Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts Rīgas Sv. Pētera baznīcā (18. augustā), kurā Valsts akadēmiskā kora Latvija sniegumu vadīja starptautiski atzītā latviešu diriģente Krista Audere, un Pētera Vaska fonda koncerts Mazajā Mežotnes pilī (12. augustā), kurā muzicēja latviešu un franču stīgu kvartets Akilone, ir ļoti atšķirīga žanra un vēriena notikumi. Taču tos vienoja pats būtiskākais – mākslinieciskā izcilība, dziļums un emocionālā koncentrācija. Šos tik ļoti dažādos notikumus vienoja arī tas, ka tajos notika komponista Andra Dzenīša kora darba Pianissimo un Ceturtā stīgu kvarteta Iekšpus. Elīzijs. Ārpus pirmatskaņojums. Savukārt Hektora Berlioza vērienīgā Rekviēma atskaņojums, kuru koris Latvija Garīgās mūzikas festivālā 26. augustā paveica Rīgas Domā diriģenta Māra Sirmā vadībā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, orķestra Rīga mūziķiem un britu tenoru Endrū Steiplsu, bija tik satriecoši spilgts, soniski un emocionāli jaudīgs un vienlaikus niansēts, ka vienkārši bija laime to piedzīvot. Lielās mūzikas balvas piešķīrējiem es ieteiktu apsvērt Eiropas nozīmes notikuma kategorijas atjaunošanu. Berliozs tajā noteikti nebūtu vientuļš.
Šajā mūzikas notikumu konkurencē iederētos arī šovasar Cēsu koncertzālē Tarmo Peltokoski diriģētais Riharda Vāgnera operas Zīgfrīds koncertiestudējums, kura lomās mirdzēja starptautisks solistu zvaigžņu sastāvs. Turpat vēl gaidām ļoti īpašu Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojumu 14. oktobrī diriģenta Andra Pogas vadībā ar Asmiku Grigorjanu, Zandu Švēdi, Dmitro Popovu un Edgaru Ošleju. Arī šo koncertu mugurkauls ir tas pats – Valsts akadēmiskais koris Latvija (Verdi Rekviēmā) un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (abos minētajos koncertos). Atgādināšu, ka kategorijā Eiropas nozīmes mūzikas notikums Latvijā Lielo mūzikas balvu 2014. gadā ieguva Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas projekts Bahs. Pasija. Rīga, kas tika īstenots trijos koncertos Rīgas Domā, Sv. Pētera baznīcā un Sv. Jāņa baznīcā. Tagad varam lepoties, ka šāda mēroga un līmeņa projekti Latvijā ir iespējami arī ārpus dāsni finansētajām Eiropas kultūras galvaspilsētas un Latvijas simtgades svinēšanas kampaņām un pat par spīti tam, ka valdībai kultūra nešķiet svarīga un atbalsta cienīga.
Starp debesīm un zemi
Varam lepoties ar saviem māksliniekiem. Gan ar piebildi: kamēr viņi vēl te ir… Lūk, mūsu talantīgā, spilgtā vijolniece, daudzu starptautisku konkursu laureāte Magdalēna Geka, kura beigusi visaugstākā līmeņa studijas Parīzes Nacionālajā mūzikas un dejas konservatorijā, Beļģijas karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā un Lionas konservatorijā un ir starptautiski pieprasīta koncertmūziķe. Vai viņa vēl dzīvo Latvijā? Protams, nē. Viņa brauc šurp no Parīzes, kad vien intensīvajā koncertu grafikā no Londonas un Parīzes līdz Minhenei ir iespējams atrast iespēju uzstāties dzimtenē. Viņa pat iedibinājusi un vairākus gadus organizējusi kamermūzikas festivālus Saulkrastos un Ventspilī.
