Apjomīgā grāmata – romāns 2666 –, kuru godīgāk gan būtu saukt par romānu ciklu vai romānu kopumu, ir diezgan neparasta. Atrauties no teksta ir grūti, pat neiespējami, bet līdz pat beidzamajai lappusei ir grūti formulēt, kāpēc tā notiek.
Prāta mežģis, jūtu jūra
Tas ir romāns, kurā nav galvenā varoņa, romāns, kurā notikumi risinās gan vienlaikus, gan ilgstošā laika periodā, romāns, kurā atrodas vietiņa politiskiem pārspriedumiem, īsam vēstures kursam, kas aptver teju visu pasauli, un pat erotiskiem piedzīvojumiem. Šais bagātīgi pildītajās lapās vietiņu atrod gan dīvaiņi literatūrzinātnieki, gan pustraka pareģe, gan nenotverams rakstnieks un tikpat nenotverams sērijveida slepkava izvarotājs – vai pat vairāki; garlaicības mākts melnādains žurnālists no ASV, daiļa vācu baronese un ebreju dzejnieks no padomju Krievijas, politiķi, narkobaroni, pērkami un neuzpērkami policisti, tenkotāji un mīlētāji, nejēgas un ļaundari, upuri un pāridarītāji.
Personāži lielākoties sastopas putekļainā un panīkušā Meksikas mazpilsētā Santateresā. Dzīves straumēs uzpeldēdami un grimdami, emociju un aizspriedumu pārņemti, viņi satiekas, iemīlas, mirst un atdzimst dzīvei. Un tālajā Eiropā aizsākušies vairāki no stāstiem, kuri Santateresā rod piepildījumu vai izdziest, lāga pat nemanīti...
Blīvs teksts, kurā notikumi apsteidz cits citu, savijas cits ar citu, mijiedarbojas un galu galā rada tik sarežģītu vārdu audumu, ka, tikko izlasīts, prāvais teksta blāķis aicināt aicina – pārlasi vēlreiz, ļauj sev to prieku, atklāj arvien jaunas atsauces un alūzijas, priecājies par autora brīžiem cinisko, brīžiem humorpilno un brīžiem pat sentimentālo tekstu. Baudi! Horhes Luisa Borhesa, Hulio Kortāsara, Gabriela Garsijas Markesa un Ljosas Mario Vargasa darbu mīlētāji var jūsmīgi berzēt rokas – šis romāns burtiski izaicina lasītāju. Prāta spēle, sarežģītākā puzle vai pilnīgi neiespējams pasjanss – šādi un vēl daudzi citi krāšņi epiteti veltīti Roberto Bolanjo mūža darbam. Starp citu, grāmatas priekšlapās šoreiz atvēlēta diezgan prāva vieta literatūrkritiķu atsauksmēm – un te pārstāvēti teju visas pasaules vērā ņemamākie literatūras apskatnieki. Ir interesanti vērot, kā viņi tiek galā ar šo "neiespējamo misiju" – sakarīgi izteikties par darbu, kurš dziļi sajūsminājis, bet vienlaikus ir tik īpašs, savdabīgs un neparasts, ka parastie vārdi šķiet pārlieku pliekani un novazāti.
Spānis no Dienvidamerikas dzīlēm
Roberto Bolanjo (1953–2003) vārds liksies svešs un nezināms tiem, kuri lasa vien latviešu valodā. Lai gan galvenais ir viņa atstātais literārais mantojums, arī rakstnieka (un dzejnieka!) biogrāfija ir vismaz romāna vērta. Dzimis Čīlē, pusaudža gadus mitis Meksikā, vēlāk atgriezies dzimtenē, bet dzīvojis arī citās Latīņamerikas valstīs. Roberto Bolanjo savulaik piedalījies vairākās revolucionārajās kustībās un visu laiku arī aktīvi rakstījis. Dzīves laikā R. Bolanjo iznākuši daudzi stāstu krājumi un romāni, bet romāns 2666 atzīts par rakstnieka ievērojamāko veikumu un ierindojis viņu pasaules rakstnieku un domātāju Olimpā. Par to netieši liecina arī tāds mazliet kuriozs fakts, ka spāņi R. Bolanjo uzskata par spāņu rakstnieku, jo tieši Spānijā Bolanjo mita pēdējos dzīves gados, bet čīlieši apgalvo, ka Bolanjo ir viņu zemes spilgtākais rakstnieks.
Ja vien tulkotāja Dace Meiere jau iepriekš nebūtu apbalvota ar Sudraba tintnīcu un citām balvām par labākajiem tulkojumiem (pirmo reizi jau tālajā 1998. gadā par Umberto Eko Rozes vārda latviskojumu), šo varētu saukt par tulkotājas meistarstiķi. Tagad Roberto Bolanjo romāna 2666 latviskojumu vienkārši nākas ieskaitīt Daces Meieres tulkojumu zelta fondā. Vārdu spēles, neskaitāmās atsauces uz literāriem, mākslas, politiskiem notikumiem, galu galā arī tas, ka ikvienu no piecām romāna daļām (kuras var uzskatīt arī par atsevišķiem darbiem) autors rakstījis citā stilistikā, – te ir bijis ko rauties! Un D. Meierei tas ir izdevies godam, tekstu lasīt ir viegli un patīkami, kaut arī tas ir ļoti blīvs un sarežģīts.
Milzīgā milžu grāmata
Tiem, kuri, ieraudzījuši apjomu, sabīstas, kā šo milzīgo grāmatu tīri fiziski iespējams lasīt, piemēram, gultā, es pačukstēšu: pirmo reizi es 2666 lasīju elektroniskā formātā. Jau divus gadus mans uzticamākais līdzbiedrs gan ceļā no mājām uz darbu, gan tālākos braucienos ir elektroniskais lasītājs, un esmu secinājusi, ka tas ir ļoti ērts liela apjoma grāmatu lasīšanai. Tomēr otro reizi romānu lasīju papīra formātā – vienkārši tāpēc, ka gribējās sajust tā svarīgumu.
Mēģināšu formulēt, kur slēpjas 2666 pievilcība. Pirmkārt, jau tajā, ka autoram piemīt brīnišķīga humora izjūta, teksts burtiski dzirkstī no asprātības. Otrkārt, 2666 savaldzina ar politnekorektumu – un atkal jau jāatzīmē, ka tas nav prasts un pašmērķīgs, bet dziļi izjusts un izsāpēts. Mūsu platuma grādos vairāk ierasts pamanīt krievu autoru spēju savos romānos atainot cilvēka dvēseles dziļākos nostūrus, līdzsāpēt dažādām indivīda izvēlēm, īpaši tad, ja tās laika gaitā ieguvušas liktenīguma nokrāsu. Taču uzdrošinos apgalvot, ka latīņamerikāņu rakstniekiem (es tomēr Bolanjo pieskaitu čīliešiem!) tas bieži vien izdodas daudz krāšņāk un dabiskāk. Posts vai spožums, ko līdzi nes pat nenozīmīgas izvēles katra marginālā varoņa dzīvē, Roberto Bolanjo romānā nav nekāda spēle, tās ir patiesas un traģiskas, tās maina likteņus un nojauc mūrus, tās izaicina. Jā, tieši izaicinājums laikam ir pats vērtīgākais šai romānā – vispirms sīkumos: lasītāj, vai tu atminēsi šo mīklu? Un šo? Un vēl šo? Un tad jau lielākais no visiem iespējamiem izaicinājumiem – un kas esi tu pats tai visā? Ne jau romānā. Pasaulē. Dzīvē.