomās P. Iklāvs, R. Stabiņš
Kam domāta: tiem, kas gatavi radikāliem kino izaicinājumiem