No skolas direktora galda atvilktnes izlien pieci nēģi un sāk dziedāt kaut ko tādu liriski neapmierinātu, apmēram kā "…viņas me-e-elo, viņas mūs apme-e-elo….". Pēc tam titros citu skaņdarbu vidū pamanu: Nēģu dziesma, mūzika – Rihards Zaļupe, teksts – Marta Elīna Martinsone. Un to, kurš sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks tik brīnišķīgi nospēlē skolas direktoru, es laikam nemaz vēl nedrīkstu teikt – vismaz filmas mediju seansā izskanēja režisores lūgums rakstītājiem priekšlaikus neatklāt visas brīnišķīgās cameo lomas šajā filmā, tāpēc es dīdos un kožu mēlē, jo tā gribas skaļi priecāties arī par naksnīgi un horeogrāfiski skaisto kautiņu pie Doma baznīcas "bedres", kur filmas jauniešiem pretī stājas melnās ādās tērpti… Nu jā, nedrīkst teikt.
Tas, ko es gan noteikti drīkstu teikt jau tagad, ir – režisores Martas Elīnas Martinsones debija pilnmetrāžas kino Tizlenes ir ļoti labs un piemērots iemesls, lai šajā pilnīgi nesaprotamajā un sarežģītajā laikā tomēr saņemtos un aizietu uz kinoteātri, nebaidoties no visām tām procedūrām, kas šobrīd apvij seansa apmeklējumu. Jo tas fliteru un gliteru sprādziens, kas jūs tur sagaida, tas iztēles vēriens un krāsu piesātinājums nekā citādi nav pilnvērtīgi izbaudāms kā tikai uz lielā ekrāna, un arī tas vēl brīžiem tiek sadalīts vairākos spēles laukumos, tā ka mēģināt to visu saskatīt un aptvert kaut kādā mazā lodziņā būtu pilnīga muļķība un neprātība. Un, piemēram, skatītājām mammām būtu svarīgi nepalaist garām Millennium sagaidīšanas šampanieti un ekrāna apakšmalā izlasīt, ka vēlēšanās, ko Sarmīte patiešām uzraksta uz sadedzināmās lapiņas, nepavisam nav tā, ko nolasa aizkadra balss.
Atmiņa kā līdzautors
Jā, nu te vispār nevar saprast, no kura gala sākt kaut ko aprakstīt. Jo patiešām pirmais un spilgtākais iespaids no filmas Tizlenes ir virsrakstā minētais iztēles vēriens, dažādu elementu un asprātību, precīzu novērojumu un laikmeta detaļu pārbagātība, turklāt režisore (pati arī filmas scenārija autore) vairākas reizes vēl īpaši uzskrūvē kādu epizodi līdz galvu reibinošam tempam un ārkārtīgi augstai temperatūrai, tur jau pat burtiski degošas atkritumu kastes lido pa gaisu… Un pēkšņi norauj stopkrānu, uzturot skatītāja uzmanību neatslābstošā mundrumā visu filmas laiku.
Tas šajā filmā ir jāatceras pastāvīgi – jebkurā brīdī kadrā var parādīties vai atskanēt kāda svarīga detaļa vai brīnišķīga asprātība; vēl jo aizraujošāk ir pamanīt tos "plīsumus realitātes drēbē" (kā portālā Kino raksti pati Marta Elīna Martinsone rakstīja savā Tizleņu režisores dienasgrāmatā), pa kuriem filmas darbībā ielaužas kaut kas no neiespējamā – atmiņas, iedomas vai joks (kā mana varbūt iemīļotākā negaidītā detaļa filmā – kapakmens ar uzrakstu "Šeit dus Sarmītes iespēja iepatikties Ievai").
Iespēju radīt filmu, kas nav garlaicīgi atkarīga no realitātes važām, režisore un scenāriste sev sagādājusi pati, izvēloties atmiņu stāsta formu, – šī nav filma par reālo 1999./2000. mācību gadu, bet gan par to, kādu šo gadu Sarmīte vēlāk atceras. Kā mēs paši labi zinām, atmiņa mēdz izstrādāt visdažādākos cundurus, tā izceļ spilgtāko un noslēpj nesvarīgo, tā sabiezina emocijas, spilgtina krāsas, brīžiem kariķē un vienkāršo notikumus, brīžiem piešķir tiem kādu negaidītu vai pārspīlētu simbolisku jēgu. Atmiņa kā scenārija līdzautore ir ļoti izdevīga kolēģe, viņa jau iepriekš daudzus pagātnes notikumus sagatavo atbilstoši kinematogrāfiskā veidā, un Marta Elīna Martinsone ir pratusi šīs piespēles lieliski izmantot.
Protams, skatītājam, kuram tāpat laimējies apzinātā vecumā piedzīvot Millennium iestāšanos, ir arī pašam savas atmiņas, kuras ik pa laikam rezonē ar filmā redzamo vai dzirdamo: jā, cik aizkustinoši mēs visi bažījāmies, ka "kompjūteri" taču netiks galā ar datumu maiņu – "kā tad viņi zinās", ka 00 pēc 99 ir normāla secība, nevis sistēmas kļūda…
Tu nekur nepazudīsi
Tomēr filma Tizlenes ir balstīta ne tikai režisores atmiņās, bet arī viņas ārkārtīgi atbrīvotajā iztēlē un stilizācijas prasmē, ko apliecina Sarmītes dažādās iedomu ainas no cikla "tad tik jūs visi redzēsiet!". Sarkanas rozes no slavena aktiera, protams, ir šī cikla tīši banālajā galā, bet brīnišķīgais uzvedums skolas priekšpagalmā ar kartona datoriem, 60. gadu modītēm, liktenīgo sievieti melni sarkanā un kolēģa Andra Gaujas satriecošo frizūru… Tā nu atkal ir viena brīnišķīga iztēles uguņošana, kādu šajā filmā netrūkst. Vai, piemēram, ideja izgudrot speciāli filmai vienu Britnijas Spīrsas "radinieci" Mendiju Leinu – šo tēmu loku jau gudri izvērtējusi režisore Liene Linde portālā Satori.
Interesanti, ka Martas Elīnas Martinsones līdzšinējā daiļrade apliecina īpašu attieksmi ne tikai pret kino, bet arī pret teātri – tāpat kā viņas slavenajā kursa darbā Viesturs Kairišs iznāk no meža (2018), arī Tizlenēs dzīves svarīgākās atziņas nāk no teātra, tas iedvesmo galveno varoni un simbolizē kādu augstāku, tīrāku un svarīgāku pasauli. Pat Mārtiņš Kalita ar briesmīgi krāsotām acīm un smieklīgu metaforu par magoņmaizīti tomēr ir kaut kā daudz ietilpīgāka un varenāka simbols, un cik skaisti naivs, taču uzmundrinošs ir filmas vēstījums, ka varones dzīve turpmāk sakārtosies tieši tā, kā viņa 9. klasē ir nolēmusi.
Varbūt tieši tāds vēstījums arī ir vissvarīgākais filmas skatītājiem attiecīgajā vecumā – tev droši vien dzīvē būs jāiziet cauri visādiem gliteru trakumiem un virves rāpšanās mocībām, jānogrīļojas uz nodevības robežas un jāizpīpē nejauka cigarete stilošanās dēļ, bet tu nekur nepazudīsi, ja pietiks apņēmības un skaidras saprašanas par to, ko īsti gribi.