Gaišs skats pār visu radošo mūžu un dzīves gājumu. Pozitīvs, sirsnīgs, nesamākslots un spirdzinoši labskanīgs. Mūsu laikmeta arogances, kompleksu un konvulsiju rūsas neskarts. Brīvs no latviešu mūzikas drūmās smagnējības un tik ierastā ciešanu kulta. Veselīgi enerģisks un brīžiem romantiski sapņains, taču bez banāla saldenuma. Šādi, nevis ar intelektuāliem formas meklējumiem pirmatskaņojumā uzrunāja šā gada jubilāra – komponista un polifoniskās mūzikas pētnieka profesora Georga Pelēča – klavierkoncerts Musica confinanta pianista Vestarda Šimkus, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Vecumnieka lasījumā 17. februārī Lielajā ģildē. Uz to arī koncentrēšos recenzijā, jo šis opuss izrādījās spilgts un dziļš notikums.
Orķestrim šajā vakarā izcili izdevās arī Imanta Kalniņa 5. simfonijas interpretācija, kurā diriģents Andris Vecumnieks izcēla grodo mūzikas dramaturģiju, nešaubīgi apliecinot, ka šis līdzās Trešajai un leģendārajai Ceturtajai simfonijai ir viens no spēcīgākajiem Imanta Kalniņa simfoniskajiem darbiem.
Labskanīgā pierobeža
LTV žurnālistes Maijas Amoliņas nejaušā pārteikšanās kultūras ziņu sižetā, piesakot Georga Pelēča jaundarbu kā klavierkoncertu Musica consonanta (īstais vārds ir confinanta, ar ko komponists domājis dzīves pierobežu), nav tālu no patiesības, jo autors visu mūžu ir sacerējis labskanīgus, konsonējošus, gaišus opusus, tādējādi kalpodams mūzikas ideālajam, pārlaicīgajam skaistumam un harmonijai. "Visa mana radošā iedvesma nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga jeb iemiesošanās ciltszemes. Tiekšanās pēc šī ideāla ir svarīgākā manu darbu tēma," tā Georgs Pelēcis raksturo savu radošo kredo.
Lai mēģinātu to formulēt konkrēta mūzikas virziena plauktiņā, XX gadsimta 80. gadu sākumā apritē ieviesās jēdziens "jaunā konsonantā mūzika". Šī pieeja savā ziņā saskan arī ar viduslaiku filosofisko pārliecību par sfēru mūziku, kura radusies ārpus cilvēka, dievišķajā visumā, un iemieso mūžības un paradīzes harmoniju. Cilvēka spēkos ir vien to nojaust un mēģināt rezonēt paša radītajos skanējumos, pārāk neuzbāžoties ar autora ego. Noklausoties Georga Pelēča pirmo un vienīgo klavierkoncertu, iepriekšteikto varu papildināt: lūk, esības, dzīvības svinēšanas mūzika. Turklāt bez eksistenciālajām, nervozajām bailēm no tā, kas mūs visus sagaida.
Slēptais izaicinājums
Sešās pierobežas klavierkoncerta cikla daļās komponists panorāmiski pārlūko visu savu radošo mūžu. Te rodam gan klusinātu, no liekvārdības attīrītu rezumējumu (I daļa Postludio, klavieru solo), gan ikdienas dzīves rosību (II daļa Via passata, IV daļa Scherzo sereno) un pat dusmas (V daļa Toccata furiosa), gan atmiņas par bijušo (III daļa Reminiscenza), līdz notiek atgriešanās punktā, kurā satiekas gals un sākums (VI daļa Preludio vienlaikus ir arī visa cikla intonatīvā reprīze). Viss tik skaidrs, caurskatāms, patiess un dzīvs. Brīžiem rāmi meditatīvs, brīžiem enerģiska mūžīgā dzinēja nests. Ne klausītājiem, ne izpildītājiem nav jāmaldās modernisma intelektuālo sistēmu labirintos, tomēr pianistiski šis opuss nebūt nav viegls.
