Ēriha Kestnera Emīls un Berlīnes zēni – šis vienlaikus jautrais, aizraujošais, pamācošais un liriskais stāsts – daudziem pazīstams kopš bērnības. Vai nu paša lasīts un pētīts Valtera Trīra ilustrācijās, kuras "saaugušas" ar Emīlu jau kopš stāsta pirmizdevuma 1929. gadā, vai arī iepazīts kādā no stāsta interpretācijām teātrī. To latviešu teātra vēsturē bijis gana daudz – katrai skatītāju paaudzei sava. Vecvecmāmiņu un vecmāmiņu spilgtāko teātra pārdzīvojumu pieredzē saglabājusies 1957. gadā Jaunatnes teātrī Pāvela Homska iestudētā izrāde Emīls un Berlīnes zēni. Tagadējai tētu un māmiņu paaudzei sirsnīgām bērnības atmiņām apvīts ir 1979. gada iestudējums Drāmas (tagadējā Latvijas Nacionālajā) teātrī, kur Valda Lūriņa režijā izmantotā telpas koncepcija (foajē un skatītāju zāles iesaiste), kā arī izrādes interaktivitāte ierakstītas Latvijas teātra vēsturē kā inovatīvi risinājumi ne tikai bērnu teātra kontekstā. Šīs izrādes Emīls kļuva par vienu no nozīmīgākajām lomām Edmunda Freiberga aktiera karjerā. Pati izaugu ar Latvijas Radio teātra iestudējumu, kas 1986. gadā tapa Veras Singajevskas režijā. Stāsts par Emīla Tišbeina un viņa Berlīnē jauniegūto draugu vadīto zagļa ķeršanu ir Latvijas teātrī iecienīts bērnu izrāžu materiāls joprojām. Par to liecina arī divi nesenāki iestudējumi, kurus veidojuši režisori Dita Balčus (Neatkarīgais teātris Kabata, 2006) un Varis Brasla (Valmieras Drāmas teātris, 2009). Gluži vai likumsakarīgi, ka kopš šīgada rudens Emīls ar visu kompāniju ir atkal klāt un apdzīvo Latvijas Leļļu teātra Lielās zāles skatuvi.
Nerimtīgs motors uzkurina ritmu
Izrādes režisoram Ģirtam Šolim šī nav pirmā tikšanās ar Kestnera bērnu grāmatu varoņiem. Pirms pāris gadiem Leļļu teātra Mazajā zālē tapa izrāde Divas Lotiņas, kam tika piešķirta Spēlmaņu nakts balvas nominācija. Emīla un Berlīnes zēnu iestudējumā režisors turpina veiksmīgo sadarbību ar mākslinieku Reini Pētersonu, kurš skatuves pasauli zīmējis, apspēlējot ilustratora Valtera Trīra atpazīstamo rokrakstu. Jā, tieši zīmējis, jo gan darbības vietas, gan pieaugušie iestudējuma varoņi ir uz kartona plaknēm ar līniju uzvilktas kontūras. Zīmētajiem pieaugušajiem līdzās, aktieru pilnasinīgi iemiesoti, darbojas stāsta bērni. Šāda koncepcija ietver risku, ka plakanie pieaugušie arī idejiskā līmenī varētu tikt pretstatīti "3D bērniem", taču izrādē šāds paaudžu pretmets netiek radīts, kaut par identifikācijas objektu skatītājiem neatkarīgi no vecuma, visticamāk, tomēr kļūs izrādes bērni. Lai arī uz skatuves dominē melnbaltais krāsu salikums un pieklusināti retro toņi – dažādu nokrāsu brūnganais un bēšais –, izrādes vizualitāte tomēr ir dinamiska un jautra. Tas panākts ne ar krāsu, bet formu kontrastiem, veikli integrējot dažādus izpausmes veidus un līdzekļus piemēram, video miksējot ar ēnu teātri un jau minētajām milzu kartona lellēm saspēlējoties ar aktieriem.
Arī Kārļa Kazāka mūzika padara jau tā raito izrādes darbību vēl dinamiskāku. Mūziķi Vladimirs Svoboda, Normans Bārbals un Druvis Anusāns ar saviem instrumentiem uz skatuves ir visu izrādi, veikli pēc vajadzības ielecot arī zēnu lomās. Mūziku Emīla un Berlīnes zēnu iepriekšējiem iestudējumiem sacerējuši tādi populārās mūzikas dūži kā Zigmars Liepiņš (Drāmas teātra izrādei) un Raimonds Pauls (raidlugai). Salīdzinot ar šo komponistu darbiem, Kazāka radītās dziesmas gan ir mazāk lipīgas un pēc izrādes ausīs neskan, toties mūzika kā nerimtīgs motors uzkurina ritmu visas izrādes garumā.
Piedevās – komikss
Vienotā komandā darbojas izrādes aktieri – Dana Lāce, Baiba Neja, Santa Didžus, Miķelis Žideļūns, Artūrs Putniņš, Edgars Kaufelds, Rodions Kuzmins un Pēteris Galviņš, kuram Emīla lomā izdodas bez salkanuma balansēt Kestneram tik tuvajā dēla un mātes ciešo attiecību līnijā. Kā pieaugušo un bērnu pasaules tuvinātājs kalpo arī aktieru ietērps. Visi iestudējuma aktieri saģērbti kā pašpuikas, ieskaitot Santu Didžu (gan visai uzpolsterēta zēna veidolā), kas tēlo mīlīgas vecuma aušības skarto Vecmāmiņu, un Danu Lāci Mammas lomā. Vienīgais izņēmums ir nelietīgais Grundeiss, kuru tēlojot arī aktieris Edgars Kaufelds galvā licis tādu pašu katliņu, kāds ir kartona figūrai, kas atveido zagli. Aktieris izrādē spēlē arī mazā Otrdieņa lomu, tādējādi dažādas cepures (katliņš vai naģene) noder arī, lai skaidrāk nošķirtu negatīvo un pozitīvo tēlu.
Kopumā izrādes radošajai komandai izdevies radīt aizraujošu stāstu, kas ar sirsnību, asprātību un mākslinieciski pārliecinošo izpildījumu uzrunā gan bērnus, gan pieaugušos. Pēc izrādes bērni vieni paši vai kopā ar vecākiem var atcerēties stāstu, pētot programmiņā publicēto komiksu. Labi iecerēta, programmiņa tomēr varēja būt akurātāk nostrādāta, tādēļ ieteikums – ja izrāde gājusi pie sirds, ir īstais laiks, lai uzmeklētu pašu grāmatu vai raidlugas ierakstu Latvijas Radio arhīvā. Vienmēr ir interesanti noskaidrot, cik mūsdienu bērnu sajūsmas vērts ir tas, kas bērnībā iepriecinājis mūs. Uz izrādes radītā pozitīvā viļņa gribas domāt, ka sensenie laiki (vai tā būtu XX gs. sākuma Berlīne vai XX gs. otrās puses Latvija) var būt varen aizraujoši, īpaši, ja aiz papīra loksnēm un kartona maskas slēpjas dzīvs cilvēks un īsts stāsts.
Emīls un Berlīnes zēni ****
7. decembrī plkst.11
www.lelluteatris.lv