Izrāde Uguns un nakts Viestura Kairiša interpretācijā nav ideāla. Par pamatu ņemot faktu, ka Rainis lugu par Lāčplēša, Spīdolas un Laimdotas, kā arī citu Pumpura eposa varoņu piedzīvojumiem rakstījis kā operas libretu, Kairišs, kurš pēdējos gadus iestudējis tieši operas, tostarp trīs no četrām Vāgnera Nībelunga gredzena sāgām, arī Uguni un nakti iestudējis kā operu, kuras darbība nerisinās mītiskos, ar saktām un villainēm rotātos aizlaikos, bet notiek šeit un tagad lakoniskā Reiņa Dzudzilo iekārtotā monohromā bezlaikmeta telpā (lielākoties melnā, baltā vai pelēkā).
Laimdota ledusskapī
Ugunī un naktī dzied tikai Spīdola – un arī nedaudz. Hipnotizējošo dziesmu autors – Kārlis Auzāns, ar mikrofoniem pastiprināto juteklisko skaņu partitūru veidojis Ernests Ansons. Toties operas struktūra ar satumsumiem starp ainām, priekškariem, krasiem pārlēcieniem no vienas darbības vietas uz citu un pat muzikālām uvertīrām (izrādē ļoti daudz skan Vāgnera mūzika no Nībelunga gredzena) ļauj bez liekiem jautājumiem par sižeta loģiku tikt galā ar skatuvei visgrūtāk pielāgojamām Raiņa lugas vietām. Izrādē ir daudz no provokatīvā Kairiša – raganas un velni draiski masturbē, Laimdota, Spīdola un arī Lāčplēsis skraida apkārt apakšveļā, uz Nāves salas Laimdotu akmenī sasaldē... ledusskapī. Tomēr iestudējums, tā lakoniskums gan aktierspēlē, gan skatuves ietērpā apliecina Kairiša pieaugšanu. Turklāt Kairišu – režisoru arī teātrī vienmēr vairāk interesējuši, no vienas puses, idejas, simboli un lielie jautājumi, no otras – teātra forma kā pārbaudījums un eksperiments un tikai nez kurā vietā – attiecību psiholoģiskie tīmekļi. Par skrupulozo darbu ar tekstu liecina tas, ka visi galveno lomu tēlotāji nezaudē iekšējās darbības loģiku pat nereālākajos skatuves esamības brīžos, piemēram, iemiegot un pamostoties vairākas reizes vienas cīņas laikā, tomēr man šķiet, ka arī tādā lielā ideju drāmā, ja to neizdzied vai nenodeklamē kā oratorijā, personāžu attiecības pelnījušas niansētāku motivāciju. Piemēram, ir skaidrs, ka nedz režisoram, nedz arī aktrisei Maijai Doveikai nepatīk Laimdota, un šīs sievietes – bremzes, pieticības un aprobežotības simbols – psihofiziskās reakcijas uz Lāčplēsi tā arī neatklāj viņas jūtas. Aprēķins? Mīlestība? Bailes? Arī viņas metamorfozes no poētiskas Burtnieku pils noslēpumu glabātājas līdz izmisušai tautu cīņā saucējai un, visbeidzot, ar kažokādu izrotātai ambiciozai dāmītei nav īsti skaidras, lai arī aktrises atdevīgi atveidotas.
Dubultnieku rotaļas
Viestura Kairiša lielais darbs pie Nībelunga gredzena, izrādās, ir bijis labs skrejceļš, iestudējot Raiņa lieldarbu. Uz latviešu varoņa Lāčplēša un ģermāņu Zīgfrīda līdzību (pat izcelsmē) norāda paši izrādes veidotāji, un lomas tēlotājs Uldis Anže šo līdzību ir vēl vairāk paspilgtinājis, izrādes sākumā priekšstādot tautas varoni kā primitīvu, naivu, teju pirmatnēju būtni – ar fizisku, instinktīvu, bet ne intelektuālu spēku apveltītu. Nav pat saprotams, ko krāšņā, sapucētā Gunas Zariņas Spīdola tādā saskata. Kristas Dzudzilo kostīmi ir piešķīruši uzvedumam konkrētas nianses – vakartērps, korekts kostīmiņš vai istabenes forma sievietēm, tūrista tērps vai uzvalks un fraka vīriešiem –, stilā un frizūrās mazliet koķetējot ar XX gadsimta 40. gadiem. Iesaistot izrādē visas paaudzes – gan vecākās paaudzes skatuves meistarus un fona lomu atveidotājus, gan bērnus (tie kļūst par Lāčplēša vienīgo karaspēku, vienīgo cerību) –, bet lielāko atbildību liekot uz savas un mazliet jaunākas paaudzes aktieriem, Kairišs ļoti mērķtiecīgi uzbūvējis pasauli, kurā vienlaikus klātesoša ir gan pagātne, gan nākotne. Un tā nav nekāda iepriecinošā aina. Uzvelkot Astrīdas Kairišas – kādreizējās Spīdolas – atveidotajam Laika vecim tādu pašu tērpu, kāds ir Lāčplēsim, un pat pieliekot tādu pašu bārdu, tiek radīts Lāčplēša pagātnes dubultnieks, kurš arī, visticamāk, ir pieļāvis līdzīgas kļūdas un kļuvis vieds, bet tik un tā nespēj savam pēctecim palīdzēt, tikai brīdinoši čukstēt. Fatālā, mītiskā neizbēgamībā Lāčplēsis kāpj virsū visiem iespējamiem grābekļiem un neizbēg sava likteņa. Ironiska epizode ir cīņa ar Pūķi Burtnieku pilī (lugā – ar Mironi), kuru atveido Juris Lisners – kādreizējais Lāčplēsis, šodien spējīgs tikai mazliet truli smaidīt un dāsni noasiņot.