Magdalēnas Gekas spēli raksturo dabas dots temperaments un perfekcija, kuras balsts ir rūpīga iedziļināšanās komponistu domā. Pamatīgums un zemes spēks, kas mijas ar gaisīgu, apgarotu vieglumu, vienkārši pa īstam dzīvojot mūzikā. Absolūta pašatdeve, nokrāsām bagāts tonis, dabiska intonācija un žilbinoša virtuozitāte, ko izpaust pilnā mērā ļauj Alesandro Galjāno 1734. gadā darinātā vijole. Lieliskā ansambļa izjūta un vēlme spēlēt kamermūziku ir mudinājusi jauno mākslinieci gan dibināt pašai savas kamermūzikas vienības, gan iekļauties kolēģu izveidotajās. Tā nu jau pusotru gadu viņa ir pirmā vijole kvartetā Akilone, kas šovasar sniedza ikgadējo Pētera Vaska fonda koncertu Mazajā Mežotnes pilī.
Kvartets Akilone, kas radies 2011. gadā Parīzē kā "četru jaunu mūziķu cilvēcīgs un muzikāls piedzīvojums" un pārstāv muzikāli poētisku redzējumu, ievērību ir guvis strauji. 2016. gadā tas saņēma galveno balvu un Proquartet balvu Bordo stīgu kvartetu konkursā un kopš 2022. gada ir fonda Singer-Polignac Parīzē rezidējošais ansamblis. Līdzās Magdalēnai kvartetā Akilone muzicē Elīze Debendelaka (otrā vijole), Perīne Gijemota-Manka (alts) un Lisī Merkata (čells).
Lai gan Akilone Mazajā Mežotnes pilī atskaņoja tikai trīs komponistu skaņdarbus, ar to pietika, lai izbaudītu stilu un noskaņu daudzveidību amplitūdā no franciska viegluma un šarma līdz skanējuma eksperimentiem un drāmai. Interesanta, izsmalcināta skaņu pasaule atklājās speciāli šim kameransamblim sacerētajā ķīniešu komponistes Šu Jī darbā Aquilone Lontano, iedvesmojoties no kvarteta nosaukuma nozīmes – gaisa pūķis – un lidinoties starp debesīm un zemi, proti, rotaļājoties ar dažnedažādiem neierastiem stīgu instrumentu spēles paņēmieniem. Emocionāli spriegs un piepildīts ar stīgu instrumentu spēlē pārtvertām dzīvās dabas (putnu) balsīm, izskanēja Pētera Vaska Otrais stīgu kvartets Vasaras dziedājumi. Taču virsotne, kuras dēļ bija vērts būt Mežotnē, izrādījās Andra Dzenīša Ceturtā stīgu kvarteta Iekšpus. Elīzijs. Ārpus pirmatskaņojums. Tā vēstījuma sāls ir virzība no neatlaidīgas darbības un subjektīva pārdzīvojuma uz vērojumu un mieru, ko sniedz atziņa, ka pasaule, daba, tās mūžīgais skaistums pastāvēs arī pēc mums. Cikla otrā daļa Elīzijs pārcēla citā, apgarotā pasaulē, kurā lēnināta gaita un samierināšanās spēj pārkāpt pāri personiskajām sāpēm un pārradīt skumjo mirstības nostalģiju dvēseles gaismā. Nekādas skriešanas ar pieri sienā vai stāvēšanas aizas malā. Tikai cildenums, kurā tu pats jau sen vairs neesi pasaules naba. Līdzenums un mūžības pieskāriens. Var tikai apbrīnot, cik mērķtiecīgi, pārliecinoši un harmoniski kvarteta Akilone mūziķes noturēja šīs daļas līdzeno plūdumu, neļaujot tajā iezagties nedz eksistenciālai drāmai, nedz vienmuļībai. Tas ir ļoti grūts uzdevums. Joņot uz priekšu un skaļi kliegt būtu nesalīdzināmi vieglāk.
