Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā ir ne tikai izcils jebkura stila un laikmeta akadēmiskās koru un vokāli simfoniskās mūzikas interprets, bet arī mērķtiecīgs un sistemātisks latviešu jaunās mūzikas tapšanas un attīstības virzītājspēks. Māris Sirmais arvien mudina komponistus radīt jaunus skaņdarbus, gan uzrunājot meistarus, gan atrodot un iedrošinot pavisam jaunus komponistus un pat autorus, kuri strādā populārās mūzikas žanros. Citiem vārdiem – koris Latvija ir ļoti nozīmīga radošā laboratorija, un Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla ikgadējais pirmatskaņojumu koncerts ir ļoti būtiska jaunās kormūzikas skatuve. Komponistiem tā ir iespēja radīt savus jaundarbus augsti kvalitatīvai koncertvienībai, kurai pa spēkam ir viss un kuras diriģents jebkuru skaņdarbu spēj vērst īstā mākslas brīnumā. Sasniedzot ceturtdaļgadsimta robežu, Garīgās mūzikas festivāla pirmatskaņojumu koncerts atgriezies pie pamatvērtībām, piedāvājot klausītājiem divu mūsu izcilo meistaru Jēkaba Jančevska un Riharda Dubras kompozīcijas un ļoti rūpīgi nolūkojot trīs jaunos autorus. Ar diviem no tiem ceļi jau ir veiksmīgi krustojušies citos projektos.
Korskaņas izjūta
Laumas Kazakas domubiedru un cienītāju lokam viņa vispirms ir dziesminiece, dzejas un mūzikas projektu producente un mūziķe. Lauma Kazaka studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) doktorantūrā un, izrādās, lieliski pārzina kora drēbi. Viņas kompozīcija Unde bella?/No kurienes kari? korim a cappella vārda vislabākajā nozīmē bija ļoti koriska – ar bagātu harmonisko valodu un vijīgi melodisku balssvirzi. Jau tagad ir jūtams, ka autores zināšanas par kora faktūru nav formālas un tās papildina korskaņas izjūta un muzikalitāte. Unde bella? bija vienīgais a cappella darbs visā piecu komponistu sešu skaņdarbu programmā. Tīra kormūzikas manta. Lai gan izmantotais Bībeles teksts jautājoši reflektē par karu (no kurienes nāk kari? Vai ne no iekšienes?), tas ietērpts gaišā, harmoniskā (diatoniskā) mūzikas valodā. Pretēji gaidītajam šis nav drūmu pārdomu opuss, te valda gaišs un dzidrs kolorīts, mažora krāsas. Korskaņā satiekas gan siltums, gan ziemeļu skaņas caurredzamais dzidrums. Tā iet savu no teksta neatkarīgu ceļu un pagaidām (šajā gadījumā) ir pašvērtība pati par sevi.
JVLMA kordiriģēšanas students Jēkabs Bernāts darbā Pasaules radīšana. Četri Ovidija vēji piesardzīgi, tomēr konsekventi virzās kora iespēju dziļākas izpētes virzienā, ar dažu speciālu paņēmienu palīdzību cenšoties tēlaini bagātināt kora tembrālo skanējumu. Jēkabs Bernāts ir meklētājs, kura metode ir no dažām vienkāršām muzikālām idejām izspiest maksimumu. Tam noderējuši ostinato atkārtojumi un montāžas princips materiāla izstrādājumā, dažādi variējot un kombinējot pamata elementus – tercas un sekundas divtoņu motīviņus, arī vīru balsīs daudzkārt melodiski izdziedāto mažora trijskani, kuru visbeidzot spēcinoši dublēja Vestards Šimkus pie klavierēm. Uz to gan bija ilgi jāgaida, jo klavieres, tāpat kā Edgara Saksona spēlētie sitaminstrumenti, partitūrā tika iekļautas vien pašās beigās. Par laimi, šis nebija programmas vienīgais skaņdarbs ar minēto mūziķu līdzdalību.
Ceļinieka pasaule
Svaigumu pirmatskaņojumu vakarā ienesa Raivja Misjuna opuss La Noche oscura / Tumšā nakts ar Sv. Jāņa no Krusta dzeju. Studijas Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, Parīzē un Amsterdamā līdz ar koncertmūziķa – kontrabasista – darbību vēsturiskās mūzikas ansambļos ir devušas plašu redzesloku un to interesanto muzikālās domāšanas vijumu, kurā senlaicīgais dabiski saplūst ar laikmetīgo. Pats komponists sevi redz kā ceļinieku, un arī viņa darbs La Noche oscura vēsta par ceļu "no tumsības uz sevis apzināšanos, svētceļniekam pietuvojoties tuvāk Dievam un cauri dūmakai saskatot zvaigznes". Cauri dūmakai, kuru rada skaņdarba pārmērīgais garums, Raivja Misjuna mūzikā atklājas gan viduslaiku seno, divbalsīgo organumu punctum contra punctum atbalsis, gan austrumnieciski tautas muzicēšanas paņēmieni, gan laikmetīga faktūra ar pārplūstošiem skaņu laukiem. Konsonējošu akordu harmonijas interesanti iekrāso glisandējoši hromatismi. Nesteidzībā un lēninātajā kustībā, kurai ik palaikam negaidot pretnostatīta ērģeļu (Aigars Reinis), timpānu un bungu (Edgars Saksons, Valters Līcis) spēka nepārvaramā vara, jaušama Gijas Kančeli muzikālās domāšanas ietekme, un tas nudien nav slikts vērtību orientieris.