Šīs mūzikas dabiskums, pozitīvais dzidrums un apgarotība ir virsvērtība, kuru Vestards Šimkus sasniedzis pēc dziļas un neatlaidīgas "rakšanas". Tā tikai liekas, ka šis klavierkoncerts neizvirza šim žanram atbilstošās grūtību prasības. Ja shematiski klasificētu visas klavierkoncertā izmantotās pianistiskās faktūras, mēs rezultātā iegūtu pārsteidzoši plašu spektru. Tam vēl jāpiepulcē polifoniskā, ritmiski sarežģītā saspēle ar orķestri, kas pakāpeniski noved arī pie faktūras funkciju maiņas, kad pianists un orķestris samainījušies lomām. Ir arī gana izvērsta klavieru solo kadence un citi zīmīgi pianista solo.
Vestardam Šimkum ir kur izpausties gan virtuozitātē, gan muzikalitātē, gan ansambļa izjūtā – ne tikai saspēlē ar orķestri un tā grupām, bet arī kamermuzicēšanā, kurā klavieres risina sapņainu dialogu ar pirmo vijoli vai arfu. Orķestrī īpašu, rotaļīgu kolorītu ienes melodiskie sitaminstrumenti un robusti monotono timpānu dominēšana Niknajā tokātā.
Sakņu sistēma
Paradokss – kaut arī brīžiem diezgan ilgi ar nelielām izmaiņām atkārtojas gandrīz viens un tas pats, Georga Pelēča mūzika neskan nedz monotoni, nedz vienmuļi. Tā ir atbruņojoša savā šķietamajā vienkāršībā un valdzina ar skaidrību, tīrību, daiļskanīgumu. Ir jaušamas amerikāņu minimālistu (Stīva Reiha, Filipa Glāsa, Džona Adamsa, arī šī virziena pārstāvju brita Maikla Naimena un nīderlandieša Luija Andrīsena) un pat progresīvā roka ietekmes (īpaši II daļā Dzīves ceļš), taču tās dabiski ievītas arī senajās, noslēpumainajās XII un XIII gadsimta profesionālās sakrālās daudzbalsības formulās – modos, kas bijuši par fundamentu igauņu svētminimālista Arvo Perta iekoptajai tintinnabuli jeb zvaniņu kompozīcijas tehnikai. Šī nu ir tā vieta, kur Georgs Pelēcis komponists satiekas ar Georgu Pelēci mūzikas zinātnieku, Ars Nova un renesanses laikmeta polifonijas meistaru kontrapunktu pētnieku, kurš savā skaņuvalodā integrē arī renesanses un baroka mūzikas garu, visbeidzot noslēgumā – pat atbalsis no meditatīvā džeza. Galvenais, ar ko aizrauj klavierkoncerta gaita, ir mūzikas nemitīgā, pakāpeniskā attīstība un mainība. Te apgaroti vai gaiši uzmundrinoši skan pat gammas un nostalģiskās skumjas ir apskaidrotas un vieglas.
Visnotaļ jaukais paša Vestarda Šimkus sacerējums, kuru viņš dāvāja kā piedevu, gan šoreiz šķita nevietā un nelaikā. Kaut arī tas nekonfliktēja ar Georga Pelēča labskanīgi gaišo, apgaroto mūzikas pasauli, jubilāra godināšanas reizē būtu tikai loģiski un taktiski piedevā sagaidīt kādu Georga Pelēča klavierminiatūru. Ir taču gana, ko izvēlēties: piemēram, kādu daļu no sešām svītām klavierēm, kādu no trim intermeco, 30 prelūdijām vai 21 latviešu tautasdziesmu cikla.
P. S. Patīkami, ka visas biļetes arī uz šo latviešu mūzikas koncertu, tāpat kā uz nedēļu iepriekš notikušo latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, bija pārdotas.
antingo
farss