Par spīti centieniem dažnedažādi integrēt vēsturiskos mūzikas instrumentus laikmetīgās mūzikas apritē, klavesīns un tā tuvākie radinieki joprojām mums lielākoties asociējas ar baroku. Ar franču klavesīnistu izsmalcinātajām žanriskajām ainiņām vai basso continuo – harmoniskā mugurkaula funkciju baroka orķestrī. Ar Johana Sebastiāna Baha deju svītām un viņa iekopto klavesīnkoncerta žanru, kas paspēja sevi pierādīt pirms klavierveidīgo taustiņinstrumentu uzvaras gājiena.
Barokālu skanējumu klavesīna izmantojums bieži ienesis arī XX gadsimta mūzikā, kurā nereti izmantots kā aizgājušo laiku ideālu (harmoniskuma) simbols, piemēram, Alfrēda Šnitkes Concerto grosso. Latviešu mūzikā šī tendence spilgti atspoguļojas stilizācijas meistara Marģera Zariņa daiļradē (Koncertā klavesīnam, klavierēm un orķestrim). Lielākus darbus klavesīnam ar orķestri Latvijā ir rakstījuši arī Romualds Grīnblats, Evija Vecumniece un Anitra Tumševica, taču nule Ievas Salietes un orķestra Sinfonietta Rīga koncertos Rīgā Lielajā ģildē un Rēzeknes Gorā pirmatskaņotais Andra Dzenīša Koncerts klavesīnam un stīgu orķestrim Strēles, šķiet, ir pirmais šī žanra laikmetīga piepildījuma paraugs latviešu mūzikā. Ļoti svētīgi, ka Andra Dzenīša jaundarbs izskanēja vienā programmā ar Johana Kristiāna Baha (1736–1782) klavesīnkoncertu, veidojot tiltu no instrumenta izmantojuma un tā muzikālās valodas vēstures uz šodienu.
Starojuma iespaids
Klavesīnkoncerta Strēles radīšanai Andris Dzenītis ir iedvesmojies no latviešu ievērojamā gleznotāja simbolista Rūdolfa Pērles gleznas Saule (1916). Komponistu spēcīgi uzrunājusi gleznas saulainā, dievišķu gaismas siltumu nesošā noskaņa, mūžīgu, nebeidzamu zeltainu saules staru strāvojums, kas piepilda visu gleznas telpu. Arī mūzikā ir gribējies radīt mūžīga, neapturama spīduma, starojuma iespaidu. Tad nu šie stari koncentrējas ap klavesīnu. Tas ir skaņas impulss, ap kuru veidojas oreols – vispirms stīgu kvartetā un tad jau arī visā orķestrī.
Ievai Salietei te bija ko izspēlēties. It īpaši pirmajā daļā, kuras klavesīna partija veidota ar motorisku, enerģisku, nepārtraukti atkārtotu virtuozo figurāciju neatlaidīgu draivu. Šo izturības pārbaudi viņa pārvar godam un ar dedzīgu azartu. Lai gan ostinato kaskādes bija ļoti iespaidīgas, tomēr pietrūka solītā, spilgti zaigojošā saulainuma. Toties klavesīnkoncerts pārliecinoši iekļāvās laikmetīgās mūzikas kontekstā, pilnībā atbrīvots no asociācijām ar neobaroku. Drīzāk var runāt par minimālisma un citām XX gadsimta mūzikas saknēm. Radoši pieejot formai un atkāpjoties no koncertžanra darbu ierastās shēmas ar lēno daļu starp malējām ātrajām, Andris Dzenītis finālu risina nevis kā dzirkstošu skrējienu, bet kā pakāpenisku nomierināšanos, arvien lēninot kustību. Savukārt skaņdarba vidusposms vienlaikus ir apjomīga klavesīna solo kadence.
Lai gan orķestrī komponists izmantojis tikai stīgu instrumentus, klavesīnam ir grūti sacensties ar orķestra skaņas dabisko, akustisko pārspēku. Par laimi, šo neizbēgamo fiziku var pārvarēt ar skaņas pastiprinājuma palīdzību. Jāpiebilst, ka tas izdevās saudzīgi un gaumīgi, nepārvēršot klavesīnu par rokmūzikas instrumentu ar sintētisku skaņu. Vismaz klausoties no Lielās ģildes zāles priekšpēdējās rindas, skanējums bija sabalansēts. Tiesa, bija arī brīži, kad ar visu to klavesīna skaņa tomēr pazuda orķestra masā.