Lāčplēša lielais pretinieks, protams, ir viņš pats. Biedējošais, Lāčplēša kustības kā spogulī sinhroni izpildošais aklais Melnais bruņinieks, kuru Artūrs Krūzkops noslēpumaini un atturīgi atveido kā personāžu no Bredberija stāstiem vai Smilšu vīru no Hofmaņa pasakas, ikdienišķu un baismīgu vienlaikus, ir vēl viens Lāčplēša dubultnieks, tērpies kā viņš, tikai bez acīm. Cīņa starp viņiem atrisināta efektīgi – pilnīgā filcētu portjeru ietvertā klusumā viņi trāpa viens otram tikai ar skatieniem. Lielākais Lāčplēša pārbaudījums nav tikt galā ar iebrucēju un iebraucēju varzu, pat ne ar nodevīgo draugu, Gundara Grasberga eleganti un ārkārtīgi ticami iemiesoto Kangaru, vai savām sievietēm, bet – ar saviem kompleksiem, dēmoniem, instinktiem, pašapmierinātību, stagnāciju. Šī varbūt nav oriģinālākā ideja, bet aktieris Uldis Anže to realizē teju nevainojami. Lāčplēsis, lai gan apgalvo, ka nevar mainīties, mūsu acu priekšā izaug – nē, ne par varoni – par pieaugušu cilvēku, kurš apzinās savu nespēju, savas rīcības sekas.
Spīdola un pidžamas
Taču visprincipiālākais dubultnieks šajā izrādē ir – Gunas Zariņas bezkompromisu Spīdola. Izrādes sākumā viņas deklamējošās intonācijas pārsteidz, taču drīzumā top skaidrs, kāpēc viņa ir nepieciešama šajā iestudējumā. Jo viņas Spīdola ir neiederīga, atšķirīga, pārsteidzoša un diža. Aktrise bez jebkādiem kompleksiem un absolūtā, izkāpinātā pārliecībā rāda bezkompromisa cilvēka apbrīnojamo, bet brīžiem kaitinošo iedabu. Guna Zariņa bez kādas neveiklības apvieno varones psiholoģisko motivāciju un simbolisko, pat pārdabisko būtību. Spīdola, bez šaubām, mīl Lāčplēsi, bet daudz vairāk viņa mīl to lielo spēku un ideju, ko Lāčplēsī saskata un vēlas izvilkt dienasgaismā. Ataicinot uz Nacionālo teātri aktrisi, kura spēlējusi teju visās Kairiša izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī un vairākās viņa filmās, režisors – man pat nav gandrīz nekādu šaubu – identificējies ar viņas atveidoto Spīdolu. Kairišs ir Spīdola, vienmēr nemierā, vienmēr urdošs, uzbrūkošs, pat kaitinoši agresīvs. Bet nekad – vienaldzīgs.
Vienubrīd izrādes skatīšanās laikā man šķita, ka jau tāpat ir skaidrs, ka runa ir par mums, kas guļ un noguļ savu Latviju. Kas klusē un samierinās. Izrādes dramaturģiskā pamata veidotāja Ieva Struka lugu īsinājusi un vietām pamainījusi ļoti gudri un delikāti, vaidošās tautas vietā ieviešot klusējošo, kā no Puškina Borisa Godunova. Likās, nu kam gan vēl vajadzīgi bērni vienādos pionieru/skautu kostīmiņos melnām šlipsītēm. Un pieaugušie – neaktieri –, kas savās rūtainajās pidžamās un naktskreklos noskatās uz laikmetu griežiem un cīņām pa sava pelēkā daudzdzīvokļu nama logiem. Likās pārāk tīša zīme. Taču satricinošajā fināla ainā šīs mēmās paaudzes, šie nerunīgie aculiecinieki veido to īpašo klusumu, kāds rodas tikai, ja telpā ir pilns ar cilvēkiem. Un kliedz tikai Spīdola. Viņa ir arī vienīgā, kas, Vāgnera Dievu mijkrēšļa fināla akordiem skanot, pavērš savu bālo, nopietno seju pret pārējiem. Pret nākotni.
ee
Ludis
Arturs