Koncerts Elīna Garanča un draugi Dzintaru koncertzālē 8. jūlijā diriģenta Karela Marka Šišona vadībā arī šoreiz bija vienīgā iespēja Latvijā klausīties Elīnu Garanču – vienu no visspožākajām mūslaiku operzvaigznēm. Šādu koncertu tradīciju kompānija Art Forte sāka 2016. gadā, ļaujot ik vasaru baudīt mūsu slavenā mecosoprāna Elīnas Garančas un viņas draugu sniegumu, kā arī iepazīt uzlecošo zvaigžņu balsis. Līdzās Elīnai Garančai uz Dzintaru koncertzāles skatuves stāvējuši Dmitro Popovs, Džonatans Tetelmens, Marina Monso, Eri Nakamura, Sokdžongs Beks. Pirms tam, kad Krievijas iebrukums Ukrainā vēl nebija izpostījis kultūras sadarbību, te bijis arī leģendārais krievu baritons Dmitrijs Hvorostovskis, kurš nu jau aizsaulē, soprāni Hibla Gerzmava un Olga Peretjatko. Šoreiz Latvijas publika iepazina divus jaunus talantīgus māksliniekus – spāņu soprānu Serenu Saensu un peruāņu tenoru Ivanu Giljermo Ajonu-Rivasu.
Izcilības garantija
Elīna Garanča ir zvaigzne, kas nepieviļ. Tā bija arī šoreiz. Kā vienmēr elegantā, gadalaikam un videi atbilstošā skatuves tērpā, daudz nebēdājot par kūrortpublikas gaidām pēc kaut kā vieglāka, viņa savu uzstāšanos sāka ar dramatisku jūtu dziļumu – dziedājumu no Šarla Guno mazpazīstamās operas Safo, kurā dīva atklāja sava mecosoprāna tumšā, piesātinātā tembra krāsu paleti. Vēlāk sagaidījām vienu no Elīnas Garančas īpašajiem, kolorītajiem meistarstiķiem – princeses Eboli dziesmu par plīvuru (no Džuzepes Verdi Dona Karlosa), kurā viņa valdzina ar eksotisku vokālo kolorēšanu un rotaļīgi izdziedātiem virtuozajiem spāniskajiem izrotājumiem. Lai gan "bikšu lomas" dziedātājai jau ir pagātnē, viņa uz brīdi atgriezās pie savulaik dziedātā (arī koncertuzvedumā Rīgā) Romeo no Vinčenco Bellīni operas Kapuleti un Monteki, ko Dzintaros nodziedāja kopā ar Serenu Saensu (Džuljeta).
Lai gan Elīnas Garančas mecosoprāns dziedātājas karjeras laikā ir attīstījies no bel canto virtuozitātes un eleganta viegluma līdz Amnerisas emocionāli pretrunīgajai vokālajai dzelmei, viņai joprojām piestāv arī bel canto partiju spožums un augstās notis. Mākslinieces temperaments uzmirdzēja fragmentā no Franča Lehāra operetes Čigānu mīla, kopā ar abiem ciemiņiem dziedātajā populāro Vidusjūras melodiju repertuārā, piedevās dāvinot Verdi dzīru dziesmu Brindisi (no Traviatas) un Ernesto de Kērtisa Torna a Surriento.
Balss potenciāls
Tie opermīļotāji, kuri seko līdzi visam, kas šajā mākslā ir pieejams Latvijā, noteikti atminēsies Barselonā 1994. gadā dzimušo soprānu Serenu Saensu no Plasido Domingo rīkotā jauno vokālistu konkursa Operalia, kas 2022. gadā norisinājās Latvijas Nacionālajā operā. Dziedātāja tajā ieguva otro vietu, Pepitas Emvilas balvu par sarsuelas izpildījumu un Birgitas Nilsones balvu. Serenas Saensas repertuārs sniedzas no Mocarta un Doniceti līdz Pučīni un XX gadsimta avangardistam Luidži Nono. Jūrmalā viņa sevi pieteica ar Džuljetas valsi no Šarla Guno Romeo un Džuljetas. Tas izskanēja precīzi, skanīgi, taču pietrūka šai mūzikai piemītošā, šarmanti gaisīgā viegluma. Šo trūkumu ar uzviju kompensēja briljantās koloratūras Johana Štrausa valsī Pavasara balsis.
