Grāmatas Svina garša recenzija. Paradoksu meistars

sagrozīta vēsture un perversa izrāde

Noskatījos 100 gr kultūras raidījumu. Man radās iespaids ,ka Māris Bērziņš ne par ko nav pārliecināts. It kā jā un it kā nē. Nezinu, bet man tas neder. Vienlaicīgi - man šķiet,ka tas kaut kā spilgti noraksturo situāciju ar Latvijas cilvēkiem, sabiedrību. Ja būs karš - es noteikti nekarošu, noteikti nē. Jo uzskatu,ka šodienas Latvijas politiķi, kuri tomēr pārstāv Latvijas sabiedrību - Latviju jau ir pārdevuši Krmelim un Putinam. Jautājums ir tikai par to kad un kādā veidā Kremlis Latviju paņems. Izlasiet jaunāko IR žurnālu. Ko saka J.Rislaks - lai viņš soms , saņemtu uzturēšanās atļauju Latvijā - pagāja 8 gadi. Putina krieviem, kurus Putins solījis aizstāvēt un kuru auzstāvībai Gapoņenko jau lūdzi palīdzīvu kremlim - pietiek ar pāris mēnešiem, lai viņu īpašumus un ties;ibas Latvijā nostiprinātu. Mana svēta pārliecība ir,ka tā ir arī Latvijas kultūras cilvēku bezatbildība - nesaukt lietas vārdos, bet laizīties gar varu un paratizēt no varas. "Vai šodien ar sabiedrību par karu jārunā ne vien politiķiem, medijiem un ekspertiem, bet arī māksliniekiem? Kādas sajūtas šobrīd piedzīvo sabiedrība, kad ministrijas izstrādā ieteikumus, kā rīkoties ārkārtas situācijā? Cik likumsakarīga ir kara tēma dažādos kultūras projektos, un ko sabiedrība cer saklausīt mākslinieku piedāvātajā dialogā, lai tas vairotu situācijas izpratni un stabilitāti nevis iracionālas bailes? Ar dažādu sabiedrības jomu pārstāvjiem studijā diskutē Kristīne Želve un Gustavs Terzens."

Pagaidām esmu vīlusies šīs sērijas grāmatās. Nemāku spriest par literāro kvalitāti, bet esmu vīlusies tieši grāmatu mesidžos. Sāksim ar Osvalda Zebra grāmatu par piekto gadu. “Labais varonis” ir tas, kas nepiedalās revolūcijā, un “sliktais/gļēvais” piedalās. Grāmatas mesidžs ir - cik slikta un bezjēdzīga ir vardarbība (“abās pusēs”?), un Zebris nesaskata absolūti neko pozitīvu tajā, ka latvieši vienreiz iedeva pa purnu saviem apspiedējiem. Jā, pēc tam bija sotņas un viss pārējais, bet tomēr, tomēr, domāju, ka latvieti tik vienkārši necienīt kā agrāk vairs nevarēja. Taču Zebris tā nedomā un tikai šausminās, cik slikta ir vardarbība. Bankovska romānā tas varonis no 1917-1918.gada ir ok. Taču tas, kas nāk no mūsdienām...Vienā sarunā viens ierosina nošaut visus krievus līdzīgi kā izrīkojās ar ebrejiem. Lai gan man ir nācies dzirdēt ne vienu vien diskusiju par nacionāliem jautājumiem, nekad nav dzirdēts, ka tiktu pieminētas kaut kas tāds. Parasti kāds izmet: “lai viņi brauc uz savu Krieviju” un tas ir maksimums, kas ir dzirdēts. Iespējams, ka ir kāds, kas tā saka un domā, bet tas laikam ir tikpat tipiski kā Viļa Daudziņa nacists. Nu lūk, grāmata dod tādu netiešu ziņu, ka mūsdienās aizstāvēt latviešu tautas intereses tas ir nacisms/fašisms un ka daļa latvieši to vien kāro kā šaut krievus. Vai nepietiek ar kremļa propagandu, lai vēl ko tādu rakstītu? Tad vēl vienā vietā tiek apspriests iespējamais scenārijs, ko darīt Krievijas uzbrukuma gadījumā. Tiek apspriesti vairāki varianti, kā bēgt – ar laivu, ar mašīnu, ar lidmašīnu. Un tas ir viss – neviens netaisās ņemt rokā ieroci un iet karot. To neviens nezina, ko katrs darīs, kad tā stunda sitīs. Taču žēl, ka Bankovskis pat teorētiski nepieļauj iespēja, ka kāds varētu arī iet un aizstāvēt Latviju. Māra Bērziņa romānu neesmu lasījusi, bet intervija ar viņu “Dienā” nosita vēlmi grāmatu pirkt un lasīt. Bērziņš ir pacifists, kam nepatīk ieroči un armija, un aizstāvēt Latviju viņs netaisās. Viņam ir slikta pieredze no dienesta padomju armijā. Vai tiešām Bērziņš nejūt ne mazāko atšķirību starp okupācijas armiju un armiju, kas aizstāv savu zemi? Vai tiešām Bērziņš nejūt atšķirību starp uzbrukumu un aizstāvēšanos? Vai tiešām Bērziņš domā, ka atbruņošanās nesīs mieru? Ieteiktu Bērziņam palasīt kādu vēstures grāmatu un padomāt, vai parasti iekaro tās valstis, kas ir vājas vai tās, kuras ir militāri stipras. Par to, kā atbruņošanās veicina mieru mēs ļoti labi varam apskatīties Ukrainas gadījumā. Ukrainas atteikšanās no atomieročiem veicināja nevis mieru, bet karu. Bērziņam nebūtu nekas pretī, ja Latvijā būtu pieckopienu sabiedrība, bet viņš neizskaidro, kā tādā pieckopienu sabiedrībā varētu attīstīties un eksistēt latviešu tauta un valoda. Vai varbūt tas viņu neinteresē? Tad vēl paskatījos, ka viens no šīs sērijas autoriem būs Arno Jundze. Viņš vienā intervijā par Ukrainu izteicās aptuveni tā, ka ukraiņi to ir pelnījuši, jo ir korumpēti. Diez vai viņš par Latviju arī tā domā, jo korumpēti mēs esam, tas gan. Dažreiz liekas, ka intelektuāļi ir pārlasījušies grāmatas un teorijas, bet līdz viņiem neaiziet vienkāršas lietas, kas ir skaidras Rēzeknes vai Bauskas zemessargiem ar pamata vai vidusskolas izglītību. Nepārprotiet mani, es negaidīju nekādus urrā patriotiskos romānus. Taču būtu gan gribējies, lai vismaz vienā lappusē vai viena varoņa galvā būtu pavīdējusi ideja, ka Latvijas valsts un latviešu tauta ir kaut kas tāds, kā dēļ ir vērts cīnīties. Vismaz kripatiņu vīrišķības bija grībējies, vismaz no autoriem vīriešiem.