Laime nelaimē – 1. maijā Odesā plānoto Berlīnes filharmonijas orķestra Eiropas koncertu, kas nevarēja notikt kara plosītajā Ukrainā, kā neticamu, taču reālu brīnumu piedzīvojām Liepājā. Tiešraidē to varēja vērot 500 miljonu cilvēku vairāk nekā 30 valstīs, bet publikai Liepājas Lielajā dzintarā bija iespēja izbaudīt izcilā orķestra uzstāšanos klātienē. Atgādināšu, ka iepriekšējā viesošanās reizē 2008. gadā milzīgais Berlīnes filharmoniķu sastāvs tik tikko satilpa uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.
Eiropas koncertā Liepājā svētdienas, 1. maija, priekšpusdienā, Berlīnes filharmoniķi muzicēja sava galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā un kopā ar mecosoprānu Elīnu Garanču. Viņa šajā programmā mirdzēja apjomīgajā, daudzvalodīgajā Lučāno Berio ciklā Tautasdziesmas. Šī bija arī pirmā programma jaunpienācējai Berlīnes filharmoniķos vijolniecei Vinetai Sareikai, nu jau otrajai latvietei pašreizējā orķestra sastāvā.
Pilnīgā harmonijā
Gan koncerta vietu, gan programmu nācies steidzami mainīt, lai tās vēstījums būtu vēl spēcīgāks un līdzās Eiropas gara vienotībai un vērtībām paustu solidaritāti Ukrainai. To sāka orķestra stīgu grupa ar Pētera Vaska Musica dolorosa atskaņojumu. Dziļi personiskajā sēru mūzikā, kuru komponists 1983. gadā sacerējis savas māsas piemiņai, tolaik saklausījām arī padomju laikmeta bezcerību un traģismu – trauksmi un sāpes par latviešu tautas un kultūras nīcināšanu, bet arī cerību, ka gara gaismu nevar nokaut. Bieži dzirdētā opusa saturs Berlīnes filharmoniķu sniegumā ieguva vēl skaudrāku jēgu un plašāku kontekstu: personiskās sāpes ir vēl dziļākas un nospriegotākas, kontrasti – reljefāki, nianses – smalkākas, čella solo – vēl smeldzīgāks, laikskaites pulss (orķestra ostinato pedālis) – vēl neizbēgamāks. To visu Kirils Petrenko virzīja mērķtiecīgā dramaturģijā, piedāvājot svaigu skatījumu uz mums tik zināmo Vaska darbu. Vērtība pati par sevi ir orķestra ideālās ansambļa un skaņas kultūras īpašības.
Lielā dzintara akustika ļāva adekvāti izbaudīt ukraiņu klasiķa Valentīna Silvestrova Elēģijas galēji klusināto, meditatīvi nesteidzīgo, jau teju ārpusmateriālo pēcskaņas un postmūzikas estētiku. Šī apgarotā metamūzika (Silvestrova paša termins) izskanēja un atbalsojās bezgalīgā, dzidri caurspīdīgā mūžības, bezlaika telpā, kurā stīgu orķestris Kirila Petrenko vadībā filigrāni izgaismoja ik smalkāko kustību. Būtu gandrīz neiespējami to sasniegt sausā, "plakanā" akustikā.
