Kāpēc jums vajadzēja, lai tas sviests lido tieši sejā? Vārdu sakot – kāpēc tieši 3D? –, tā pirmsseansa pratināšanā, kurai izgāja cauri liela daļa filmā iesaistīto, jautāja intervētājs Jurijs Djakonovs. Viņš pats ar savu dēmonisko tēlu, kuram vēl arī grima un kostīmu mākslinieki krietni roku pielikuši, filmā bija daļa no "šī sviesta", lēkājot pa putnu spalvu jūkli, ar vienu pūtienu padarot cilvēkus laimīgus un reklamējot visādus "sviestus" no nākotnes. Starp citu, Jurija Djakonova iespaidīgās bakenes un izteiksmīgā mīmika pavisam nesen līdzīgā monstra lomā tika izmantota arī Signes Birkovas īsfilmā Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze – taisni jāpriecājas, ka viņš tomēr arī ko citu jau paspējis Latvijas kultūras telpā izdarīt, un jācer, ka nākotnē viņam nedraud šāda biedējošā dīvaiņa ampluā.
Argumentētu atbildi uz savu ļoti būtisko jautājumu Jurijs Djakonovs intervijās nesaņēma, un, godīgi sakot, atbildi nesniedz arī filma – manuprāt, tur nav nekā tāda, ko nevarētu izbaudīt un novērtēt arī elementārā 2D formātā. Nekāds sviests sejā nelido, cunami pāri skatītāju galvām negāžas (vai ko nu tur vēl pieņemts piesaukt kā īpašos 3D attēla efektus un plusus). Cita lieta, ka filmai par nākotni it kā dabiski piestāv arī kāds neparasts tehnisks formāts (lai gan stereoskopiskās brilles nav nekāds pārmērīgs jaunums pat latvju kinoskatītājam), un taisnība ir, ka līdz šim Latvijas filmdari spēlfilmu jomā vēl nebija 3D atvēzējušies.
Pirms desmit gadiem gan tika runāts par Latvijā pirmo trīsdimensiju animācijas filmu – studijā Rija tapušo Aijas Bley Eža kažociņu (2004) –, bet to nezin kāpēc varēja skatīties bez īpašajām brillēm. Nu, jūs saprotat, es neesmu speciāliste dimensiju jautājumos, tāpēc labāk pievērsīsimies stāstam.
Kas tas par dibenu?!
Ar filmas stāstu (kas patiesībā sastāv no trim stāstiem ar reklāmas iespraudumiem), ja vērtējam izklaides kategorijās, viss ir kārtībā – trīs nenogurdinoši īsas un asprātīgas anekdotes; šis pat varētu būt viens no retajiem gadījumiem, kad ar pilnām tiesībām drīkst filmas atsevišķos sižetus saukt par novelēm, jo katras daļas – atbilstoši žanra likumiem – finālā notiek negaidīts pavērsiens. Filmas beigas pienāk negaidīti ātri, un varbūt arī tāda skatītāju laika taupīšana nebūs mazsvarīga pavisam netālajā nākotnē, par kuru stāsta Rīga 2041. Galu galā mēs jau šodien dzīvojam arvien ātrāk, komunicējam arvien aprautāk – varbūt tiešām īsfilma būs nākotnes kinoskatītājam vienīgais pieņemamais formāts.
Tomēr interesanti, ka noskaņu, vides un filozofijas ziņā Rīga 2041 it kā nemaz neattīsta pašreizējā sabiedrības noskaņojuma tendences, drīzāk apspēlē XX gadsimta 70. gadu zinātniskās fantastikas romānu un filmu stereotipus – netīri pelēka krāsu gamma interjeros un apģērbā, auksti sterila vide un cilvēku attiecības, absolūts totalitārisms valsts un sabiedrības attieksmē pret indivīdu. Konstitucionālā likuma 45. pants: "Pilsoņa tiesības un pienākums ir būt laimīgam", nelaimīgos atlaiž no darba un nosūta ārstēt "bojāto astrālo ķermeni" – gluži kā Makmērfiju no Kena Kīzija romāna (1962) un Miloša Formana filmas (1975) Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (lai nemeklētu vēl senākas paralēles pie Džordža Orvela...). Savukārt sievietes ir laimīgas tad, ja visas izskatās pilnīgi vienādas, kā no plastikas ķirurga konveijera (Djakonova balss: "Kas tas par dibenu? Kas tie par pupiem?! Ak, dabiski?! Cūkas un govis ir dabiskas!").
Godīgi sakot, tas viss šķiet mazliet novecojis priekšstats par nākotni, turklāt nebūt ne vienīgais iespējamais – tikpat labi sabiedrības tendenču sacensībā var uzvarēt arvien populārākā "atgriešanās pie dabas", un 2041. gadā mēs varbūt katrs dzīvosim savā lauku namiņā, piekopsim ekoloģisku naturālo saimniecību un ar ārpasauli sazināsimies tikai virtuāli, strādājot "no mājām" un neapgrūtinot līdzcilvēkus ar savu dabisko nesmukumu. Modelēt nākotni, piemēram, šādas tendences attīstībai, būtu bijis neparastāk un droši vien arī grūtāk.
Fantadroma mierinājums
Latvju kinomīļa sirdi silda fakts, ka visā šajā nākotnes pelēkajā hipervidē divu filmu varoņi izklaidi un mierinājumu meklē Latvijas animācijas klasikā – režisora Anša Bērziņa seriālā Fantadroms (1984–1995) – un uz futūristiski caurspīdīga ekrāna aizrautīgi šķauda Aivara Rušmaņa zīmētais spilgtais kaķis Indriķis. Tiesa, visādu fantastisku ierīču Indriķa pasaulē ir vairāk nekā 2041. gada Rīgā, vienīgi novelē Ideālais (režisore Adina Istrate no Rumānijas, scenārija autore Lote Eglīte) parādās dažādi uzjautrinoši "serotonīna līmeņa mērītāji" un spogulis, kas aizrāda, ka apavi nav piemēroti tērpam.
Igauņu režisores Trīnas Rūmetas novelē Eiforija Indriķis, kuru galvenā varone Laura pasludina par ģeniālu, ir gandrīz vienīgais krāsainais akcents (izņemot tumšās asinis finālā), savukārt Latvijas animācijas meistars Kārlis Vītols (kopā ar mākslinieci Elīnu Miltu) savas noveles vidi izvēlējies veidot tikai no padomjlaika elementiem, ieskaitot rakstāmmašīnas un izļodzītu dermatīna krēslu no kolhoza ēdnīcas, tādējādi sagādādams vēl mazliet vielas ironiskām pārdomām par nākotni.
Filmas pirmizrādē nodibinājuma Rīga 2014 pārstāvis Uģis Brikmanis jokoja, ka šai filmai tapšanas stadijā bijušas visas nākotnei raksturīgās īpašības, arī tā, ka neviens tai netic. Tomēr beigas ir gluži laimīgas – atraktīvs izklaides produkts, kurš turklāt vēl ļauj padomāt par nākotni, kādu mēs katrs to gribam vai negribam iztēloties.
Rīga 2041 ****
Zinātniskā fantastika
Režisori Kārlis Vītols un Didzis Eglītis (Latvija), Adina Istrate (Rumānija), Trīna Rūmeta (Igaunija)