Piepildītais pianissimo
Krista Audere ir Nīderlandē dzīvojoša latviešu kordiriģente ar vērienīgu starptautisko karjeru, kas strauji attīstās kopš viņas uzvaras Ērika Ēriksona konkursā 2021. gada rudenī Stokholmā. Krista Audere sadarbojas teju ar visiem labākajiem Eiropas profesionālajiem koriem. Koris Latvija ar viņu tikās jau otro reizi. Pēc iepazīšanās pērn, atskaņojot baroka mūziku, šoreiz mūziķi sadarbojās diriģentes izlolotajā konceptuālajā programmā Klusuma vadmotīvs. Tās mugurkauls bija amerikāņu komponista, meditatīvā minimālisma pārstāvja Deivida Langa cikls The Writings, kura interpretācijā līdzās korim nozīmīga loma bija tā solistiem. Šajā mūzikā nevar ielēkt, pie šīs nesteidzīgās, meditatīvās plūsmas un klusuma pauzēm ir jāpierod. Tas notiek pakāpeniski un nemanot, līdz aizved pavisam prom no ikdienas un ieved kāda īpaša, noslēpumaina rituāla gaisotnē, kurā vairs nevar nepiedalīties. Tajā starp četrām Deivida Langa minatūrām bija izvietoti triju citu komponistu – Andra Dzenīša, slovēņu komponistes Nanas Fortes un Maijas Einfeldes – darbi, kas te bija patiešām iederīgi, kopā veidoja augstākas kārtas skaņdarbu, kura daļas papildināja cita citu un radīja kopīgu dramaturģiju. Tās pārliecinošā, spēcīgā kulminācija bija Maijas Einfeldes Lūgšana ar Friča Bārdas dzeju, kas, terasveida attīstībā izaugot no askētiska, introverti koncentrēta, klusa tematiskā grauda, sasniedza teju ekstātisku harmonisku krāšņumu un emocionālo temperatūru.
Kristas Auderes un kora Latvija izpildījumā klausoties Andra Dzenīša Pianissimo ar lakonisko Māra Salēja dzeju, es pirmoreiz dzirdēju tik īpašu, tik izsmalcinātu un neparastu kora Latvija darbu ar skaņu, kas ieguva arvien jaunas nokrāsas. Skaņveidē izteikti laikmetīgs, taču muzikāli dabisks, skaists opuss. Nez kā visu šo tembrālo un intonatīvo bagātību ir bijis iespējams piefiksēt notīs, partitūrā? Varbūt partitūra ir tikai ceļvedis, impulss diriģentes radošajiem meklējumiem un atradumiem? Proti, varbūt šo opusu tādu, kādu to dzirdējām, ir radījuši viņi abi un šis ir gadījums, kad komponista uzticēšanās ir atmaksājusies ar uzviju?
Krāšņa un majestātiska, vienlaikus filigrāna un pakāpeniskā balssvirzē balstīta ir Nanas Fortes lūgšanas Apžēlojies par mani/Miserere Mei harmoniju gaita. Vidusposmā kora faktūrai aktivizējoties, emocijas kļūst dinamiskākas, taču tikai tādēļ, lai atgrieztos tiecībā pēc miera. "Mēs visi baidāmies no nāves, bet mēs visi ceram uz mūžīgo mieru un mūžīgo gaismu, kad mūsu dzīve būs galā," saka pati Nana Forte. Lūk, vēl viens tilts, kas vieno koncerta dažādību kopīgā vēstījumā.
Sakrālās gaismas raksti
Ungāru komponists Ģerģs Ligeti (1923– 2006) bija viens no ietekmīgākajiem jaunu ceļu meklētājiem XX gadsimta mūzikas ideju, valodas un konstrukciju – īpaši faktūras un ritmu – pasaulē. Tāpēc loģisks ir viņa simtgades svinēšanas apvienojums vienā programmā ar Garīgās mūzikas festivālam pasūtīto jaundarbu pirmatskaņojumiem festivāla noslēguma koncertā 31. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Ligeti motete Lux aeterna, kas komponēta sešpadsmit balsīm, Māra Sirmā vadītajā kora Latvija izpildījumā izskanēja patiesi krāšņi un pārlaicīgi, hipnotizējot ar skanējuma gaismas noslēpumu. Te pamanāma un izbaudāma bija katra faktūras balssvirzes nianse un no tās izrietošā vertikāles (harmonijas) mainība, pārceļot citā telpas un laika atskaites realitātē. Tieši tāpēc vēl jo vairāk pietrūka programmas noapaļojuma – vēl kāda Ligeti opusa koncerta noslēgumā. Tiesa gan, komponista sakrālās mūzikas mantojums nav liels, kur nu vēl korim a cappella, arī koncerts nevar turpināties bezgalīgi, un pirmatskaņojumu raža bija bagātīga.