Un tad – jau kuplā instrumentālajā sastāvā, taču saglabājot kamermūzikas nervu, Berlīnes filharmoniķi kopā ar Elīnu Garanču atskaņoja ikoniskās Lučāno Berio vienpadsmit Tautasdziesmas. Tas ir unikāls Berio opuss, jo komponists tajā apvienojis radoši pārradītu, laikmetīga skanējuma vidē "pārstādītu" dažādu tautu mantojumu, fokloriskā manierē stilizētu paša oriģinālmūziku, dažādas valodas, emocijas un noskaņas. Pārsvarā šīs dziesmas vēsta par mīlestību – liriski, kaislīgi, ar humoru, bezgala maigi, enerģiski, asi, melanholiski un gavilējoši. Elīna Garanča, kura šo ciklu savulaik interpretējusi kopā ar maestro Marisu Jansonu (vispirms ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri 2007. gadā Amsterdamā, Londonā, Parīzē un Vīnē, pēc tam ar Berlīnes filharmoniķiem), šajās dziesmās jūtas organiski. Viņa tās nesamāksloti apdzīvo ar savu balsi un sievišķīgo izjūtu, ar zemes un jūras garšu un izceļot dažādām tautām (skotiem, Amerikas indiāņiem, armēņiem, azerbaidžāņiem, frančiem, itāļiem, arī sicīliešiem un sardīniešiem) raksturīgo, arī nenogludinātu tautiskās dziedāšanas manieri. Savukārt orķestris "sadalās" jūtīgos solo instrumentu kameransambļos, kas (klarnete, flauta, oboja, arfa, stīgas, atsevišķi sitaminstrumenti u. c.) piebalso vai atbild dziedātājas balsij, pakāpeniski pieaugot spēkā un krāšņumā. Balss kulminē azartiski dejiskajā un apburošiem vokāliem specefektiem Elīnas Garančas meistarīgi iekrāsotajā azerbaidžāņu mīlas dziesmā cikla vainagojumā.
Berlīnes filharmoniķu simfonisko krāsu paleti un vērienu apliecināja koncerta otrajā daļā atskaņotie Leoša Janāčeka un Žana Sibēliusa opusi. Janāčeka rapsodija Tarass Buļba šo mūziķu lasījumā uzrunāja kā tēlaini spilgts, kinematogrāfisks vēstījums par veselas dzimtas vīriešu – Tarasa Buļbas un abu viņa dēlu – cīņām karā un traģisko bojāeju. Vienlaikus tas pauž arī ticību, ka saprāts kādreiz nākotnē izrādīsies stiprāks par kara bezjēdzību. Orķestris acu priekšā uzbūra gan efektīgas, dinamiskas cīņu ainas tolaik, kad karotāji auļoja uz zirgiem, gan nežēlīgas sodīšanas skatus, gan kultūru un vērtību sadursmi (partitūrā iekļautas arī ērģeles, kas asociējas ar Polijas katoļu vidi).
Iespaidīgā emocionālajā piesātinājumā izskanēja somu klasiķa Sibēliusa Somija – metāla pūšaminstrumentu un orķestra tutti spēks, tumšās krāsas stīgu skanējumā, trauksmaini alkainais protesta un atmodas sauciens pēc brīvības, Somijas himnas dzimšana un nesatricināmi apliecinošais noslēgums. Vēl ilgi atmiņā paliks Eiropas koncerta pēcgarša – Berlīnes filharmoniķu un diriģenta Kirila Petrenko absolūtā, iedvesmojošā pašatdeve, orķestra ansamblis un vienlaikus ikviena mūziķa meistarība, kopspēles perfekcija un precizitāte apvienojumā ar spēles degsmi un brīvību. Taču pāri visam – Berlīnes filharmoniķu īpašais skanējums. Vispār jau jebkas, ko var mēģināt par to pateikt, skan banāli. Vienkārši bija laime to piedzīvot.
Domu un jūtu pasaule
Spilgto Elīnas Garančas iznācienu ar Berlīnes filharmonijas orķestri Liepājā šķīra vien desmit dienas no ilgi gaidītā viņas solokoncerta Latvijas Nacionālajā operā (LNO), kuru viņa 21. aprīlī sniedza kopā ar diriģentu Karelu Marku Šišonu un LNO orķestri. Lai gan dziedātāja dzimteni neaizmirst un iepriekšējos gados šeit ir uzstājusies gan Nacionālajā teātrī ar Raimondu Paulu, gan vokālās kamermūzikas programmā Liepājā un Rēzeknē ar pianistu Malkolmu Martino, gan koncertos Elīna Garanča un draugi Dzintaru koncertzālē, uz LNO skatuves viņa nebija redzēta nu jau septiņus gadus. Biļetes uz viņas koncertu tika izpirktas vēja ātrumā, pat par spīti tam, ka nebija konkrēti zināms, ko dīva dziedās.
