Pagājušā gada Prozas lasījumu laureātes Janas Egles pirmā īsprozas grāmata Gaismā papildina pēdējos gados vērojamo cerīgo tendenci latviešu prozā, proti, stāstu krājumi, kas vairākus gadu desmitus bija gandrīz pilnībā nogājuši no skatuves, vietu dodot lielāka apjoma prozas formām, pašlaik piedzīvo sava veida renesansi. Ar stāstu krājumiem lasītājus pēdējos gados lutinājuši gan jau pazīstami prozaiķi – Aivars Kļavis, Inga Žolude, Ēriks Kūlis –, gan rakstnieki, kuriem iznākušais ir debijas krājums, – Daina Tabūna, Svens Kuzmins, tagad arī Jana Egle. Spēcīgu jaunu vārdu uznākšana uz skatuves šajā nedaudz aizlaistajā lauciņā ir īpaši iepriecinoša.
Putekļainie kakti
Siltos toņos ieturētais grāmatas vāka noformējums kopā ar nosaukumu vedina domāt, ka stāsti vēstīs par gaišo, pozitīvo, iedvesmojošo, kā nekā krājums nācis klajā īsi pirms Ziemassvētku ikgadējās sirsnības uzplūdiem. Ak vai, cik ļoti mēs maldāmies. Janas Egles grāmatas "gaisma" ir tā, par kuru sen, sen kāds gudrs Cilvēks teica, ka nekas neesot apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. Nežēlīgā, spilgtā, apžilbinošā un baismīgā gaisma, kas apspīd tos dvēseles stūrus, kuriem mēs tīšuprāt esam ļāvuši pieputēt un kuriem vēl ar nolūku aizbīdījuši priekšā mēbeles. Lai neredz. Lai nav. Ko kaimiņi domās. Normālās ģimenēs tā nenotiek.
Vāka tekstā lasām, ka krājuma stāstos sastopamas teju neticamas situācijas, taču vissparīgāk noskurināties liek atklājums, ka nekā neticama šajās situācijās nav. Visus stāstus caurvij centrālā dramatiskā ass, kurai noticam bez ierunām, jo zinām, ka putekļainie kakti (rietumnieciskāka šīs metaforas forma laikam būtu "skeleti skapī") ir īsti un ņudzošas dzīvības pilni. Autore, šķiet, par krājuma pamatmērķi izvirzījusi šo slēpto teritoriju revīziju nevis tāpēc, ka mēs nezinātu, kas tajās slēpjas, bet tāpēc, ka to zinām.
Attiecīgi paveras lielisks iespēju lauks spēlei ar lasītāja priekšnojautām: sākot jau no pirmā stāsta, kurā pusaudzes izmisīgās, tak daudzmaz ikdienišķās ciešanas no sērijas "klasesbiedri mani ienīst" pēkšņi atsedz tādu atmiņu stūri, pret kuru lasītājs atcērtas ar pieri kā pret čuguna vingrošanas stieni pēc neveikli mesta kūleņa un aptver, ka šis nav debitanšu prozā līdz banalitātei nodrillētais "nelaimīgās vidusskolas pelnrušķītes stāsts", bet gan teksts ar nesalīdzināmi citādu emocionālo slodzi. Šī pati "cirtiena pa pieri" metode darbojas katrā stāstā; arī tad, kad jau skaidrs – katrā tekstā no sadzīviskā līmeņa neizbēgami izlīdīs noteiktas konstrukcijas āža kāja, autores trieciens vienmēr ir labi pārdomāts un negaidīts. Visi astoņi stāsti prasmīgi izkārtoti krājuma kompozīcijā, un, ja lasāt secīgi, ar pilnu jaudu strādā asociāciju plūsma par tik labi zināmo tēmu: to, cik trausla, brutāla, cēla, zemiska, izkropļota un dievišķa ir cilvēka daba.