Jaundarbi šoreiz bija pasūtīti ne tikai trim vietējiem autoriem, bet arī jaunajam slovēņu komponistam Matejam Kastelicam, kura mūziku Māris Sirmais atklājis, izdzirdot viņa opusu Credo starptautiskā koru konkursā Slovēnijā. Tieši ap šo kora Latvija jau vairākkārt atskaņoto Credo tagad ir tapusi sešdaļīga mesa Gaisma un avots/Lux et origo jauktajam korim a cappella. Tā ir rūpīgi nostrādāta, ekspresīva un muzikāli skaista. Brīžiem jūt saistību ar seno gregorisko sakrālo mantojumu. Pats galvenais – ticības jautājumi mesā ir risināti ļoti personiski, iekļaujot šajā būtiskajā sarunā diskusiju un šaubas. Īpaši saistošs šajā ziņā ir Credo, kurā vīru koris sludina neapstrīdamo, bet sieviešu koris jautā un šaubās: vai tu tici? Starp citu, tas, ka mesas noslēgumā koris pagriež skatītājiem muguru, tiek darīts nevis teatrālisma, bet skanējuma akustisko mērķu dēļ.
No latviešu jauno autoru pienesuma visprofesionālākais, fakturāli, tembrāli, polifoniski un harmoniski izsmalcinātākais izrādījās Aleksandra Avremeca opuss Ex finito. Darba autoram vēl ir tikai 23 gadi. Savā ziņā ejot Ligeti pēdās, Aleksandrs Avramecs būvē savu skaisto sarežģītību, mikropolifoniski mainīgajā skaņutelpā tulkojot seno romiešu dzejnieka un filozofa Lukrēcija apcerējuma Par lietu dabu ideju par laika, kustības un rašanās bezgalīgo un ciklisko nepārtrauktību. Viņa vienaudža Renāta Nikolaja Cvečkovska Mama (veltījums Dievadzemdētājas aizmigšanas svētkiem, ko pareizticīgo baznīca svin 28. augustā) pārliecina ar vienkāršo, sirsnīgo, emocionāli piepildīto patiesumu, jo tā ir kalpošanas mūzika, kuras autors pats ir cieši saistīts ar baznīcu un tās muzikālo tradīciju. Renāts Nikolajs Cvečkovskis ir Visu Svēto Rīgas pareizticīgo draudzes vīru kora Stavros reģents. Prasmīgi ir izmantotas arī kora solistu balsis.
Jēkaba Nīmaņa Himnas līdzjūtībai/Hymni de Misericordia atsvaidzināja visa vakara kopainu ar dzīvās elektronikas un pūšaminstrumentu izmantojumu, to izpildījuma laikā – vispirms jau plašajā instrumentālajā ievadā un vēlāk arī noslēgumā – saimniekoja pats autors. Simpātiski, ka estētiskais rezultāts ir nevis izaicinoši eksperimentāls, bet pietuvināts dabai (līdz pat putnu dziesmām un stabulei). Iespējams, pieredze daudzveidīgas teātra mūzikas komponēšanā Jēkabu Nīmani ir novedusi pie pārliecības: "Man svarīgi ir runāt laikmetīgā, bet ne pārlieku atsvešinātā valodā." Darba forma, kurā apjoma noteikumus vairs nediktē teātra ainu robežas, brīžiem izplūst, taču glābj instrumentālais noapaļojums.