Iepriekšējā reizē 2015. gada decembrī Elīna Garanča Operā dziedāja savas mammas, ilggadējās vokālās pedagoģes Anitas Garančas, piemiņai, un jau tad bija jūtamas būtiskas pārmaiņas dziedātājas balsī un līdz ar to arī repertuāra izvēlē. Virzienā uz emocionāli piepildītu dramatismu, vokālo plašumu un vienlaikus balss siltumu un dziļumu. Savā solokoncertā šopavasar māksliniece publikai atklāja, kādas pārmaiņas ar viņu ir notikušas pēdējos septiņos gados. Tas, ko dzirdējām tagad, ir kas vairāk par vokālo meistarību. Elīnas Garančas sniegums apliecina māksliniecisko un personības briedumu, kas nav sasniedzams tikai ar vokālo treniņu. Tagad Elīnas Garančas balsī caur operas varoņu – Santucas (Pjetro Maskanji verisma drāmā Zemnieka gods), Adriānas un Bujonas hercogienes (Frančesko Čileas operā Adriāna Lekuvrēra), Margaritas (Hektora Berlioza dramatiskajā leģendā Fausta pazudināšana) un Žannas d’Arkas (Pētera Čaikovska operā Orleānas jaunava) – ārijām mūs uzrunā pašas dziedātājas cilvēciskā pieredze, domu un jūtu pasaule.
Kaut arī Elīnas Garančas balss diapazons vienmēr viņai ļāvis spēlēties arī ar spožām koloratūrām, šis ir brīdis, kad balss jau pavisam citā kvalitātē atklāj savas iespējas, vienā vakarā turpat blakus interpretējot gan mecosoprāna, gan soprāna lomas – turklāt pat no vienas un tās pašas operas (Adriāna Lekuvrēra). Šī nu bija tā reize, kad dziedātājas balss sievišķīgā siltuma, patiesās, dabiskās, tiešās emocionalitātes un kaismīgās pašatdeves priekšā būtu jākapitulē arī pēdējiem skeptiķiem, kuriem Elīnas Garančas balss un personība līdz šim likusies vēsa un interpretācijas – ar prātu izskaitļotas. Viņa ir ļoti gudra interpretācijas māksliniece un dziedot jūtīgi ielūkojas savu varoņu dvēselēs un tām rezonē, atverot pašus sirds dziļumus.
Jāpiebilst, ka pat neapoliešu dziesmas, kuras mēdzam uzskatīt par galā koncertu vieglo, izklaidējošo daļu un kuras tik ļoti nodrillējuši un nonivelējuši visvisādi "trīs tenori", Elīna Garanča piepildīja ar dziļāku emocionālo saturu un jēgu. Neizpalika arī Elīnas Garančas īpašais meistarstiķis – apburoši rotaļīgā balss filierēšana temperamentīgajā carceleras no spāņu komponista Ruperto Čapi sarsuelas Zebedeo meitas, ko publika sagaidīja koncerta piedevā. Savukārt diriģents Karels Marks Šišons spējis rekordīsā laikā kārtējo reizi sapurināt LNO orķestri tā, lai koncerta gaitā atskaņotie Džuzepes Verdi, Sergeja Prokofjeva un Franča fon Supē simfoniskie skaņdarbi skanētu niansēti, krāsaini, spilgti un jaudīgi, piesaistot tikpat lielu uzmanību kā Elīnas Garančas dziedājums. Prokofjeva Monteki un Kapuleti atskaņojums bija spoža orķestra virtuozitātes virsotne. Pieradis elpot kopā ar dziedātājiem, diriģents tikpat jūtīgi izloloja vijolnieces, orķestra koncertmeistares Svetlanas Okuņas solo, lai tas uzplauktu Žila Masnē Meditācijā no operas Taīda.