Dēvēt šo par piemiņas koncertu negribētos. It kā jau vārds "piemiņa" cieņpilni norāda, ka tiek godināts kāds, kura vairs nav, jo viņa paveiktais ir izcils, tam jādzīvo (un visas citas formālās klišejas), bet tik un tā tas izklausās pēc klusa pasākuma ar mazām glāzītēm un uzkožamā rasola bļodām, gar to visu knakstoties skumji smaidošiem cilvēkiem, kas ieradušies svētku drānās un katrs vēlas parādīt, cik viņam svarīgs aizgājējs, kuram pašam vairs nav iespējas to apstrīdēt. Ir cilvēki, pēc kuru aiziešanas negribas par šādiem "piemiņas koncertiem" neko dzirdēt, un viens no tādiem ir komponists un grupas Pērkons dziesmu autors, taustiņinstrumentālists, konferansjē un dvēsele Juris Kulakovs, kurš aizgāja no mums šī gada 12. februārī sešdesmit piecu gadu vecumā. Bet nav variantu – pārējiem ir jāturpina dzīvot, un laiks ļauj apdzīt asiņojošajai brūcei, kas palikusi, liktenim šo cilvēku no tuviniekiem un sabiedrības atraujot.
Arēnā Rīga 14. maijā notikušā koncerta nosaukums Sirds kā pērkondārds ir gana atbilstošs Jura Kulakova būtībai, tas arī lasāms viņa paša vizuāli baudāmajā rokrakstā pirms koncerta un laiku pa laikam parādās kā atgādinājums uz ekrāniem.
Reinis var visu
Koncerta mākslinieciskā vadītāja lomu uzņēmās Reinis Sējāns, spēlējot taustiņinstrumentus un arī sarunājoties ar publiku. Juris Kulakovs jau savulaik ar sev raksturīgo smiekliņu ir atzinis, ka Reinis, Pērkona ģitārista Leona Sējāna dēls, kurš uzaudzis ar šo mūziku, grupā esot pamanījies aizstāt visus dalībniekus: Reinis var teicami nospēlēt basu, ģitāru, taustiņinstrumentus, var nodziedāt vokālās partijas, viņš ir arī talantīgs bundzinieks, kurš sākotnēji spēlēja rokgrupā Laime pilnīga un esot arī tās nosaukuma autors. Kā tas patiktu Jurim, jāuzsver, ka Reinis ir absolvējis tieši sitaminstrumentu klasi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, savulaik spilgti iesaistījies vokālajā grupā Cosmos – sākumā kā "mutes bunga" un šovmenis, bet pakāpeniski ienākot arī ar lieliskām dziedāšanas dotībām. "Vienīgi Ievu Reinis aizstāt nevar," turpināja smiet Juris Kulakovs, lēšot, ka tad būtu jāsauc Reiņa grupas biedrs no Instrumentiem un Cosmos – Shipsea jeb Jānis Šipkēvics, kurš arī 14. maija koncerta beigu daļā epizodiski bija vērojams. Jānis dažas augstās vokālās partijas "paņēma uz sevi", un viņam piepalīdzēja Rīgas Doma meiteņu koris Tiara skatuves dziļumā.
Taču atgriezīsimies pie sākuma – jau ar ievaddziesmu Labu vakar! Jura Kulakova komponista talanta izauklētā mūzika apliecina, ka tā ir dzīva, elpo un joprojām aizkustina ne mazāk spēcīgi kā astoņdesmitajos gados, kad latviešu nacionālais roks vēl bija jauns un neatļauts. Pērkona sastāvs kopā ar Liepājas simfonisko orķestri piešķir šai un turpmākajām dziesmām Andra Sējāna lieliskajos aranžējumos papildu jaudu, un pirmo minūšu laikā uz koncertu līdzi paņemtā skepse pagaist kā nebijusi. Ekrānā redzamais Juris, dziedot Baletomāniju un diriģējot Kāzas, patiešām rada klātbūtnes ilūziju un aizkustina līdz asarām.
Nepamanītie sīkumi
Diemžēl Jura parādīšanās brīži uz ekrāna kliedzoši kontrastē ar koncerta dalībnieku tuvplānu rādīšanu, kas būtu jāaizliedz, ja nevar tehniski nodrošināt attēla un skaņas sinhronizāciju, – skatītājam un klausītājam vai prātā jāsajūk, vērojot, kā video dziedātāju mutes kustas ar sekundes daļas novēlošanos. Šī nav pirmā reize, kad svarīgos koncertos tā notiek un visi izliekas, ka šādu sīkumu nepamana, – katastrofāli tas bija arī atjaunotā Liepājas koncertdārza Pūt, vējiņi! atklāšanā.
Lai vairs neatgrieztos pie darvas piļu kustināšanas šai medus mucā, vēlos tomēr attaisnot iesildošās jauniešu grupas Skaļā daba solistu, kurš ar Māra Melgalva dzejoli Jura Kulakova sacerētās Pērkona dziesmas rindā sajauca vārdus "bērzs" un "krūts", nodziedot ačgārni: "Un pilnu bērzu kuplo krūts." Attaisnot cerībā, ka jaunais censonis vienkārši bija ļoti uztraucies aiz milzu cieņas un bijības pret šiem svētumiem – Māra Melgalva vārda mākslu, Jura Kulakova personību un mūziku –, kā arī pirmās uzstāšanās dēļ tik lielai auditorijai – gandrīz pilnai Arēnai Rīga.
Zvaigžņu kopsapulce
Koncerta jau tā vareno skanējumu vēl vairāk bagātināja RTU vīru koris Gaudeamus Ivara Cinkusa vadībā, pāris dziesmās, kurās izteikti akcentētas klavierpartijas, Reini nomainīja Kulakova studiju laika biedrs Uldis Marhilevičs, Pērkona soloģitāristam Leonam koncerta beigu daļā talkā nāca vēl divi roka ģitāras vecmeistari Ainars Virga un Armands Alksnis, vijoles solo spēlēja Jura Kulakova meita Justīne, flautu – Liene, vēl viena mūziķe no daudz pārstāvētās Sējānu ģimenes gan šajā koncertā, gan arī Jura Kulakova karjeras laikā.
Bija arī Menueta uznāciens, un šo rindu autors beidzot uzzināja, kuras no daudz dzirdētajām grupas dziesmām ir Jura Kulakova sarakstītas (laikā, kad viņš jau gatavojās kopā ar Menueta dalībniekiem izveidot savu Pērkonu). Kā vienmēr, ar savu čellu roku kārtīgi ieblieza Dagamba – vēriens ir šo mākslinieku spilgtākā iezīme. Bija arī Nauris Puntulis – gan ar operiski vareno "viss pasaules lepnums ir tevī", gan romantiskajām "naktssargu būšanām", gan kopā ar Trim tenoriem, ar kuriem arī Juris Kulakovs savulaik uzstājies.
Koncerts izdevās patiešām gaumīgs – gan jau nākamajā naktī arī pats Kulakovs kādam sapnī ir devis savu lēnīgi pārdomāto, bet atzinīgo novērtējumu, uzsverot, ka tas bija neatkārtojami, jo tā tam arī vajadzētu būt.