Skatītājs redz tikai to, kas notiek uz skatuves, un uz viņu neattiecas teātra iekšējās peripetijas, kuru rezultātā viens vai otrs aktieris biežāk saņem lielas lomas, kamēr otram atliek vien atsevišķas izdevības. Kaut arī nav taču mazu lomu, kurās nevarētu rasties satriecoši aktierdarbi… Vai arī tās tomēr kļūst mazas vai vismaz aktierim neinteresantas, ja gadiem nav bijusi iespēja sevi apliecināt atbildīgos uzdevumos? Tāpēc Dārtas Danevičas medijiem teiktais, ka iespēja veidot monoizrādi ir nopelnīta ar savu līdzšinējo sniegumu Dailes teātrī, kurā lielākoties spēlētas gadījuma rakstura otrā un trešā plāna lomas, izklausās visai aroganti.
Taču, drosmīgai un profesionālus apliecinājumus alkstošai aktrisei mūsdienīgā materiālā satiekoties ar iejūtīgu režisori, kura augstsirdīgi gatava visu uzmanību atdot izpildītājai, tapis aizraujošs iestudējums. Izrāde met radikālas intonatīvas un sižetiskas virāžas, skatītājs vieglā, bet drošā solī tiek vests cauri ar veselo saprātu netveramai cilvēka pieredzei.
Atmiņu stāsts
Dailes teātra Mazajā zālē jaunā režisore Diāna Kaijaka izveidojusi skatuves variantu angļu scenārista un dramaturga Denisa Kellija viencēlienam Meitenes un zēni. Asprātīgi un sulīgi to tulkojis Matīss Gricmanis, kurš piedāvā tikko jaušamu, bet nepārprotamu lokalizējumu, tekstā ievijot mūsu laiktelpā atpazīstamus notikumus, vietvārdus un personālijas un varones runu papildinot ar latviešu sarunvalodai raksturīgu slengu, kurā sajaucas frāzes angļu valodā ar iecienītiem rusicismiem. Lugai un izrādei dots nosaukums Zēni nav meitenes, it kā uzsverot pretējo dzimumu nepārvaramo nesaprašanos, bet izrāde galu galā atkāpsies no tik kategoriska skatījuma.
Teksts lasāms kā scenārijs stāvizrādei par kādas jaunas, vitālas sievietes spēju iekosties dzīvē, uzņemties iniciatīvu un vērst notikumus sev vēlamā virzienā, nevis klumburēt dzīvei nopakaļ, par iemīlēšanos, ģimenes izveidošanu, kas nav bijusi par šķērsli veiksmīgas karjeras attīstībai pašas izraudzītajā kinoproducēšanas nozarē, un – par fatālu ģimenes sabrukumu. Sievietes monologu sistemātiski pārtrauc epizodes, kurās viņa stilizētā pantomīmā saskaras ar iedomātiem savu bērnu siluetiem un reaģē uz viņu oriģinālajām izdarībām, atbild uz nebeidzamajiem jautājumiem un lūgumiem, kas pārbauda pacietību, bet vienlaikus arī piešķir dzīvei citādi negūstamu jēgas komponenti. Viņu nav uz skatuves, un viņus mēs nedzirdam, jo viņu vairs nav. Šis ir atmiņu stāsts.
Radošā komanda šo kompozīciju respektē. Izrāde iesākas, sievietei nonākot uzmanības lokā pie mikrofona, gaismas kūlis uz sienas viņai aiz muguras met melnas ēnas apli. Turpinājumā aktrises trauslā varone masīvo sienu, kam otrā pusē atklājas iebūvēts plaukts ar dažu griezienu un sitienu pēdām, atspērusies aizstumj skatuves dziļumā ar skatu pret skatītājiem, tādējādi teju ar spēku kāpjoties atpakaļ savā pagātnē. Zālei paveras viesistaba bez sienām, griestiem un grīdas seguma. Gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes nespodrās gaismas slīpās, garās strēles no šņorbēniņiem tikai akcentē viņas fizisko un emocionālo vienatni, jo diezin vai kāds spētu saprast viņas stāvokli.
