Cēsu Mākslas festivāla izstādes – Raimonda Staprāna darbu ekspozīcija Pārāk tuvu, pārāk tālu (kuratore Maija Rudovska), grupas izstāde Tagadnes artefakti (kuratore Žanete Skarule) un Martina Vizbuļa izstāde Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija – šoreiz sakārtojas atšķirīgu izteiksmes līdzekļu segmentos. Nav pārsteigums, ka glezniecība valda Cēsu Izstāžu namā, kurā jau ierasts piedāvāt klasiku un iepriekš skatīti Maijas Tabakas, Borisa Bērziņa un Džemmas Skulmes darbi. Tagad kārta Raimondam Staprānam – vienam no redzamākajiem latviešu trimdas gleznotājiem, kurš darbojas arī dramaturģijā un glezniecībā pazīstams ar spilgtām krāsām, Kalifornijas saules iedvesmotu gaismēnu un pašraksturotiem vidusceļa meklējumiem starp reālismu un abstrakciju.
Uz gleznu ir jāskatās
Klasikas apskates nolūks, protams, nav tikai pievilkt ķeksīti vasaras maršrutos piedzīvotu notikumu sarakstā, bet ieraudzīt zināmo kādā jaunā, šeit un tagad svarīgā aspektā. Raimonda Staprāna gleznu kārtojumā izceļas psiholoģiski un emocionāli, ne hronoloģiskas secības parametri. Pirmo zāli, kurā dominē asiņaini sarkans kolorīts, konkretizē virsraksts Mākslinieka spriedze un šaubas, rādot ekspresīvākos piemērus ar deformētiem portretiem un figurāliem motīviem lielākoties no 70. gadiem (Pravietis, Zilās sāpes, Tautasdziesma u. c.). Lai arī izstādē piesaukti daudzi tiešāki vai netiešāki iedvesmas avoti, šie kroplīgie veidoli uzstājīgi atgādina par britu gleznotāja Frānsisa Bēkona deformētajām sejām – arī potenciāli saistošu salīdzinošo materiālu.
Savukārt otrajā zālē prevalē ainavas un minimālistiskas klusās dabas (šķīvis, glāze, kastīte, daži augļi), kas, šķiet, vairāk tiecas pēc haosa sakārtošanas nolūkā "gleznotajā pasaulē ienest klusumu, kārtību, drošību un komfortu" (no izstādes anotācijas). Raimonda Staprāna glezniecībā ir iezīmēti emociju tiešākas izpausmes un to kontroles pretpoli. Tomēr gana daudz trauksmainas ekspresijas ir jūtams arī šeit. Gleznas pavada autora atziņas, piemēram: "Es negleznoju pēc dabas. Es konstruēju lietas" un "Glezna nav literatūra. Uz to ir jāskatās!" Proti, ar gleznām ir "jāpavada ilgs laiks, lai tās uztvertu un sajustu".
Nav noslēpums, ka šodienas publikai ar to mēdz būt problēmas. Mākslas dīleris Maikls Findlijs savā populārajā grāmatā Mākslas vērtība līdzīgi Raimondam Staprānam apcer individuāla vērojuma deficītu, ko aizstāj anotāciju lasīšana, kā alternatīvu piesaucot astoņgadīgas meitenītes intuitīvo pieeju: "Es vienkārši nostāšos telpas vidū un ļaušu, lai krāsas nāk pie manis" (Michael Findlay, The Value of Art, Prestel, 2022, p. 131). Tas ticis teikts košo fovistu izstādē, bet gluži labi attiecināms arī uz Raimondu Staprānu.
Paredzot šādas modernisma koncepcijas nepietiekamību šodienas situācijā, izstādes kuratores Maijas Rudovskas komentāri norāda uz metafiziskiem jautājumiem un tiekšanos pēc pilnības, "kas piešķir šiem darbiem jēdzīgumu un attālina tos no formālu vai estētisku jautājumu risināšanas". To var saprast kā produktīvu aicinājumu skatīties uz gleznu, lai ieraudzītu jaunrades sarežģītību un pretrunas kā ceļu pretī formas meklējumiem un atradumiem.
Izstādes nosaukumā ietvertos tuvuma un tāluma jēdzienus ir iespējams interpretēt pēc patikas – saistot ar trimdas attālinātību no Latvijas, attālumu starp mākslinieka un skatītāja emocionālo pārdzīvojumu vai dziļuma efektu un plaknes saspēli gleznotajā telpā. Piemēram, gandrīz abstraktā ainava Sarkana saule – sarkanas debesis (1968) izrādās uzkrītoši tuva Latvijas autsaideriskā tukumnieka un lokālā fovista Leonīda Āriņa dinamiskajiem vagu motīviem no tā paša laikposma, kas gan atšķiras ar gleznieciski mīkstāku triepienu.
