Pret Dailes teātra sezonas atklāšanas lieldarbu – pasaulslavenā amerikāņu aktiera Džona Malkoviča režisēto pasaulslavenā britu dramaturga Toma Stoparda jaunākās lugas Leopoldštate iestudējumu – ir diezgan grūti izturēties lietišķi. Jo bezkaislīgie fakti liek prātam sastingt bijībā, sirdij aizrauties sajūsmā un ķermenim aplaudēt stāvus vēl pirms ienākšanas pa Dailes teātra durvīm. Pirmkārt, Džons Malkovičs (kaut arī primāri aktieris, ne režisors) neapšaubāmi ir pasaules mēroga mākslinieks, kura personības īslaicīgā klātbūtne Latvijas teātra telpā ir prieks, pieredze un ieguvums visiem, kam bijis gods to piedzīvot. Otrkārt, Toms Stopards ir britu dramaturģijas dzīvais klasiķis, kura daudzvārdīgās, taču intelektuāli aizraujošās lugas ir mazliet pazīstamas arī Latvijā, un jaunu lieliskās Arkādijas versiju jaunajā ēkā sola arī Jaunais Rīgas teātris. Treškārt, Leopoldštate ir Toma Stoparda jaunākais darbs, kas pāris gadu laikā ar lieliem panākumiem iestudēts Londonā, Ņujorkā, Maskavā un noteikti vēl visur kur, ieskaitot Tartu teātri Vanemuine, kurā Leopoldštates pirmizrāde Tīta Palu režijā notika praktiski vienlaikus ar Rīgu, un arī igauņi, tāpat kā latvieši, visai lugai tiekot cauri tieši trijās stundās desmit minūtēs. Ceturtkārt, luga veltīta objektīvi mūžīgai lielajai tēmai – holokaustam, kas personīgi skāris arī Stoparda ģimeni –, un, šķiet, pirmo reizi savā garajā profesionālajā mūžā ierasti ironiski paradoksālais dramaturgs neslēpti izmanto sāpīgus autobiogrāfiskus motīvus.
Noslaucīt šādas izcilības fona aizmiglotās brilles, lai palūkotos uz to, kas reāli izrādē Leopoldštate notiek uz Dailes teātra lielās skatuves, nav pārāk vilinoši. Lai gan tur notiek, kā lasīts un dzirdēts dažu skatītāju atsauksmēs, "beidzot īsts teātris". Tāds, kurā vispirms viss tiek skaidri un saprotami izrunāts vārdos un tad drošības pēc vēlreiz apstiprināts nepārprotamā darbībā, dekorācijās un skaņās.
Respektējot katru komatu
Luga rāda divu sazarotu un savstarpēji cieši saistītu ebreju dzimtu likteņus vairākās paaudzēs Vīnes ebreju rajonā Leopoldštatē četros laika līnijas punktos – 1899./1900., 1924., 1938. un 1955. gadā. Lugu latviski lietpratīgi pārtulkojusi Laila Burāne, un režisors Džons Malkovičs rūpīgi respektējis katru teksta burtu un komatu.
Izrādē piedalās divdesmit četri Dailes teātra aktieri, kā arī deviņi bērni no Rīgas Skolēnu pils teātra Zīļuks un divi vīstoklīši, kas ratiņos vai aktrišu rokās atveido zīdaiņus. Lai nebūtu nekādu šaubu, kas ir kas, ierakstā vajadzīgajos brīžos atskan bērna raudas, tāpat kā lidmašīnas rūkoņa, plīstošu stiklu šķindēšana un citas noteiktu aizkadra norisi apstiprinošas skaņas, kā arī dramatismu veicinoša Timofeja Pastuhova mūzika. Izrādē iespējams iegūt objektīvi plašu un interesantu informāciju par vairākām ebreju reliģiskajām un sadzīves tradīcijām, noderīga šai ziņā ir arī izvērstā izrādes programmiņa, ko noteikti ir vērts iegādāties.
Žēl, ka Dailes teātra vadība nav pārāk ieinteresēta daudzveidīgā sadarbībā ar Latvijas scenogrāfiem (atšķirībā no patriotiskās degsmes, ar kādu tiek komplektēta aktieru trupa), jo šoreiz arī telpa kopējo stāstu tikai ilustrē. Scenogrāfs Pjērs Fransuā Limbošs (kā scenogrāfa asistenti norādīti arī Rūdolfs Bekičs un Sintija Jēkabsone) sarūpējis sarkanbrūni rakstainas dzīvokļa sienas, kuras sākotnēji rotā fototapetes ar gleznām, arī Gustava Klimta iedomātas gleznas stilizācija. Vai tiešām mūsdienu teātrī, ja sižets risinās ap ikoniska, reāli dzīvojuša un gleznojuša mākslinieka darbu, labākais risinājums ir uzzīmēt kaut ko Klimta stilam līdzīgu un novietot skatuves centrā? Notikumiem attīstoties, tapetes no sienām tiek dramatiski norautas. Daudz pārliecinošāk un radošāk laikmetu maiņu reprezentē Birgitas Huteres (asistente Jurate Silakaktiņa) grezno kostīmu kolekcija, kā arī Mārtiņa Jansona veidotās gaismu pārejas.