Stāstot varone atgriežas jau nodzīvotajā dzīvē, ar ko nu viņu saista vienīgi apziņā glabātie iespaidi. Plauktā ir dažas sadzīviskas lietas – krūze un kāds attēls rāmītī. Visapkārt vairākas bumbas dažādās krāsās un formās – bērnu rotaļlietas, kas viņu klātbūtni uztur dzīvu. Šos dažus rekvizītus aktrise dažkārt neuzkrītoši, bet prasmīgi izmanto, lai veidotu mizanscēnu, neļautu atslābt stāsta pavedienam vai varbūt vienkārši koncentrētos, – viņa padzeras no krūzes, ko mīlīgi apķērusi abām rokām, lai šķietami sasildītos, un ar vienu kāju otrai piespēlē mazu bumbiņu. No rokas vēl aizvien nav noņemta meitas rozīgā aproce…
Taču lielākais gandarījums, ka aktrise šo teātra uzticību pilnībā attaisno un nepilnas divas stundas bez pārtraukuma uz skatuves pavada bez jebkādas ārišķīgas koķetēšanas ar publiku starmešu gaismā, bet ar nesatricināmu apņēmību aizraut skatītāju sev līdzi. Būtiskāk par tehnisko sagatavošanos, ko cita starpā apstiprina slaidais spēriens pa piepūšamo pludmales bumbu tieši gar pirmās rindas skatītāju galvām, ir tas, ka aktrise dzīvo materiālā un ir pārliecināta par savu sakāmo. Šī izjūta nepadodas aprakstīšanai, tāpēc ir jāskatās pašiem. Aktrise nodemonstrē atšķirību starp runāt un pateikt, savukārt skatītājam atliek ne tikai dzirdēt, bet arī saklausīt.
Distance brīžam zūd
Aktrises klātbūtni raksturo absolūta brīvība, ko uzsver arī varones ērtais mājas apģērbs – lielizmēra sporta krekls īsām piedurknēm, platas bikses līdz potītēm, kedas. Viņa stāsta ar neviltotu dedzību, it kā atklātu pati savas atmiņas, kādēļ arī nebūtu jānopūlas, lai tām piešķirtu izteiksmību un ieinteresētu anonīmo publiku. Mīmika un ķermenis dzīvo līdzi varones emocijām tā, ka brīžam pat zūd distance starp varoni un aktrisi. Palaikam viņa šķietami aizdomājas, un jau pēc izrādes noskatīšanās aptver, vai tikai šajos momentos viņa nav signalizējusi par nespēju aptvert, ka dzīve iegrozīsies tā, kā nu tas noticis.
Visi atkārtojumi, pārteikšanās, piemēru meklēšana savas domas, dzīves izjūtas raksturošanai ir jau priekšā pateikti lugā, iepriekš paredzēti, bet uz skatuves tos nevar nosaukt par iestudētiem. Aktrise arī daudz neļaujas interakcijai ar publiku, izņemot gumijas konfektes pasniegšanu pirmajā rindā sēdošam skatītājam, kad stāsta, cik trausla ir cilvēka dzīvība un ka nomirt var arī aizrijoties. Taču viņa ļauj noticēt, ka ārkārtīgi labi jūt publiku: smalki maina intonācijas, dziļdomīgi apklust, pārlaiž pāri zālei viegli samiegtu tumši krāsotu acu skatienu, it kā uztvertu tikko sadzirdamu jautājumu, kas varbūt ietekmēs viņas turpmāko stāstu.
