Paulas Zariņas-Zēmanes izstādes Pārmaiņas gleznās visai netipiski traktēts tradicionālais ainavas žanrs Teksts Aiga Dzalbe
Pazīstamā rokrakstā gleznotas nepazīstamas ainavas. Acīmredzot individuālās jeb iekšējās ainavas, tādas, ko neviens cits vēl nav redzējis. Vai varbūt ir redzējis caur nevērīga žesta notrauktu svīdumu auto logā vai arī brīdī, kad skatienu sagūstījis kāds fascinējošs fragments no nejauši acīs patrāpījušās lietas virsmas. Paulas Zariņas-Zēmanes jaunākajās gleznās visai netipiski traktēts tradicionālais ainavas žanrs, turklāt izstāde Pārmaiņas galerijā Māksla XO liek koriģēt jau nostabilizējušos priekšstatus par viņas radošo pieeju.
Atslēgas caurums
Šie priekšstati veidojušies kopš 2008. gada, kad māksliniece, vēl Latvijas Mākslas akadēmijas studente būdama, sāka veiksmīgu karjeru un desmit gadu laikā ir sarīkojusi septiņas personālizstādes, kolektīvajā apziņā latviskās ainavas kanonu paliekoši papildinot ar tādām kā Tērnera, kā Rotko glezniecības intonācijām. Gana daudz tukšuma, daudz gaisa un arī dvēsele bija attēlota Paulas Zariņas-Zēmanes gleznās, kuras līdz 2018. gadam, konceptuāli skopi izsakoties, asociējās ar situāciju: punkts un līnija taisnstūrī veido ainavu. Tomēr līnija nepārprotami bija semantiski noslogota – horizonts, savukārt punkts – personifikācija, tātad kāds no mums vai Paula pati. Turklāt gan līniju, gan punktu šajās gleznās nav iespējams raksturot citādi kā vien taktili – kā pūkainu vai zīdaini glāsmainu.
Kā jau liecina nosaukums, jaunākajā izstādē Pārmaiņas ir vērojams kas cits. Aplūkojamas trīspadsmit pagājušajā gadā tapušas eļļas gleznas uz audekla vai saplākšņa, kas liecina par jauna skatpunkta atrašanu. Māksliniece apzinās un intervijās uzsver, ka jūtas pietiekami izpētījusi ainavas modeli ar vienkāršo dalījumu debesu un zemes joslā un grib doties dziļāk šajā ainavā. Viņa tēlaini salīdzina savu redzējumu ar nokļūšanu kalna dzīlēs – marmora atradnēs –, un arī gleznu skatītāja pirmās asociācijas saistās ar akmeņu, klinšu dzīslojumiem. Savukārt, ja ieskatāmies tuvāk, ar joni iedarbojas iztēle un šķietamajā akmens musturā atklājas dažnedažādas ainas.
Visbiežāk iztēles uzburtajā izdodas atpazīt to pašu ainavu, ar ko mums asociējas Paulas Zariņas-Zēmanes līdzšinējā darbība, tikai nu tā ainava ir fragmentēta, it kā iznirst no virsmas vai parādās, atvelkot priekškaru. Nereti saskatāma līdzība ar romantismā iecienītajām kulises veida kompozīcijām, kas gan risinātas dažādās brīvās, neregulārās formās. Stipra asociācija ir ar norasojuša loga fragmenta attīrīšanu, taču, piemēram, gleznā Pārmaiņas 9 kulises forma atgādina atslēgas caurumu, pa kuru ieraugāma punktveida figūriņa debešķīgā, pūkainā, skaistas gaismas pielietā ainavā. Sanāk gluži kā pa atslēgas caurumu ielūkoties laimīgajā zemē.
Mākoņu vērošana
Citās gleznās, šķiet, fiksētas metamorfozes, kas vēl nav ieguvušas, bet varbūt arī nekad nav pretendējušas iegūt konkrētu veidolu. Nepretojoties dabiskajai prāta atpazīšanas tieksmei, dažkārt rodas asociācijas ar biomorfiem, ķermeniskiem procesiem, piemēram, gleznas Pārmaiņas 10–13 tā vien gribas nosaukt par embrija atveidiem. Dažas gleznas risinātas izsmalcinātās pelēko toņu niansēs, citās dominē rozā, dzeltenais un gaišzilais – simtprocentīgi idilliskas krāsas, kuru kombinācijas platajos otas rakstos tomēr nemaz nedraud kļūt par saldu, vienkārši atgādina, ka aiz mākoņiem ir saule.
Izstādē eksponēto sēriju māksliniece lūgusi komentēt Berlīnē dzīvojošajam nīderlandiešu kritiķim un kuratoram Juriānam Benshopam, kurš galerijā lasāmajā esejā akcentējis Paulas glezniecībai raksturīgo paradoksu – vienlaicīgu kustību un mieru –, piesaucot līdzību ar ainavu, ko vēro un pārdomā, skatoties pa ātrvilciena logu. Tikpat reflektīvi notiek mākoņu vērošana – tie nemitīgi plūst un mainās, veidojot īslaicīgus zīmējumus un figūras.
Pārmaiņas kā šīs sērijas atslēgas vārds ir attiecināmas arī uz duālajām realitātes un abstrakcijas attiecībām, kas plosās gandrīz katra gleznotāja daiļradē. Varbūt tas ir velti? Jau XX gadsimta nogalē Žans Fransuā Liotārs secinājis, ka "mūsdienu māksla pastāv kā nepasakāmu lietu un neredzamu lietu izpēte", turklāt mums patiesībā nemaz nav skaidrības, kas ir realitāte. Paula Zariņa-Zēmane ar pilnībā abstraktām gleznām pārsteidza iepriekšējā izstādē Viens kā otrs, kas notika galerijā careva contemporary 2018. gada rudenī, bet tagad ir atradusi veidu, kā apvienot abas viņu vilinošās pieejas.
Paula Zariņa-Zēmane
Personālizstāde Pārmaiņas
Galerijā Māksla XO līdz 17.I