Ilzes Jansones jaunais stāstu krājums nāk pašā laikā – viņas iepriekšējais romāns Insomnia (2010) jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Toreiz par šo grāmatu runāja, to lasīja un izpirka diezgan ātri, bet autori intervēja pat viens no lielākajiem un ietekmīgākajiem sieviešu žurnāliem. Insomnia neapšaubāmi ir spilgts pienesums jaunākajā latviešu literatūras klāstā, un jaunais stāstu krājums rāda, ka rakstniece nav apstājusies savā literārajā attīstībā, bet virzās uz priekšu, pieļauju, ka uz kādu lielformāta darbu.
Interesantais un atšķirīgais
Iespējams, tas, ka Ilze Jansone ir teoloģe, kura patlaban straujiem soļiem tuvojas doktora grāda ieguvei, ir viens no faktoriem, kāpēc viņas darbos tik skaidri ir sajūtamas attiecības ar Dievu. Vai varbūt viņa ir teoloģe tāpēc, ka labprāt pēta attiecības no iekšpuses – gan tās, kas ar cilvēkiem, gan tās iepriekšminētās. Tās ir vienmēr klātesošas, bet ne nomācošas vai uzbāzīgas. "Padma zina šo esamības smaguma punktu, kas vienlaikus ir barankas caurums – tajā var iebāzt pirkstu, tajā var iekrist, bet pateikt, kas bijis šis caurums un par kādu esamību te runa – nekad." (Umurkumurs)
Prasme nobalansēt uz šaurā asmens starp prozu, kas nākusi no sirds, un pamācību tiem, kas tic citādi, ir viens no iemesliem, kāpēc Jansones darbi ir tik ļoti lasāmi ikvienam domājošam cilvēkam. Otrs – Dieva klātesamība Jansones darbos un varoņu ikdienā ir dabiska, tikpat dabiska kā ikviena cita norise, vai tā būtu mīlēšanās, ēst taisīšana, eksistenciālas sarunas vai pasēdēšana krodziņā ar visādi dārgu un mīlamu cilvēku. Savukārt valodas bagātība, es pat sacītu – zināms krāšņums, kurš arī nācis viegli un rotaļīgi, ir vēl viens Jansones prozas kvalitātes apliecinājums. Pašlaik Latvijā nav otra rakstnieka/rakstnieces, kurš spētu tik kvalitatīvi vērot attiecību procesus un aprakstītu to dimensijas vienlaikus filozofiskā dziļumā un sadzīviskā vienkāršībā. "Vismaz vienā no perspektīvām baudas pārklājas. Tāpat kā zaimi un dievišķais." (Vakariņas ar brieža smadzenēm)
Deviņi stāsti
Man iepriekš bija gadījies lasīt tikai vienu no krājumā iekļautajiem stāstiem, Für Elise, kurš tajā brīdī man nešķita ārkārtīgi izdevies, lai gan neapšaubāmi interesants. Taču tagad, lasot stāstus tā, kā autore tos krājumā sakārtojusi, šķita, ka es uztveru Jansones domu daudz spilgtāk un emocionālāk. Morāls briedums apvienojumā ar neordināru domāšanu ir ļāvis radīt ko paliekošu – un tie, kas lasījuši Insomnia, iespējams, pamanīs arī kādu no iepriekšējās grāmatas varonēm mazliet citā dzīves un domāšanas posmā, kaut kur tālāk uz priekšu.
Katram stāstam ir arī moto, kas papildina tajā ietverto ideju, pagriežot lasītāja acīm tuvāk to šķautni, kura autorei bijusi tuvāka rakstīšanas brīdī, – seksualitāte, ciešanas, bailes, saistība ar citiem, pasivitāte un pašās beigās – atbrīvošanās no vēlmēm. Mazliet eksistenciālu skumju, bet daudz vairāk eksistenciāla dzīvesprieka ir Jansones stāstos. Caur smalku, iespējams, vīraka, iespējams, tabakas dūmu plīvuru tie rāda mums mūs pašus attiecībās ar mums pašiem un attiecībās ar mūžīgo kustinātāju. "Lai cik izglītots un prātā attīstīts būtu cilvēks, kura dzīvē nekas nenotiek, vēl aizvien nekas cits viņu neinteresē tik ļoti kā līdzcilvēku dzīves." (Mikrorajons)
Lasāma divas un vairāk reižu
Atzīšos, ka Umurkumurs ir grāmata, kuru izlasot pusotru reizi (vienreiz tā rāmi no vāka līdz vākam un otru – pārlasot tās vietas, kas īpaši uzrunājušas pirmajā reizē) vēl joprojām paliek sajūta, ka trešajā un ceturtajā lasījumā iespējams atklāt vēl un vēl kādu šķautni, kas nemanīta paslīdējusi garām, ik reizi izbaudot tekstu tīrā jaunatklājuma priekā. Katrs stāsts ir sava pasaule un vienlaikus arī daļa no veseluma, kamī apvienojas visi kopā. Tiesa, šo rakstot, man atmiņā ataust viens no stāstiem – Aleksandra pirksts, kurā recenzents pēc recenzijas publicēšanas saņem autora īsziņu, es sabīstos, noskurinos un tad atviegloti pametu skatu uz saviem nagiem, kas nav svaigi pulēti, jo nav bijis laika. Un nomierinos. Pat ja autore domājusi ko citu, nekā es te rakstu, šī ir mana interpretācija par tēmu, turklāt, kā jau sacīju, tikai pēc otrā lasījuma, un es sagādāšu sev to prieku un lasīšu vēl reizi. "Agrāk vai vēlāk dzīve atnāks, zilā plastikāta maisiņā kā atbrīvošanos nesdama zaļo tēju un citronu." (Augšāmcelšanās)