Silvija Radzobe ***
Izrādes centrs – Voldemāra Šoriņa miljonārs Toblers, Mārtiņa Egliena Johans, Toblera sulainis, un Ivara Kļavinska talantīgais, bet nabadzīgais reklāmas speciālists Fricis Hāgedorns – saista ar siltu humoru un pat aizkustinošām cilvēcisko simpātiju jūtām, kas izveidojas starp šiem dažādu paaudžu un atšķirīgu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī domāju, ka pasakai līdzīgo sižetu, kurā Toblers slēpj savu identitāti, lai uzzinātu, kā ir būt vienkārši cilvēkam, bet beigās laimīgi izkārto Friča dzīvi, varēja iestudēt skaudrāk, raisot arī mūsdienīgas asociācijas, šo aktieru viegli ironiskā attieksme pret notikumiem novērš pliekanību. Toties inscenējums nav veiksmīgs. Vai tiešām Valdis Lūriņš nav ievērojis, ka mūsdienās dzīvē un uz skatuves viss norisinās daudz ātrāk nekā pirms 20 gadiem? Un ka bezgalīgi dialogi, kuri turpinās arī tad, kad viss notiekošais sen skaidrs, ne tikai liek izrādei rotēt uz vietas, bet vairākus aktierus provocē uz pārmērīgu un pašmērķīgu kariķēšanu? Egils Melbārdis viesnīcas direktora Kanē lomu veidojis plastiski virtuozi, viņš pārvietojas lidojošā dejas solī, atgādinādams ļauno Gulbi, bet finālā, skatuvei aptumšojoties, pielīmējis Hitlera ūsiņas, it kā pārvēršas par fīreru. Tas likās pārāk smags punkts tik vieglai izrādei.
Henrieta Verhoustinska **
Neraugoties uz dāvanu (ābolu) pieticīgo skaitu, apsveicu Voldemāru Šoriņu – ne tikai nopietnajā jubilejā, bet arī ar to, ka talantu un tādu kā suņa organiku (atvainojos par nezinātnisko apzīmējumu) nevar tik viegli pazaudēt pat apstākļos, kad cilvēki apkārt runā (nē – kliedz) nebalsīs, bet sievietes nez kāpēc tipina kā tibiņas, jocīgi gorot plecus. Tiesa, šī gaita bieži kļūst tipiska, ja 1) aktrises tēlo komēdijā, 2) ja viņas ir ondulētas un 20./30. gadu kostīmos. Bet tas nekādā ziņā nemazina V. Šoriņa sasniegumus pat tik maz pateicīgā lomā kā "princis – ubaga zēns" jeb miljonārs, kurš alkās pēc nesavtīgām attiecībām nepazīstamā vidē izliekas par nabagu. Komplektā ar Šoriņu itin jauki ir arī I. Kļavinskis reklāmas censoņa ādā un M. Egliens no būrīša izlaista sulaiņa lomā (kad nepārspīlē). Tā kā sociālajos tīklos pausta pateicība par labsirdīgo humoru un labi pavadīto vakaru, nebojāšu to, iztirzājot estētiku, ko režisors, neļaudamies laikmeta mainīgajām tendencēm, manifestē vismaz trīsdesmit gadu, miksējot skulpturālas mizanscēnas ar rēvijtipa numuriem. Savādi,kāpēc šī paša teātra vienā zālē retro ir tik stilīgs un trāpīgs (Zudušo laiku citējot), bet uz lielās skatuves – tik žēlīgs. A. Butes skatuves iekārtojums drīzāk ievietojams teātra muzejā (sarkanais aizkariņš ir testimonium paupertatis paraugs), bet tērpu mākslinieces L. Rolšteinas kleitas – skaistas.
Maija Svarinska ***
Izrādes laikā pamatīgi garlaikojos. Domāju, te ir režisora vaina. Ēriha Kestnera tā sauktā jautrā pasaka pieaugušajiem būtībā ir tipiska situāciju komēdija, kurā pretstatā raksturu komēdijai žanra kodolu nosaka nevis tēla portretējums, bet darbības pavērsieni. Tad kādēļ tik ļoti aizrauties ar lomu kariķēšanu? Skatījos, un brīžiem šķita, ka esmu LPSR Akadēmiskajā drāmas teātrī, kad ārzemju komēdijās aktieri, spēlējot, tā sakot, naudas pakalpiņus, allaž ķēmojās. Piemēram, Egila Melbārža ūsainais viesnīcas direktors, kurš aiz prieka izdabāt miljonāram zemi nejūt zem kājām – lido... Vai Mārcis Maņjakovs – gudrs, dziļš aktieris, bet šeit viņa sulainis nu pilnīgi no "buržuāziju" atmaskojošas pasakas. Kāpēc? Lūriņš taču pats zina, kādas pērles slēpj sevī NT aktieru meistarība, tostarp atjautīgu humora izjūtu, ko apliecina, teiksim, arī viņa skaistā izrāde Bille. Diemžēl vīriem un sievām kūrortā nav paveicies. Varbūt vienīgi Voldemārs Šoriņš miljonāra lomā, un it īpaši Ivars Kļavinsks (Fricis), spēlē dzīvu cilvēku, tādējādi piepalīdzot izjust arī tipisko situācijas komēdijas patosu: bagāts ir tas, kam ir dāsna sirds. Patiesi žēl, jo izrādē ir daudz jauku brīžu, arī režisora atradumi, kaut vai – kāpelēšana pa trepēm, taču līdz daiļrades virsotnei tās ir par īsu.
lauķe
interesanti
dramatiks