Skolotāja un pētniece Lūcija Ķuzāne savai biogrāfiskajai grāmatai par Jāni Jaunsudrabiņu devusi nosaukumu Saule mūžam mana. Tradicionāli latviešu rakstniecībā saules pielūdzēja gods gan piedēvēts Rainim, un, izsekojot Jaunsudrabiņa mūžam, šķiet, ka šī latviešu klasiķa dzīvē metaforisko laikapstākļu tomēr bijis daudz vairāk nekā tikai gaismas pielieto. No mītiski zvaigžņotās nākamā rakstnieka pasaulē nākšanas nakts un Sudrabiņu Janča "saules baltām bērnu dienām", par kurām lasām Baltās grāmatas ikoniskajos tēlojumos, līdz rudeņiem, kad izmisuma bezcerībā bradāts pa tikko uzsalušu ezera ledu, un ilgstošām, drūmām lietavām, kas pravieto sāpīgu mūža nogali trimdā, – rakstnieka dzīve, kā varam lasīt, ietvērusi pilnu cilvēcisko emociju spektru.
Lai gan katram latvietim vislabāk pazīstamā autora daiļrades daļa, proti, jau minētās atmiņu skices, zīmē vienu no visidilliskākajām bērnības ainām latviešu literatūrā, tomēr arī tajās labi sadzirdamas gan skarbās nabadzības, gan sava laika nemīlīgās audzināšanas atbalsis, bet pilnībā eksistenciālais dramatisms sabiezē vēlāko gadu romānos, kuros, lai cik neatbilstoši mūsdienu pētniecības virzieniem būtu daiļdarba tekstā meklēt autobiogrāfiskus motīvus, to esamību tomēr nevar noliegt.
Brīvā plūduma pieeja
Grāmata var lepoties ar samērā īpatnēju vizuālo noformējumu – uz vāka skaidri izlasāms ir autores vārds, bet rakstnieka paraksts slīpā rokrakstā ir visai neskaidrs, arī portrets nav uzreiz pazīstams. Grūti pateikt, vai tāda bijusi mākslinieka iecere, taču šādi grāmata skaidri iezīmē potenciālo mērķauditoriju – Saule mūžam mana būs vērtīgs ieguvums vispirms tiem lasītājiem, kuri bez piepūles pazīs Jaunsudrabiņa rokrakstu un vaibstus viņa daiļrades spogulī.
Lūcija Ķuzāne rakstnieka darbos orientējas absolūti brīvi, un tekstu piesātina atsauces, reminiscences un konstanta atsaukšanās uz viena vai cita motīva paralēlēm klasiķa dzīvē un daiļradē. Šāda pieeja ir informatīvi blīva un pieprasa zinošu lasītāju. Vienlīdz labi autore orientējas arī plašajā faktu materiālā. Gan par Sēlijas mājām, kurās topošais rakstnieks kalpojis zēna gados, gan par virkni Jaunsudrabiņa radinieku, draugu un kolēģu viņa raksta kā aculieciniece. Daļēji tas ir tiesa, jo, kā norāda grāmatas beigās ievietotais saraksts ar teksta tapšanas laikā satiktajiem un iztaujātajiem dažādu rakstnieka dzīves posmu līdzgaitniekiem, autorei bijusi unikāla iespēja, skrienoties ar nepielūdzamo laiku, noskaidrot daudz detaļu, kuras citādi pašlaik jau būtu aizslīdējušas nebūtībā.
No otras puses, šāda "brīvā plūduma" pieeja nozīmē, ka mazāk grāmata spēs dot tiem, kuri vēl nav caurcaurēm iepazinuši visu Jaunsudrabiņa radošo veikumu un biogrāfiskās nianses, taču šai auditorijai, visticamāk, būs interesanti izsekot viņa personiskās dzīves peripetijām, kas lieku reizi apliecina, ka "arī rakstnieks ir tikai cilvēks". Pirmā grāmatas daļa mīloši tēlo Jaunsudrabiņu brīžiem pat pārāk idealizēti rožainās krāsās, savukārt otrajā iezīmējas prozaiskāki, cilvēciskāki un skarbāki vaibsti. Īpaši tas sakāms par laikposmu, ko iekonturē rakstnieka otrā laulība, kas, būdama cilvēciski mokoša, tomēr rakstniecībai devusi, piemēram, tādu unikālu sievietes tēlu kā Aija, bet, protams, ne tikai to.