Andra Dzenīša pirmatskaņojums ritēja precīzā Normunda Šnē kontrolē, savukārt, spēlējot Johana Kristiāna Baha klavesīnkoncertu, Ieva Saliete bija arī atskaņojuma vadītāja. Lai gan te bija daudz smalkuma un nianšu, klavesīnskaņa netika pastiprināta, jo izpildītāju sastāvā bija vienpadsmit mūziķu – stīgu instrumentu spēlētāji un fagotists. Jūtoties baroka stilā kā zivs ūdenī, Ieva Saliete to interpretē dzīvi un personiski. Viņa arī brīnišķīgi, ar izdomu un māksliniecisku brīvību improvizēja visas trīs solo kadences. Īpaši izteiksmīga un oriģināla bija visapjomīgākā no tām (pirmās daļas beigās), kurā klavesīniste atļāvās ievīt arī pianistisku spēles manieri un romantisku intonāciju. Lieliski saspēles partneri viņai bija orķestra Basso continuo grupa: čelliste Māra Botmane, kontrabasists Jānis Stafeckis un fagotists Jānis Semjonovs, kurš brīžiem iesaistījās arī melodiskos dialogos ar klavesīnu.
Senais un jaunais
Koncerta pirmajā daļā līdzās Londonas Baha klavesīnkoncertam organiski iederējās viņa laikabiedra, par zviedru Mocartu dēvētā Jozefa Martina Krausa Simfonija dominorā – izteiksmīgs un grods opuss vētru un dziņu estētikā. Latvijā šo mūziku klausījāmies pirmo reizi, un orķestris ar niansēto, izteiksmīgo spēli izdarīja visu, lai gribētos šo mūziku klausīties vēl. Savukārt pārī ar Andra Dzenīša pirmatskaņojumu bija XX gadsimta pirmās puses mūzikas retums – poļu komponistes Gražinas Bacevičas Koncerts stīgu orķestrim, kura oriģinālajā izteiksmībā jūtama arī romantisma un baroka elpa.
Vēl atliek tikai piebilst, ka pasaulē nav daudz tādu izpildītāju kā klavesīniste Ieva Saliete, kuras interešu un profesionālās meistarības lokā ir gan baroka, gan laikmetīgā mūzika – arī jaundarbi, kurus komponisti raksta speciāli viņai. To vidū ir arī tikko atskaņotais Andra Dzenīša klavesīnkoncerts. Īsi pirms tam oktobrī klavesīniste nospēlēja trīs solo un kamermūzikas opusu pirmatskaņojumus Jaunās mūzikas festivālā Arēna Rīgā un arī Liepājā. Opusu autori ir latviešu jaunie komponisti Matīss Čudars, Anna Veismane, Madara Pētersone un Jēkabs Nīmanis. Ieva Saliete to visu dara, jo uzskata, ka instrumenti ir jāattīsta, lai tie dzīvotu mūsdienīgi un nepārvērstos par muzejisku vērtību. Spilgtā atmiņā ir viņas spēlētais amerikāņu minimālista Stīva Reiha Elektriskais kontrapunkts. Tagad adaptēšanai klavesīnam tiekot meklēta Filipa Glāsa mūzika. Ar klavesīnu Ieva Saliete ir piedalījusies arī džeza festivālā Rīgas ritmi.
Līdzīgi vārdi ir sakāmi par orķestri Sinfonietta Rīga, kas sava galvenā diriģenta Normunda Šnē un ārzemju interpretācijas meistaru vadībā spēlē gan seno, gan jauno mūziku un spēj šos pretpolus apvienot vienā koncertprogrammā. Tas nozīmē, ka kolektīvs spēj acumirklī pārslēgties no viena stila uz otru, no vienas spēles manieres uz pavisam citu, dažkārt – pat uz atšķirīgu instrumentu skaņojumu. To, ka šie mūziķi tādā līmenī var vienā vakarā spēlēt gan baroku, gan mūsdienu mūziku, nevar novērtēt par zemu.