Skaties pa kreisi – Surikovs, Vasņecovs, Korovins, skaties pa labi – Kustodijevs, Maļavins, Rērihs... Tā nav Tretjakova galerija Maskavā, bet gan izstāde tepat Rīgas biržā. Nosauktie uzvārdi noteikti būs zināmi, ja esat mācījies krievu mākslas vēsturi, bet noteikti būtu jāiegaumē, ja tikai izjūtat interesi par to. Ļoti iespējams, ka pirmajā gadījumā piederat pie vidējās vai vecākās paaudzes, kas ar krievu mākslu tika iepazīstināta gandrīz vai piespiedu kārtā – vidusskolas laikā obligātajās ekskursijās uz Maskavu, kur tikpat pašsaprotami bija Ļeņina mauzoleja un Tretjakovkas apmeklējumi. Tādā gadījumā noteikti atcerēsieties arī milzu rindas, kādās cilvēki stāvēja pie šiem objektiem un kas, lai arī lika izbaudīt krievu ziemas spalgo salu (ekskursijas bieži notika Jaungada brīvdienās!), piešķīra arī zināmu papildu vērtību redzētajam. Tomēr nu jau ir izaugušas paaudzes, kas pasauli, arī mākslu, sāk iepazīt no otras – Rietumu – puses un kam prioritāri ir pavisam citi maršruti (pat ja nākas nokļūt eksotiskajās Krievijas lielpilsētās). Šajā ziņā nenovērtējams ir fakts, ka tieši Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam pieder bagātākā krievu mākslas kolekcija Baltijas valstīs, kas ir tik aptveroša, ka ļauj veidot arī tematiskas, noteiktiem posmiem veltītas izstādes. Rīgas biržā skatāmā Sudraba laikmets. 1890–1930, lai arī radusies pēc igauņu iniciatīvas un ir daudzu muzeju kopprodukcija, ir pierādījums tam.
Latviešu mākslas saknes
Kādēļ krievu mākslas vērtības derētu iepazīt ikvienam? Ļoti vienkārši – lai gūtu priekšstatu arī par latviešu mākslas saknēm, kas stiepjas uz abām debespusēm. Izstādē tam netrūkst liecību – gan "purvītiskās" noskaņas krievu plenēra glezniecībā, gan, piemēram, uz porcelāna šķīvja iemūžināta Teodora Zaļkalna skulptūra, ko viņš radījis monumentālās propagandas plāna ietvaros. Tomēr paaudžu atšķirības auditorijā nenozīmē, ka vectētiņi par krievu mākslu jūsmotu, bet mazbērni – smīnētu. Gluži otrādi: padomju laikā visuresošās peredvižņiku (XIX gadsimta mākslas kustība, kas bija paraugs sociālistiskajam reālismam) vai Iļjas Repina (arī politiskos nolūkos kanonizēts krievu reālists ar impresionista pazīmēm) reprodukcijas – visas šīs Bajārienes Morozovas un Volgas strūdzinieki – uzdzina nelabumu katram prorietumnieciskam intelektuālim. Tās neieredzēja arī krievu padomju mākslas progresīvajās aprindās, kurpretī jauns latviešu gleznotājs nesen man apgalvoja, ka esot sev atklājis... Repinu! Arī Nacionālā mākslas muzeja krievu kolekcija, kas tajā veidota jau kopš pirmsākumiem, ir pārdzīvojusi tādu kā noilguma termiņu – savulaik varmācīgi apvienota ar vietējiem autoriem Latviešu un krievu mākslas muzejā Valdemāra ielā, pēc rekonstrukcijas tā, visticamāk, tur vairs nebūs skatāma. Savukārt Rīgas biržas kā Aizrobežu mākslas muzeja mantinieces pastāvīgajā ekspozīcijā tai arī vieta nav atradusies. Sudraba laikmets tāpēc ir iespēja, kaut arī īslaicīga, redzēt kolekcijas daļu, kas turklāt ir ideoloģiskām klišejām mazāk apaugusi un estētiski – ārkārtīgi aizraujoša!
Spožs uzplaukums
Sudraba laikmets ir apzīmējums periodam, kurā krievu mākslas, tāpat kā literatūras, gaita pēkšņi sazarojās, ļaujot vienlaikus uzplaukt visdažādākajiem virzieniem. Impresionisms lauku un ekspresija pilsētas ainavās sadzīvoja ar simbolistu un konstruktīvistu meklējumiem. Romanovu dinastijas jubilejas rosinātā interese par Krievijas senvēsturi izpaudās tiklab figurālās kompozīcijās, kā arhaisku formu studijās (tās ļoti iedvesmoja mākslinieka un teorētiķa Voldemāra Matveja pētījumi). Tieši formu daudzveidībā izpaudās modernisma straujā ieplūšana krievu mākslā – sākot ar Rietumu pieredzes apguvi (impresionisms, simbolisms) un beidzot ar novatoriskiem piedāvājumiem tai (piemēram, Kazimirs Maļevičs, kura grafikas darbi nelielā izdevumā pēkšņi ir atradušies Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos un arī skatāmi izstādē). Kuratorei Ksenijai Rudzītei, lietpratīgi grupējot darbus, izdevies parādīt tajos gan saiknes, gan pretstatus. Piemēram, tikai nemanāma robeža šķir čehovisko noskaņu ainavu grupā Gaisma un gaiss no simbolistu tumšā zemteksta Mūžības aicinājumā. Katrā sadaļā – slaveni vārdi (Levitāns, Maškovs, Benuā, arī Bogdanovs-Beļskis, kurš savu dzīvi saistīja ar Latviju, un daudzi citi), kā arī īsti šedevri (mani favorīti ir trīs nelieli Kuzmas Petrova-Vodkina darbiņi). LNMM kolekcijas īpašais piedāvājums globālajai mākslas gardēžu armijai ir slavenu autoru mazāk pazīstami darbi – jo pazīstamākie tieši tāpēc ir tādi, ka skatāmi slavenākajos muzejos metropolēs.
Izstāde tika parādīta Tallinā un tālāk ceļos uz Viļņu. 13. janvārī notika starptautiska konference. Bet jau pirms pāris gadiem daļa eksponātu pabijusi Itālijas pilsētiņā Potencā. Tur tiem bijis vairāk skatītāju nekā pilsētiņā iedzīvotāju, veidojušās pat rindas! Rīgā skatītāju skaits jau esot ievērojams. Tā kā ne Rēzeknē, ne Liepājā šādu ekspozīciju nav kur parādīt (jaunceļamajos multikulturālajos centros, kā dzird, mākslai būšot atvēlēti tikai foajē) un Rīgā otras iespējas tik drīz nebūs – varbūt pēdējās izstādes dienās gaidāma rinda arī Doma laukumā?
Sudraba laikmets.
Krievu māksla no Baltijas valstu kolekcijām. 1890–1930 Rīgas biržā līdz 20. janvārim