Kultūrtelpas plaisa, kas atdala padomju laikus pārdzīvojušo un Rietumu pasauli, pēdējos pārdesmit gados kļuvusi tik šaura, ka šķiet – tās vispār vairs nav, un tomēr – pietiek palūkoties nesenā pagātnē, lai saprastu, ka Kiplingam par Austrumu un Rietumu mūžīgo nesatikšanos bijusi taisnība. Cik dīvaina un nereti pat muļķīga šaipus dzelzs priekškaram dzimušajiem šķiet daža laba tās puses parādība (banālākais piemērs laikam ir komēdijas ar neizbēgamo kūkas šķaidīšanu otram sejā), tik līdzvērtīgi nesaprotamas «tai pusei» ir padomju kultūras mantojuma ikonas. Pietiek vien internetā palasīt angļvalodīgos komentārus par (starp citu, samērā adekvāti) angliski tulkotajām filmām Likteņa ironija un Briljanta roka, lai secinātu, ka plaisa – kur nu plaisa, īstens kanjons – pastāv un paradoksālā kārtā tās dziļāko punktu nosaka tieši abu pušu humora izjūtas īpatnības.
Katram sava realitāte
Grūti pateikt, kā uz Viktora Peļevina 1996. gadā izdoto un gandrīz uz karstām pēdām par ikonogrāfisku nodēvēto romānu Čapajevs un Tukšums reaģē tie Rietumu lasītāji, kuri to saņēmuši ar nosaukumu Māla ložmetējs (Lielbritānijā) un Budas mazais pirkstiņš (ASV ). Atsevišķu izpētes lauku veidotu arī to lasītāju viedoklis, kuri dzimuši postpadomju republikās, tomēr nav nedz lasījuši romānu oriģinālvalodā, nedz uz savas ādas izbaudījuši tā rašanās laika – 90. gadu juku – īpatnības. Taču pēc ziņas par romāna tulkošanu un izdošanu latviski interneta ārēs mērenu jūkli sacēla Latvijas radošā inteliģence, attiecībā uz kuru ir spēkā abi iepriekšminētie nosacījumi, Staņislavska cienīgā kategorismā paziņojot: "Neticu, ka to iespējams adekvāti pārtulkot." Par tulkojuma adekvātumu lai spriež filologi, taču kas šai romānā ir tik aktīvu diskusiju cienīgs?
Romāna darbība rit paralēli divos Krievijai visai būtiskos laikposmos – revolūcijas laika jukās XX gadsimta otrajā desmitgadē un pēcpadomijas haosā. Vēstītājs Pjotrs (Petja) ar daudznozīmīgo uzvārdu Pustota (Tukšums) mitinās abos šais laikos, tikai pirmajā viņš ir vienai lasītāju daļai no 30. gadu krievu kinogrāvēja un otrai daļai (lielākajai) no neskaitāmajām šai filmai sekojošajām anekdotēm pazīstamā pilsoņu kara varoņa Vasilija Ivanoviča Čapajeva asistents. Savukārt otrajā realitātes līmenī Pjotrs mitinās 90. gadu Krievijas psihiatriskajā klīnikā, kur tiek sistemātiski ārstēts no pirmās eksistences atmiņām un sastop virkni krāsainu personāžu.
Šiem personāžiem katram tieši tāpat ir sava realitāte – realitāte, kuru atainojot Peļevins dzītiņu pa dzītiņai ārda Krievijas mentālo telpu veidojošo audumu un pats šajā procesā neganti uzjautrinās. Uzjautrinās arī lasītājs, ja vien spēj uztvert kaut daļu no tekstā ietvertajām atsaucēm uz popkultūru, vēsturi, domāšanas klišejām, citiem tekstiem un parādībām, kuras autors turklāt tieši tāpat plucina pa sastāvdaļai, nevis iekļauj tekstā kā lasītāja erudīcijai glaimojošus, skaidri nolasāmus mājienus – itin kā šī būtu (un droši vien tā arī ir) spēle, kuru ir labi spēlēt arī vienatnē, bez skatītājiem.
