Nav labs tonis recenzēt izrādi, par kuras literāro pamatu neko nezini, vēl jo vairāk nav labs tonis to darīt pēc vienreizējas noskatīšanās, tāpēc ka Lielās melu burtnīcas stāsts šķiet esam viltīgi uzrakstīts un Pētera Krilova iestudētās izrādes uzbūve – sarežģīta. Bet sliktam tonim ir arī savas priekšrocības – iespēja novērtēt izrādes kā suverēna mākslas darba tiešo emocionālo iespaidu un pie viena arī pārbaudīt savas uztveres un sapratnes asumu. Tātad…
Tēlu un identitāšu ņirba
Agotas Kristofas triloģijas (Piezīmju burtnīca, Pierādījums, Trešie meli) iestudējumā Pēteris Krilovs soli pa solim izseko romāna galveno varoņu – dvīņu Lūkasa un Klausa – dzīvei, kuru lauž un loka Otrais pasaules karš, liekot katram no brāļiem nonākt savā dzelzs priekškara pusē. To, kas režisoru šajā stāstā savaldzinājis, proti, savdabīgu, bērna acs tvertu dzīves pieredzi totalitāra režīma apstākļos, izrādē var ieraudzīt atklājamies atsevišķo epizožu atlasē un montāžā, aktieru spēlē, telpas organizācijā. Scenogrāfe (un kostīmu māksliniece) Kristīne Abika Dailes teātra Mazo zāli aizpildījusi ar lieliem plauktiem, kuri izvietoti vairākos plānos un ietiecas spēles laukuma dziļumā. Varbūt tā ir bibliotēka, kura glabā cilvēku pieredzes dokumentāciju, varbūt metafora par varas kontrolētas un pārskatāmi strukturētas sociālās dzīves telpu, varbūt sevī noslēgtu privāto dvēseles kambarīšu kopums, kurā katrā atsevišķā sekcijā tiek slēpts kāds skelets, kāda brīva doma vai dumpīgs plāns. Ir arī pragmatiskais aspekts. Konstrukcijas pārbīdot, iespējams ātri mainīt darbības vietu – no zemnieku būdas uz baznīcas sakristeju, ielu vai dzeloņstieplēm un mīnām aizsargātu starpvalstu robežu. Spēles telpas dziļumā aiz plauktiem visas trīs stundas un divdesmit minūtes pie sava instrumenta sēž kafejnīcas cimboliste – Aiga Sprindža – un atskaņo eklektisku mūzikas repertuāru, no kura prātā visvairāk iespiedusies itāļu antifašistiskās pretošanās kustības dziesma Bella ciao.
Piecpadsmit aktieru ansamblis, dzīvojoties pa un starp plauktiem, izspēlē plašu tēlu galeriju, kurā dažiem aktieriem uzticētas caurviju lomas visā tēla dzīves garumā, savukārt citi iejūtas vairāku darbības personu ādā. Dažu identitātes ir apzīmētas ar priekšvārdu vai iesauku, citām norādīta tikai sociālā loma – Vecāmāte, Tēvs, Kalpone, Priesteris u. c. –, taču kopumā no šiem tēliem nepārprotami veidojas totalitāra režīma piemeklētas sabiedrības mikromodelis. Tēlu ir daudz, tie ņirbēt ņirb acu priekšā, izkaisoties un atkal sakļaujoties ap dvīņupuikām Lūkasu un Klausu, kurus spēlē Artūrs Dīcis un Mārtiņš Upenieks. Viņi ir divi, bet tikpat labi veido duālu viena cilvēka identitāti, izsakot nevis cilvēka iekšējos pretstatus (kā varētu sagaidīt), bet divas hipostāzes jeb eksistēšanas formas apstākļos, kad nācijas, ģimenes un atsevišķa indivīda esību sašķeļ diametrāli pretējas ideoloģijas un varas.
Krilovs palīdz "izkrāsot"
Artūra Dīča un Mārtiņa Upenieka saspēlē organiski iestrādāta dvīņupuiku vienotās asinsrites plastiskā izpausme – vienalga, vai viņi norauj bikses seksuālā varmācībā atmaskotajam priesterim, bez ceremonijām savāc no plaukta piezīmju papīru kancelejas preču veikalā vai ļaujas priestera kalpones erotiskajām rotaļām, viņi turpina un papildina viens otra žestus un kustības. Lietišķi, spontāni, nepārmijot ne vārdu, ja nu vienīgi kādu mirklīgu skatienu. Kad Upenieka Klauss riskē šķērsot robežu, lai nokļūtu Rietumu pasaulē, un Dīča Lūkass paliek viens, viņa, nu jau pieauguša cilvēka, izpausmēm sekot kļūst mazāk saistoši. Nezinu, vai aktiera darbu apgrūtina fakts, ka loma sākotnēji bija paredzēta Dainim Grūbem, tomēr kopumā rodas iespaids, ka sadarbībā ar Pēteri Krilovu Dīcim izdevies atbrīvoties no daudzkārt ekspluatētā smaidīgā un brašā "basketa puiša" tēla.