Ko svītrojusi cenzūra
Pieminot idealizēto portretējumu, šeit vietā atzīmēt, ka Saule mūžam mana ir papildināts un pārstrādāts izdevums: grāmata Saule mūžam mana pirmo reizi nāca klajā 1986. gadā vēl padomju pasūtījuma ietvaros un attiecīgi ieturēja tajā laikā raksturīgo vēstījuma stilu, kurā tikpat kā nebija vietas detaļām, kas dižgaru spētu nogrūst no postamenta. Otrajā grāmatas izdevumā, kā priekšvārdā norāda autore, atjaunotas cenzūras svītrotās teksta daļas, tas papildināts ar informāciju, ko konjunktūras dēļ nebija iespējams publiskot pirms trīsdesmit gadiem.
Te gan jāpiemin, ka diemžēl tekstā nekur netiek norādītas cenzoru dzēstās un tagad atjaunotās rindkopas, tādējādi zūd iespēja salīdzināt abus teksta variantus. Tomēr jāteic, ka pirmizdevuma laikam – un, domājams, autores profesijai – raksturīgā poētiskā vēstījuma maniere (tajā, ja vēlas, var saskatīt paša Jaunsudrabiņa stila ietekmi, taču diez vai apzināta stilizācija bijusi autores nolūkos) skan autentiski un neuzspiesti – Jaunsudrabiņš gan pētnieces interpretācijā, gan pats savu tekstu radītajā pasaulē patiesi ir tēls, kuram piederas romantizēti dabas tēlojumi, folklorismi un dialektismi (tekstā dāsni, bet nemāksloti izbārstīti valdzinoši Sēlijas novada apvidvārdi), nedaudz eksaltētas metaforas un bagātīgs, kaut arī no mūsdienu skatpunkta nemoderns lirisms. Arī ārpus biogrāfijām Jaunsudrabiņš, par laimi, vēl nav ticis pakļauts modernajam pietātes trūkumam, ar kādu jaunāko laiku sensāciju mednieki nereti pūlas nobružāt klasiķu pieminekļiem zeltīto patinu, "uzrokot" un popularizējot skandalozas to privātās dzīves detaļas.
Tikai skumja impresija
Tomēr grāmatas autores pietāte nav anulējusi godīgumu: bieži, sevišķi teksta otrajā pusē, godbijību caurvij tikko jaušama neizpratne par rakstnieka rīcības motivāciju, īpaši tas atkal sakāms par privātās dzīves detaļām. Lieku reizi jāsecina: lai cik faktu savākts, lai cik liecinieku aptaujāts, simtprocentīgu otra cilvēka – nav svarīgi, ģēnija vai ne – dvēseles portretējumu laikam gan radīt nav iespējams (un diez vai ir nepieciešams).
Pēc pirmo deviņu nodaļu plašā un pamatīgā stāstījuma kā pārsteigums nāk desmitā, kurai it kā būtu jāportretē vēl vairākas desmitgades, proti, rakstnieka dzīves nogale trimdā, bet kura, pašas autores vārdiem, ir tikai "skumja impresija par izcila cilvēka atvadīšanās brīžiem – kā ēnu spēle". Skopi ieskicētas vien atsevišķas ainas, no Jaunsudrabiņa lēnās izdzišanas "bezdzimtenes krastā" autore jau laikus taktiski distancējas.
Grāmatas pirmizdevumā šo rakstnieka dzīves posmu detalizēti apskatīt, dabiski, nebija vēlams saprotamu iemeslu dēļ, taču atbildi uz jautājumu, kas liedzis stāstījumu papildināt jaunajā versijā, teksts īsti nesniedz. Tomēr var jau būt, ka šim lakonismam ir īpašs nolūks – lai, aizšķirot pēdējo lappusi, rakstnieks mūsu domās nesaglabātos kā dzimtenes ilgu salauzts sirmgalvis, bet gan tāds, kādu esam viņu iepazinuši vispirms, – tas mazais, gaišais baskājis, kurš kaut kur aizlaiku krastā sēž pienenēs un stabulē, un zina, ka saule uz mūžiem piederēs viņam.