Ziemassvētku muzikālais tēls mūsdienu sabiedrībā diemžēl arvien vairāk asociējas ar fona mūziku komerciālajā publiskajā telpā. Populārāko Ziemassvētku melodiju ieraksti uzmācīgi, bez apstājas skan lielveikalos un ēstuvēs – vienā laidā tas pats. Zvaniņš skan un skan arī skvēros, kuros, protams, jau līdz ar Adventes sākumu uzstādītas tirdziņu būdas. Šī proporcija tikai pieaug, ja cilvēks nesper kāju ne baznīcā, ne laicīgajās koncertzālēs, kurās mūzika ir uzmanīgi jāklausās.
Nevar neievērot, ka Ziemassvētku koncertu un sarīkojumu piedāvājums viscaur Latvijā šogad ir bagātīgāks nekā citus gadus. Diapazonā no baroka līdz pūtēju orķestru un popmūzikai, no intīmiem dziesmu un kamermūzikas vakariem sveču gaismā līdz vērienīgām oratorijām un vitāliem folkloras rituāliem. Ir arī iepriekšējo gadu programmas, kuras atzītas par labām un ir izturējušas pirmo laika pārbaudi. Nav brīnums, jo cilvēka dabā ir uzticēties pārbaudītām vērtībām. Tāpēc visgrūtāk ir pievilināt uzmanību jaunai, tikko radītai mūzikai.
Šajā kontekstā īpašu cieņu pelna ASV dzīvojošā diriģenta, Ņujorkas latviešu kora vadītāja Andreja Jansona mērķtiecība katru gadu pasūtīt pa jaunai latviešu Ziemassvētku kantātei: pēc viņa ierosmes kopš 1980. gada tapušas jau vairāk nekā 30 kantāšu, daļa no tām izdota piecos albumos. Tieši ar jaundarbu pasūtīšanu septiņiem latviešu komponistiem ikgadējā festivāla Eiropas Ziemassvētki koncepcijas veidotāja statusā debitējis komponists Arturs Maskats, Latvijas koncertu mākslinieciskais vadītājs.
Rezultāts – septiņi opusi
"Pasūtīju Ziemassvētku tēmai veltītus kamerorķestra opusus astoņiem dažādu paaudžu un stilistikas komponistiem. Rezultāts ir septiņi," Maskats atklāj, kā veidojis festivāla atklāšanas koncerta programmu Eiropas vainags, kuru diriģents Normunds Šnē ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga un stāstnieku Mārtiņu Poču cēla priekšā 6. decembrī koncertzālē Rīga.
Diviem autoriem atkrītot, viens pēdējā brīdī piepulcēts klāt ar jau senāk uzrakstītu darbu. Jura Karlsona Veltījums klarnetei (solists Guntis Kuzma) un kamerorķestrim (2006), kas rakstīts latviešu simfonisma klasiķa Jāņa Ivanova simtgadei, gan nav saistīts ar Ziemassvētkiem un nepavisam ne ar svinēšanas prieku, taču caur J. Ivanova pēdējo divu filozofiski dziļo simfoniju intonāciju polifonisko savijumu ievirzīja meditatīvas apceres noskaņā. Latviešu akadēmiskajā mūzikā Adventes laikā tā ir visraksturīgākā. Recepte vienkārša un ierasta: mazliet skumju un nostalģijas intīmu pārdomu garā, mazliet kinematogrāfiski vizuālas tēlainības, pamīšus ar postromantisku sapņainību, visbiežāk to visu ietērpjot nesteidzīgā, diatoniskā mūzikas valodā, kāda XXI gadsimta jaunās mūzikas kontekstā būtu saucama par vecmodīgu. Toties tā sasniedz klausītāju, kurš, visticamāk, neatskatoties bēgtu no Ziemassvētkiem IRCAM skaņu sintēzes eksperimentu garā.
Vecajiem, drošajiem principiem uzticīga, ar atsaucēm uz bērnībā saklausītajām un pelnīti godināmām latviešu mūzikas klasikas pamatvērtībām, bija gan Selgas Mences autobiogrāfiskā Bērnības zeme, gan jau plašākos Eiropas garīgās mūzikas arhetipu kontekstos komponētā Riharda Dubras The Mystery of His Birth, kurā Jēzus bērniņa dzimšanas brīnuma cildinājums tomēr nesasniedz to ekstātisko vērienu kulminācijas virsotņu kaskādē, ar kādu mēdz uzrunāt komponista garīgā kora mūzika. Toties šajā vēstījumā uzrunā izteiksmīga balss – Gunas Šnē čella solo un kolorītas orķestra krāsas.
Dāvanu iepirkšanas sprints
Tiem, kuri Ziemassvētku gaidīšanā ilgojas pēc vitāli apliecinoša un krāšņa gaismas spēka, trāpīja Valta Pūces Adventus lucis, ko vainago iespaidīgs himniskums. Ierastu, paša labi iemītu taku gājis arī Raimonds Tiguls, divdaļīgajā jaundarbā De angelis/Ziemassvētku op. 1 turpinot savu "vakara un rīta dziesmu" kolekciju. No vienas puses – sevis atražošana, no otras – atpazīstams komponista stils un radošā metode, kas ievilina dzirdi valdzinoši ostinētā, gaiši sirsnīgā meditācijas rituālā.
Muzikāli ļoti iezīmīga, skaniskiem atradumiem bagāta ir Andra Sējāna skumjā pasaka Sērkociņu pārdevēja. Lai gan pasniegta kopā ar pazīstamā Hansa Kristiana Andersena teksta lasījumu, šī tomēr nebija fona mūzika. Iespējams, šo mūzikas mākslai bīstamo žanru glāba tas, ka verbālā teksta nav daudz un abām jomām nav nežēlīgi jākonkurē par izpausmes telpu. Tas ļāvis A. Sējānam rūpīgi atlasīt un eksponēt tembrālās krāsas, uzburt noskaņu, izgaršot un attīstīt mūzikas faktūras, pamanāmi izcelt spilgtas detaļas, uzzīmēt skaņās gan sīko liesmiņu, gan vecmāmiņu augstajās debesīs.
Tomēr nav gluži tā, ka Ziemassvētku sakarā mūzikā jāmaļ tikai vecās sentimentāli sapņaino skaņu un noskaņu dzirnas. Graujot stereotipus, visa vakara programmā atšķirīgi izcēlās vēl pavisam jaunā komponista un diriģenta Jēkaba Jančevska Trakās dienas – negaidīti spraigs, ar pamatīgu ironijas devu pasniegts Ziemassvētku dāvanu pirkšanas un piedāvāšanas sprints. Mūzikas skrējiens neparasti straujā tempā izaug līdz groteski dinamiskām batālijām. Ziemassvētki kā patērētājsabiedrības seja. Šis koncerts arī pierādīja, ka koncertzāles Rīga akustika ir labvēlīga kamerorķestra muzicēšanai.