Pārdomu trajektorija
Dažādu priekšmetu saspēles, kas atvedināmas no instalāciju un redīmeidu mantojuma, kurš Latvijā plašāk interpretēts kopš pagājušā gadsimta 80. un 90. gadiem, dominē izstādē Tagadnes artefakti Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Kopš kūrētās izstādes tur ir pārceltas no kādreizējā Cēsu alus brūža, ierobežotais telpu un dalībnieku skaits ļauj veidot kompaktāku un fokusētāku piedāvājumu. Tas gan neizslēdz atšķirīgas pārdomu trajektorijas, tādas ir manāmas arī šoreiz; vienojošo aspektu pārstāv telpisku asociāciju buķete.
Jaunajiem medijiem piederīga ir lietuviešu mākslinieces Linas Lapelītes skaņas un video instalācija Spoks. Mūzikas izglītību ieguvusī Lina Lapelīte ir viena no radošās apvienības, kas 2019. gadā ieguva Venēcijas biennāles Zelta lauvu par "dziedošās pludmales" instalāciju Sun & Sea (Marina). Grupa tumšu siluetu, kas lēnām iznāk no ezera un tuvojas skatītājiem, Cēsu jauktajam korim Beverīna izdziedot ukraiņu autores Darjas Čečuškovas dzejoli, piepilda akustisko telpu ar neskaidri draudīgu atmosfēru.
Ēkas plašo pirmo stāvu aizņem Nīderlandē studējušās Latvijas mākslinieces Oļas Vasiļjevas vērienīgā instalācija Rosme, kas daļēji ir iekļaujama sociāli orientētas marginālu grupu izpētes meinstrīmā – autore ir balstījusies Cēsu Neredzīgo biedrības arhīva izpētē. Noslēpumaini tumšajā telpā iznirst mīklainu objektu instalācijas, kuru jēgu daļēji skaidro eksponētie arhīva materiāli. Taču apmeklētāja pūles saskatīt un iztulkot redzēto var nolasīt vispirms kā intriģējošu paralēli neredzīgo pūlēm saprast pasauli un orientēties tajā.
Londonas Svētā Mārtina koledžu absolvējušā Kristapa Ancāna darbu sērija otrajā stāvā sastāv no dažādu koka un metāla konstrukciju salikumiem, kas atgādina kādus abstrakti ģeometriskas tēlniecības un nobružātu redīmeidu hibrīdus. Noslīdējušais PVC mākslīgo griestu baneris ar barokālu ģipša rotājumu attēliem kontrastē ar reālo industriālo telpu. Vai to visu uztvert kā "sākumpunktu sarunai par dažādu laikmetu ideoloģijām" vai ignorēt šādus daudz dzirdētus teorētiskos ierāmējumus, ir atstāts skatītāja ziņā.
Raupju etnogrāfisko arhitektūru interpretē vēl viena lietuviešu mākslinieka – Augusta Serapina – divdaļīgā instalācija Divas mājas un viens jumts: pagalmā autors eksponējis guļbūvi no Lietuvas bez jumta, bet lubiņu jumtu, kas savukārt nāk no Drustiem, – uz mākslas centra jumta terases. Instinktīvajai vēlmei savienot māju ar zudušo jumtu pretdarbojas to dažādā izcelsme, ļaujot izjust šo objektu dabiskumu un senatnīgumu.
Martina Vizbuļa izstāde Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija koncertzāles Cēsis mākslas galerijā pārceļ uzmanību uz jaunākiem medijiem. Ienākot telpā, kurā nekā ievērības cienīga nav, skatītāji tiek instruēti "piezvanīt" mākslas darbiem un vadīt to parādīšanos ar telefonu. Uz tādām kā nolaižamām žalūzijām iznirst popsīgi košas objektu konstelācijas un (neo)konceptuālistiski uzraksti, ieskaitot necenzētu leksiku angliski, ko mediju telpā aizklāj ar pīkstieniem. Kā manāms, koncertzāles darbiniecēm netrūkst darba, skaidrojot apmeklētājiem, piemēram, nezvanīt vairākiem uz vienu numuru vienlaikus.
Ieraudzītais visdrīzāk gan būs mazāk iedarbīgs par paša komunikācijas un kontroles procesa izbaudīšanu. Tomēr atziņa, ka kaut ko ieraudzīt var tikai rīkojoties – gan burtiskā nozīmē, gan domāšanas laukā –, noderēs ne tikai festivāla viesiem, bet arī jebkuru citu mākslas notikumu interesentiem.
Cēsu Mākslas festivāla izstādes būs skatāmas līdz 20. augustam.