Arī jaunā, 1993. gadā dzimušā peruāņu tenora Ivana Giljermo Ajona-Rivasa karjerā īpaši nozīmīgs bijis konkurss Operalia, kurā viņš 2021. gadā ieguva gan galveno godalgu, gan Plasido Domingo īpašo balvu par sarsuelas izpildījumu un arī skatītāju simpātiju balvu. Ivana Giljermo Ajona-Rivasa uzstāšanās Dzintaros apliecināja, ka augumā nelielajam dziedonim ir liels balss potenciāls, turklāt viņš to pārvalda brīvi. Viņa balsij piemīt dabas dots spēks un vēriens, ir spožas augšējās notis, taču tenoru "sportiskums" neizslēdz arī izkoptu muzikalitāti un niansētu interpretāciju. Visu šo krāšņo buķeti Ivans Giljermo Ajons-Rivass pārliecinoši nodemonstrēja Kalafa ārijā Nessun dorma no Pučīni Turandotas un prinča Součuna melodiski skaistajā dziedājumā no Franča Lehāra operetes Smaidu zeme otrā cēliena.
Diriģenta perfekcija
Meistarīgi izveidot koncerta programmu, stilistiski pielāgojoties solistu repertuāram, un izdarīt tā, lai publika uzgavilētu ne tikai operzvaigznēm, bet arī orķestrim, – to nu maestro Karels Marks Šišons prot kā neviens cits. Tā ir viņa marka – ne tikai iejūtīgi pavadīt dziedātājus, burtiski nolasot viņu vēlmes no acīm, bet arī lolot un parādīt orķestri kā māksliniecisku pašvērtību, izvēloties koncerta simfoniskajai programmai šim mērķim visatbilstošākos darbus. Tādus, kas īpaši piestāv konkrētajam orķestrim un vasarīgajai kūrorta galā koncerta gaisotnei, izceļot orķestra spēku, vieglumu, eleganci un virtuozitāti. Turklāt tie nav tikai populāri skaņdarbi, kurus publika atpazīst līdz ar pirmajām taktīm. Piemēram, šoreiz koncertu atklāja čehu klasiķa Bedržiha Smetanas polka no operas Pārdotā līgava, kas iestudējumu mūsu Operas namā piedzīvojusi vēl tālajos padomju laikos. Absolūts jaunums mūsu orķestru koncertrepertuārā bija arī Žaka Ofenbaha operetes Zaļš, zaļš/VertVert uvertīra. Labi pazīstamā repertuāra slāni pārstāvēja Johana Štrausa operetes Čigānu barons uvertīra, kas izskanēja koncerta otrajā daļā. Simfoniskos skaņdarbus, kuri šādu koncertu programmā pilda lietišķo uzdevumu ļaut dziedātājiem atvilkt elpu un dot laiku, lai paspētu pārģērbties citā skatuves tērpā, Karels Marks Šišons ar orķestri pasniedz tik spilgti, ka tie pārvēršas īpašā mākslinieciskā piedzīvojumā. Publikai nav iespējas atslābt un garlaikoties, un arī orķestris spēlē ar azartu. Orķestris ir nevis tikai daudzgalvains pavadošais instruments, bet arī kļūst par vienu no koncerta galvenajiem varoņiem.
Karels Marks Šišons ir perfekcionists, kurš grib visu izstrādāt līdz pēdējam sīkumam, un tieši tas izpildījuma brīdi ļauj piepildīt ar radošu brīvību. Lai sasniegtu ideālo iespējamo rezultātu, viņš ir gatavs strādāt līdz uzvarai. Panākt tikpat labu rezultātu ļoti īsā kopīgās sagatavošanās laikā noteikti ir palīdzējis tas, ka lielāko daļu festivāla orķestra, kas spēlēja uz Dzintaru koncertzāles skatuves, veidoja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieki, un daudzi no viņiem ir tajā spēlējuši gados, kad Karels Marks Šišons bija šī kolektīva mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Pateicoties ekrāna piedāvātajiem tuvplāniem, bija redzams, ka šajā vakarā orķestra mūziķu rindas papildināja arī LNSO bijušais klarnetists un kādreizējais direktors Ints Dālderis.