Ļodzīgā purva gulsne
Taču aiz eksistences paralēlēm un parodijas romānā ir slānis, kas šifrējams citā informatīvās bāzes līmenī, – tās ir autora rotaļas, cenšoties stāstu par jukušo, kas sapņo, ka ir kara varonis (vai varbūt kara varoni, kurš sapņo, ka ir jukušais), uzlikt uz pamatīgas Austrumu filosofijas purva gulsnes. Attiecības starp ilūziju un īstenību, kas varbūt eksistē, varbūt ne, alternatīvas apziņas uzplaiksnījumi, kuri uz mirkli fokusā iekļauj veselas pasaules, kas – vismaz romāna kontekstā – nav mazāk reālas par tās veidojošo apziņu, budisma pamatjēdzienu analīze, ilustrācijai izmantojot gan ložmetēju, gan sepuku, gan Majakovska dzeju, – kad lasītājs pamazām kārtīgi sapinies visā šajā daudzslāņainajā jēdzienu tīmeklī, viņš vienlaikus ar Pjotru saprot, ka uzdot jautājumus par to, kas te īstenībā notiek, dziļākajā būtībā ir bezjēdzīgi. Budisma teorētiskās nostādnes komiski kontrastē ar Peļevina visai atklāti demonstrēto viedokli par savas tautas kolektīvo mentalitāti, kurā garīgumu māca stobra galā, bet ar Aristoteļa bisti vislabāk kādam iedauzīt galvaskausu.
Vienlaikus Peļevins velk nepārprotamas paralēles starp budisma metafiziku un eksistenciālo haosu, kāds Krievijā valda gan pilsoņu kara laikā, gan deviņdesmitajos. Tā sakot, kāda jēga uzdot jautājumus par jēgu brīdī, kad pats jēgas jēdziens zaudējis jēgu? Un šajā līmenī kičīgi homēriskais farss, kurā riņķu riņķiem kuļas Budas adepts Čapajevs, liktenīgā sieviete/ ložmetējniece Aņka, melnais barons/Mefistofelis Jungerns, dzimumidentitāti meklējušais klīnikas pacients Vienkārši Marija, psihiatrs Timurs Timurovičs, narkomāni, jaunkrievu bandīti un noviciāta grūtības pārdzīvojošais Petja Tukšums, lasāms kā smeldzīgs, pat izmisīgs rakstnieka sauciens pēc kāda nebūt pieturas punkta esamībā, kurā zaudēti līdzšinējie atbalsta spieķi, bet jauni nav atrasti. Un ļodzīgā purva gulsne zem kājām liek tverties pie individuālās realitātes, lai vai cik iluzora tā būtu, ciešāk nekā pie taustāmās un šķietami objektīvās, kura izrādījusies nesalīdzināmi nestabilāka par pirmo.
Čapajevs un Tukšums diez vai kļūs par romānu, kuru lasītājs studēs ar dziļu empātiju pret kādu no varoņiem, – nav taču iespējams just līdzi ilūzijai, kas pati sevi par tādu uzskata. Turklāt vairāk nekā divdesmit gadu, kas pagājuši kopš darba sarakstīšanas, tomēr atstājuši nospiedumu – daļa ainu un tēlu ir tik cieši iekonturēti deviņdesmitajos, ka mūsdienās nepārprotami nepieciešami vai nu atsevišķi paskaidrojumi (daļu jēdzienu teksta beigās skaidrojis latviešu izdevuma tulkotājs), vai arī krietni analītisks pēcvārds, kāda tekstam trūkst. Konteksta sarežģītība vismaz pašlaik ierindo Peļevina romānu to darbu skaitā, kuri pilnībā atveras tikai izredzētam lasītājam, taču, kā jau teikts, šķiet, ka autors visai labprāt spēlējas arī vienatnē. Un arī tad, ja no teksta sākotnēji izlobām tikai divus vai trīs līmeņus, kur gan teikts, ka visu pārējo neizprot tas tauriņš, kurš šobrīd sapņo, ka esi tu? Galu galā – katram ir tāda Iekšējā Mongolija, kādu tas pelnījis.