Izrāde Ronja – laupītāja meita Latvijas Leļļu teātrī noteikti nav domāta sīkaliņām, kas vēl tikai "mācās atšķirt kaķīti no zaķīša" (režisora Valda Pavlovska intervija Kultūras rondo). Teātris izrādi iesaka bērniem no pieciem gadiem, bet, manuprāt, to labāk uztvers vēl vecāki bērni (aptuveni 7–11), tad mazāk būs jautājumu "kas notika?". Arī pieaugušajiem nenāktu par ļaunu redzēt, cik viegli kļūt "kantainam" kā laupītājbarvedim Matisam un cik grūti atzīties savam bērnam, ka esi kļūdījies, un lūgt piedošanu. Reizēm vēl grūtāk, nekā pārlēkt aizai.
70./80. gadu labi dresētajiem padomju skolnieciņiem aizšmaukt kopā ar Karlsonu vai Pepiju prom no visām bailēm izdarīt kaut ko nepareizi bija īsta laime. Šodienas bērni ir ar lielākām balss tiesībām. Tāpēc izrādes brīvības stihija – iestudējumā joņo vējaini savvaļas zirgi un skan Ronjas Lielais pavasara kliedziens – nav galvenā. Režisoru interesējusi "(..) varonība un pašaizliedzība, neuzticēšanās un draudzība – tas viss mūžsenajā leģendā par divu dzimtu naidu, kuru var apstādināt tikai un vienīgi mīlestības varenais spēks" (no anotācijas). Tiesa, šajās pašās Kristapa Skultes funkcionālajās (bet ne vairāk) dekorācijās ar šīm pašām lellēm varētu izspēlēt arī Šekspīra Romeo un Džuljetu.
Komplimenti režisoram, kurš nav mēģinājis apiet vai "mīkstināt" nāvi. Kad Lindgrēne uzrakstīja Brāļus Lauvassirdis, viņu kaunināja, ka atļāvusies rakstīt par bērnu nāvi. V. Pavlovska iestudējumā vecais laupītājs Plikpauris Pērs, nodevis Ronjai dzīves mācības, turpat mūsu acu priekšā ierāpjas zārciņā un prom ir. "Kas notika? Viņš nomira? Kāpēc?" – atskan sīkas balstiņas, kurām der arī godīga atbilde "nezinu".
Ronjas – laupītāja meitas "DNS" ir Ilzes Vītoliņas asprātīgās lelles. Uz sekundi samulsina ieslīpās mandeļacis un spicās austiņas kā Avatara varoņiem, bet pārējā mākslinieces fantāzija aizslauka jebkādu mulsumu. Matisa banda ir no koka, Borkas – no dzelzs un vara. Vienam rumpis ir no pendeļpulksteņa, citam – no rīves, vēl citam – no putnu būra, bet Matiss slēpj savu neganto mīlestību pret Ronju skapītī. Laupītāji nemitīgi bungo, grabina, klabina savus ķermenīšus, kas rada kara troksni un pirmatnīgu atmosfēru, kas saplūst ar Kristapa Krievkalna mūzikas motīviem. Lipīgu, klasiski melodisku dziesmu à la Ja no upes izlēktu sudraba zivs (Valta Pūces Ronjas un Birkas dziesma Dailes teātra iestudējumā) šeit – apzināti vai ne – nav. Toties ir dzīvais ansamblis – Ģirts Siliņš (akordeons), Arta Lipora (vijole) un Normans Bārbals/Artis Avotiņš (bungas) –, kuru I. Vītoliņa apģērbusi stilizētos laupītāju/nerru kostīmos. Ar robusto klabošo laupītāju baru kontrastē Ronjas mātes Lūvises maigā murrāšana, velkot pa savu rīves ķermeni.
Īsti baismīgas māksliniecei sanākušas harpijas. Es arī, ja būtu bērns, lūgtu pēc tam uz nakti atstāt iedegtu lampiņu. Bet vai tad tā baidīties nav forši?! Visu cieņu aktieriem – Danai Lācei (Ronja), Santai Didžui (Lūvise), Anrijam Sirmajam (Birks), Lienītei Osipovai (Undise) –, kuri spēj ne tikai fiziski izcilāt trīs četrus kilogramus smagās lelles, bet arī iepūst tajās trauslas emocijas. Aktieri lelles ne tikai kustina, bet arī saspēlējas ar tām kā aktieriem.
Ronja – laupītāja meita
Latvijas Leļļu teātris. Tuvākā izrāde – 28. martā plkst. 18.30