Pēteris Krilovs meistarīgi prot padarīt ieraugāmas smalkas cilvēka psihes vibrācijas, nospiedumus cilvēka dvēselē. Pēteris Krilovs prot arī uzburt grotesku, subjektīvās uztveres deformētu sirreālu pasauli, kā to savulaik liecināja, piemēram, Velni Daugavpils teātrī un pirms pāris gadiem – Pēterburgas stāsti LKA studentu kursadarbā. Šķiet, šoreiz režisors savu māku būvēt citu, alternatīvu realitāti nav iedarbinājis. Iespējams, tāpēc, ka viņu vairāk interesējusi dzīves pieredzes konkrētība, kaut, kā pats režisors atzīmē intervijā Liānai Langai, grāmatā un lugā nekur neviena ģeogrāfiskā robeža, valsts, nacionālā piederība nav nosaukta vārdā. Kā grāmatiņas nosaukums bērniem – Izkrāso pats! Pēteris Krilovs tomēr cenšas skatītājam palīdzēt un izkrāsot viņa vietā. Tiem, kuri ir pieredzējuši padomju režīmu, tas sagādā atpazīšanas gandarījumu, tiem, kuri ne, – iespējams, reizē šerminošu un absurdi komisku iepazīšanas pārsteigumu. Taču tieši centieni turēties pie faktu, notikumu un detaļu reģistrācijas (nevis pie apziņas plūsmas un iztēles neloģiskās loģikas), sevišķi otrajā cēlienā, padara sižetu grūti nolasāmu un darbības personu rīcību – grūti uztveramu.
Bez mazākās jūtināšanās
Vai puikas ir divi vai tomēr viens? Vai notikumi, kuri tiek rādīti no viņu skatpunkta, objektīvi ir tādi, kādi tie tiek rādīti, vai arī pavisam citādi? Šie un citi neatbildami jautājumi piešķir materiālam suģestējošu noslēpumainības auru, kura reālistiski ievirzītajā izrādē tiek ignorēta. Tikai dažviet pavīd mājieni, ka eksistē arī kāda sirreāla dimensija, kas saistās gan ar Lūkasa/Klausa duālo identitāti, gan ar bēniņos glabāto mātes un viņas tikko dzimušās meitiņas skeletu, gan ar piezīmju rakstīšanu, gan arī ar darbības personu dīvainajām izpausmēm. To var nojaust arī vairāku aktieru īpašajā eksistences veidā – Indras Briķes mežonīgi aurojošās Vecāsmātes sardoniski smīnīgajā sejā, Pētera Liepiņa Pastnieka gatavībā zibenīgi ātri pakļauties jebkuram spiedienam, pirms vēl spiediens izdarīts, Arta Robežnieka homoseksuālā partijas sekretāra skumji pašironiskajā cinismā.
Un vēl. Izrāde primāri vēsta par to, kā totalitārs režīms sakropļo cilvēku. Puikas atļaujas nogalināt, nemaz nerunājot par tādiem "sīkumiem" kā meli un šantāža. Citiem vārdiem – dzīvošanas ētiku nomaina izdzīvošanas ētika. Bet Agotas Kristofas stāsts, kā šķiet, nav tikai par to. Dvīņu pieredzē jaušama sasaukšanās ar Bībeles sludināto kārtību, kura atbalsojas analfabētes Vecāsmātes rīcībā, kad viņa, baisi lamājoties, bez mazākās jūtināšanās rūpējas par mazbērnu ikdienas vajadzībām un izdzīvošanas spēju brutālā iekārtā. Arī abu brāļu rīcības motivācija nav sentimentālā līdzi jušanā balstīta, tā drīzāk ir lietišķa, pat bezpersoniska atsaukšanās uz katru radušos situāciju, kurai nepieciešams risinājums, lai cik nežēlīgs tas būtu. Viņu pieredzē tādējādi saskatāms arī kas ļoti laikmetīgs – varbūt sava veida "instrukcija" pastāvēšanai mūsdienu pasaulē, lai līdzi jutējs nekļūtu par morālu liekuli un savas politkorektās empātijas upuri? Bet tā jau būtu cita tēma un cita izrāde.
Lielā melu burtnīca
Dailes teātra Mazajā zālē 22., 28.IV plkst. 19