Kā būt nelaimīgam
Janas Egles varoņi ir gluži parasti mūsdienu Latvijas cilvēki visos dzīves posmos: bērni (nenosakāma vecuma Markuss stāstā Bedre, kurš pašizdomātas spēles un dziļa iekšēja, apkārtējiem neredzama izmisuma vārdā ievilina smilšu bedrē savu mazo kaimiņieni un to tur atstāj), pieauguši vīrieši un sievietes ar sadzīvisku rūpju, atmiņu bubuļu un nākotnes cerību/ bezcerības nastu, cilvēki mūža otrajā pusē; stāstā Aiziet jūriņā galvenais varonis (vai varone – dzimuma definīcija šoreiz atstāta lasītāja ziņā) Jūrnieks jau ir aizsaukts citas saules ceļos, taču pat no turienes turpina ietekmēt līdzcilvēku dzīvi.
Stāstos itin kā par neizteiktu moto ņemts Tolstoja citāts, ka visi laimīgie ir laimīgi vienādi, turpretim nelaimīgie ir nelaimīgi katrs savā veidā. Taču arī veidu, kādos būt nelaimīgam, nav nemaz tik daudz. Zināmi un mazāk zināmi veidi, kādos pamanāmies gandēt sevi un citus, stāstos spiežas caur meistarīgi – lakoniskām detaļām un itin kā no distancēta redzespunkta – zīmētu ikdienišķu vidi kā asinis caur nobrāztam celim apsietu marli – tin, cik gribi, sūksies cauri. Autore arī necenšas tīt ap vainām īpaši biezu uzminamā kārtu. Alkohola un narkotiku atkarība, vecuma un slimību izraisīts nespēks, negribētu pienākumu nasta, cilvēciska siltuma trūkums, sociāla izolētība, fiziska, seksuāla un emocionāla vardarbība pret bērnu un pieaugušo, eksistenciāls izmisums un bezgalīgas ilgas pēc mīlestības – tas viss tēlu apziņā savijies vienkop kā odžu mudžeklis, kurā vairs nevar noprast, kurš rāpulis kuram aptinies, un rada tikpat savādu, uz dziļas, instinktīvas netīksmes robežas balansējošu interesi, ar kādu aplūkojam pieminētos rāpuļus. Par saviem iekšējiem odžu ņudzekļiem stāstu varoņi pārsvarā latviskā atturībā klusē – gan pāridarītāji, gan tie, kam pāri nodarīts, – un tieši tas rada teksta iekšējo spriegumu, vēstījuma gludais audekls dažbrīd teju plīst pa šuvēm no neizteiktā.
Skalpeļa grieziens
Tomēr, būdams arī "klīnisku gadījumu kolekcija", krājums nerada viscaur nomācošu iespaidu: tas drīzāk darbojas kā ķirurga instruments dvēselei, uzgriežot to, kas, kā rakstījis Knuts Skujenieks, "klusi smeldz pašā viducītī" un pie kā nekādi nevar pierast. Pēc skalpeļa grieziena sāp vēl vairāk, bet vismaz vaina ir nākusi redzama. Un "pēcoperācijas periodā" beidzot – lai arī ne visos stāstos – laiks uzspīdēt tai gaismai, kas ne tikai izrauj no tumsas, bet arī dziedina, – cilvēcības mirdzumam, visumā diezgan pelēcīgam, pierastam, ieslēptam ikdienišķos žestos. Taču reizēm tieši uz galda otram priekšā noliktais zupas šķīvis iezīmē līniju starp esības būt un nebūt.
Autore (un varoņi) reti izvēlas izšķirīgu situācijas atrisinājumu, tāpēc bieži stāsts iezīmējas kā epizode lielākā plūdumā, kura priekšvēsture un turpinājums vietumis ieskicēti skaidrāk, vietumis atstāti lasītāja ziņā. Savukārt tekstu spēcīgā emocionālā pēcgarša garantē, ka pārdomīgs vērīgums – pret sevi, apkārtni un savu tuvāko – pēc grāmatas aizvēršanas lasītāju neatstās vēl ilgi. Ja autores mērķis ir bijis likt beidzot pārbīdīt vismaz dažus no mūsu metaforiskajiem kaktiem priekšā aizstumtajiem dīvāniem, tas ir sasniegts.