Sieviete ir tērpusies viscaur melnā, un melns ir arī viņas spurainais franču bobs ar pierei pāri pārķemmētajiem matiem. Ļaunuma priekšnojautas vēsta ne tikai varones vizuālais tēls, bet arī melnā telpa, ko veidojusi Ieva Kauliņa, un Ernesta Valta Circeņa dobjā mūzika, kas ik pa brīdim satricina varones uzturētās atmosfēras vieglumu. Stāvizrāde a priori paredz jautrību, lai arī tās mērķis būtu atsegt sociālpolitiskas problēmas un mazināt sabiedrības bailes no tām. Taču skaidrs, ka šoreiz ciniskie, dažbrīd pat vulgārie jociņi ir sievietes izdzīvošanas veids un vienīgā iespēja, kā par šādu pieredzi reflektēt, bet viss šis priekšnesums ir terapeitiska runāšanas kūre.
Viņa kļūst nopietna
Lai skatītājs aptvertu notikumu skaudrumu, nevis saraudātām acīm pēkšņi attaptos līdzpārdzīvojumā, dramaturgs publiku finālam sagatavo un varonei to liek pieteikt ar vārdiem "es tūlīt to sākšu stāstīt" un "es stāstu". Radošā komanda to akcentē ar gaismu maiņu, melnajā skatuvē izgaismojot tikai bālganu sievietes seju. Viņa kļūst nopietna. Ļauties pāri plūstošām emocijām šādos apstākļos, protams, būtu saprotami, bet vienlaikus arī prognozējami un neapmierinātu negausīgā skatītāja gaidas pat šāda sižeta izrādē gūt oriģinālu mākslas pieredzi. Aktrise pierāda, ka ir atbildīga pret savu varoni un viņas sākotnēji nebēdnīgais noskaņojums bijis tikai šķitums, un monologu noslēdz ar dažām tikko manāmām asarām, kas iemirdzas prožektora mocītajās acīs.
Tekstā pamazām tiek iezīmēti laulāto konflikta cēloņi, epizodiskas dusmu lēkmes, kuru pamatā ir vīra bailes zaudēt kontroli pār ģimenes dzīvi, jo sievas profesionālie panākumi viņam ir pieņemami tikai tik ilgi, kamēr pašam veicas labāk. Taču, vai tas psihiski veselu cilvēku var pamudināt uz noziegumu, lai paliek psihiatru pārziņā. Un kurš ir teicis, ka viņš bija vesels?
Šis iestudējums tematiski iekļaujas šosezon pārsteidzošu aktualitāti ieguvušo sieviešu pašnoteikšanās tēmai veltīto izrāžu skaitā. Tomēr empātiskais izpildījums, ko cita starpā apstiprina arī varones izskats, kurā ir noslēptas stereotipiskas sievišķības zīmes, liecina, ka izrādes veidotājiem nav bijis tik būtiski pretnostatīt sievieti vīrietim, cik cilvēcību vardarbībai. Replikas par vīriešu dabisko agresivitāti, ka sabiedrība esot radīta, lai viņus savaldītu, ka tieši viņi absolūtajā vairumā gadījumu ģimenes konfliktos nogalina savus bērnus, neizskan kā pārmetums vai aizvainojums. Jo šis stāsts nav par sevis žēlošanu un vainīgo meklēšanu, bet gan par turpināšanos un mēģinājumu dzīvi sākt vēlreiz no jauna.
Ja iespējas jūs neatrod, jums vienmēr ir iespēja tās uzmeklēt pašiem – par to runā varone. Un vienlaikus jāuzņemas risks, ko tās slēpj. Tā rīkojās jaunā sieviete un arī Dārta Daneviča, negaidītā kārtā izveidojot tik svaigu, dzīvīgu un tāpēc patiesu aktierdarbu. Rīkoties, ņemt lietas savās rokās gribētos ieteikt ikvienam. Taču jāņem vērā, ka veiksmīgam iznākumam tomēr ir nepieciešama arī īsto apstākļu sakritība. Tai izpaliekot, mums varbūt kaut kas tiek laupīts, bet varbūt kādreiz arī tiekam pasargāti.
Zēni nav meitenes
Dailes teātra Mazajā zālē 25.III plkst. 18, 26.III plkst. 15, 14.IV plkst. 19, 15.IV plkst. 18, 28.IV, 11., 12.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28