Ne velti gan Stoparda lugā, gan attiecīgi izrādes programmiņā ir uzzīmēts Mercu un Jakoboviču dzimtas ciltskoks, pie kura starpbrīdī un pēc izrādes, atmiņās kavējoties, var ar zīmulīti pierakstīt atbilstošo tēlotāju vārdus. Uz skatuves daudzos gadījumos nevar saprast, kurš kuram kas, jo varoņu savstarpējās saiknes lielākoties ir aptuvenas un fragmentāras. Saprotams, ka dramaturga iecerē acīmredzot arī nav bijis daudz psiholoģisku tuvplānu un konkrētu attiecību. Daudz vairāk Leopoldštate pretendē uz konceptuālu tautas likteņa vispārinājumu – dzimta kā daudzu smalku sakņu un zaru tīklojums, kas, ejot cauri vēstures brutālajiem pārbaudījumiem, tiek saplosīts, atstājot tikai dažus dzīvotspējīgus asnus. Tomēr, ja lugu iestudē tādā ilustratīvā gādībā, kā tas noticis Dailes teātrī, ar sintētisku eglīti, no griestiem krītošu kāškrustu "sniedziņu", raudošiem bērniem (īstiem un neīstiem), sirmām ūsām un parūkām, arī virknei aktieru neizbēgami ir lemts parādīties tikai epizodiski, izpildot to vai citu sižetā paredzēto funkciju un diemžēl arī rēķinoties, ka līdz finālam publika viņus būs aizmirsusi.
Varoņi ar raksturu
Objektīvi izdevīgākā situācijā ir tie aktieri, kuru spēlētie varoņi piedalās trijos no četriem sižetiskā laika punktiem. Artūra Skrastiņa Hermanis, Vitas Vārpiņas Grētla, Imanta Strada Ernsts un Kārļa Arnolda Avota Ludvigs ir vienīgie, kurus varētu dēvēt par raksturiem – ar savu lomas biogrāfiju, personības noteiktu izvēli un rīcību. Minētajiem aktieriem izdodas radīt konkrētus cilvēkus ar miesu un asinīm, kuru liktenim un individuālajam noslēpumam ar interesi gribas sekot līdzi visā izrādes gaitā. Kopumā paredzamajā, jo smagās holokausta vēstures determinētajā, sižetā tieši Artūra Skrastiņa un Vitas Vārpiņas Mercu pārim vismaz divreiz izdodas pārsteigt skatītājus, rīkojoties pilnīgi pretēji gaidītajam. Pirmo reizi, kad šķietami ideālās laulības mīlestības pilnās attiecības izrādās ilūzija, un otrreiz, kad retrospekcijā uzzinām par viņu vienīgā dēla likteni.
Godprātīgi sev atvēlēto skatuves laiku izmanto visi, kam ir dots kaut mazliet individuālās telpas, – Andris Bulis, Dārta Daneviča, Katrīna Griga, Klāvs Kristaps Košins, Anete Krasovska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Milēna Miškeviča, Kristīne Nevarauska, Aldis Siliņš, Mārtiņš Upenieks, Madara Viļčuka un Toms Veličko –, bet kopumā tomēr rodas iespaids, ka viens no izrādes iestudēšanas iemesliem ir nepieciešamība formāli nodarbināt štata aktierus. Kā taču tomēr nav.
Ārpus teksta rāmjiem pārliecinoši tiek Lidija Pupure un Kaspars Dumburs, konceptuāli iezīmējot arī idejisko virsuzdevumu, kura dēļ izrādi noteikti ir vērts skatīties. Lidijas Pupures vecmāmiņas Emīlijas skaistā un decentā balss, personības lielums un esības vieglums reprezentē mūžīgo lietu kārtību jeb sākumu, kas ir klātesošs katras ģimenes un tautas apziņā, pat ja ikdienā to izdodas aizmirst. Savukārt Kaspara Dumbura Nātans pārliecinoši sāk izrādes pēdējo ceturtdaļu – maksimāli koncentrētais, lakoniskais, šķietami bezkaislīgais runas veids, kādā aktieris "informē" par šausmām, kuras nav spēka nosaukt vārdā, ir visa iestudējuma emocionāli spēcīgākā aina. Diemžēl pirmizrādē noslēguma ainas partnerībā Kasparam Dumburam īsti vēl netika līdzi jaunais kolēģis Meinards Liepiņš Leo lomā, un arī izrādes fināla skata inscenējums tikai vēlreiz uzsvērti paskaidro to, ko jau sen visi ir sapratuši.
Cilvēciski un saturiski, protams, Leopoldštates stāsts aizkustina un iespaido, un ir būtiski šo un citus līdzīgus atgādināt sev atkal un atkal iespējami dažādās mākslas un vēstures valodās. Paņemt bibliotēkā un pārlasīt Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda!, aizbraukt uz Liepāju aplūkot Valentīnai Freimanei veltīto izstādi, aizstaigāt līdz Žaņa Lipkes memoriālam Pārdaugavā un Rīgas geto muzejam Maskavas ielā, noskatīties Dāvja Sīmaņa filmu Tēvs Nakts, pierunāt sabiedrisko televīziju parādīt Ādolfa Šapiro izrādes Trešās impērijas bailes un posts veco ierakstu vai aizbraukt līdz Tallinai paskatīties, kā šo Brehta lugu šoruden tur iestudējis režisors Timofejs Kuļabins. Leopoldštate noteikti nav "tikai" par ebrejiem, "tikai" par Austriju vai "tikai" par vēsturi. Daudz vairāk tas ir stāsts par identitāti, atcerēšanos, izvēli, atbildību un piederību. Diemžēl latviešu teātris šādus stāstus stāsta diezgan reti. Par to Džonam Malkovičam paldies.
Leopoldštate
Dailes teātrī 5., 6.X plkst. 19, 7.X plkst. 18, 18., 19.X plkst. 19
Biļetes pārdotas