Virziens kalnup
No talantīga mācekļa par īstu meistaru mūsu acu priekšā, starp citu, arī caur Garīgās mūzikas festivālu, gadu garumā ir izaudzis Jēkabs Jančevskis. Pirmatskaņojumu koncertā tas apliecinājās divkārši – divos ļoti atšķirīgos, lieliskos skaņdarbos. Vispirms pārsteidza visos aspektos lakoniskā, bet koncentrēti sirsnīgā un saviļņojošā miniatūra Tā ir mana dvēsele vīru korim un klavierēm. Huana Ramona Himenesa dzejas vārdos Leona Brieža atdzejojumā negaidīti smalki, jūtīgi un maigi atveras vīrieša dvēsele, un Jēkaba Jančevska pieskāriens tai vienkārši ļauj izpausties absolūtā mūzikas skaistumā. No silta, sirsnīga kora unisona un klavieru korāļa, kuram pieticis ar trim mažora akordiem, izaug spēcīga un gaiša, dziļi personiska un visaptveroša himna dvēselei, maigumam un apgarotai mīlestībai, ko kulminācijā cildina arī izvērstais klavieru soloposms. Tā ir mana dvēsele ir vērtīgs pienesums vīru koru repertuāram. Šī ir dziesma, kurai pilnīgi noteikti ir Dziesmu svētku mēroga potenciāls. Tā ir izcila tieši savā noslīpētajā, lakoniskajā, patiesi siltajā vienkāršībā – kā dzintara gabals, kuram ne ko pielikt, ne atņemt.
Beidzot arī Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvoja Jēkaba Jančevska kompozīcija Sleep /Guli, kas dienasgaismu ieraudzīja 2019. gadā Cīrihē. Darbs, kura pamatā ir XIX gadsimta dzejnieces Mērijas Vestonas Fordhemas dzeja, ir šūpuļdziesma bērnam, kurš, lēni elpojot, iemieg mūžības miegā. Izdevies kontemplatīvs, elpojošs, dzidrs darbs, kurš mūs uzrunā ar ļoti bagātīgu, izsmalcinātu un niansētu kora izteiksmību un noskaņu. Jēkaba Jančevska uzburtajā skaņu pasaulē ir kaut kas ne - tverams, pārlaicīgs, ārkārtīgi skaists, neparasts un vienlaikus dabisks. Kora un instrumentu skanējums organiski saplūst dzīvi mirguļojošā daudzbalsībā. Neparastais, ļoti radoši izmantotais instrumentālais sastāvs (klavieres, saksofons, alts, basklarnete, čells, sitaminstrumenti), kas papildina kora skanējumu, ir nevis komponista untums, bet gan apstākļu diktēts nosacījums, lai pirmatskaņojumā varētu piedalīties mūziķi, kuri tobrīd atradās Šveicē. Garīgās mūzikas festivālā spēlēja Vestards Šimkus, Oskars Petrauskis, Pēteris Trasuns, Sigurds Lallo, Ēriks Kiršfelds, Edgars Saksons un Valters Līcis.
Koncerta dramaturģija kopumā pārliecinoši veda kalnup, virsotni sasniedzot Riharda Dubras emocionāli satriecošās Tēvreizes pirmatskaņojumā. Tā komponēta par godu Latvijas starptautiskās atzīšanas de jure simtgades koncertam, kas pandēmijas ierobežojumu dēļ tika atcelts, un tikai tagad beidzot dzirdējām šo darbu. Tēvreize uzreiz paņēma savā varā ar satriecoši vareno skanējumu. Izdevies spēcīgs, monumentāls, ekstātiski dinamisks un vienlaikus cilvēciski patiess, silts opuss. Iespaidīgs kora, ērģeļu (Aigars Reinis) un visu pārējo instrumentu tutti mijās ar Edgara Ošlejas dziedājumu Vestarda Šimkus pērļaini mirdzošu klavieru pasāžu ielokā. Te jāpiebilst – vērienīgā, krāšņā izpildījuma "orķestris" līdzās ērģelēm un klavierēm bija Oskars Petrauskis (saksofons), Ēriks Kiršfelds, Māra Botmane (čells), Viktors Stankevičs (kontrabass) un Edgars Saksons (sitaminstrumenti). Gan pārliecinošs, gavilējošs, varens spēks, gan individuālā cilvēka lūgšana ietilpa šīs Tēvreizes plašajā dimensijā, kuras skanējums, pateicoties kora grupu izvietojumam Doma baznīcā, mūs fiziski apņēma no visām pusēm.