Līst. Visu laiku neatlaidīgi līst. Siguldas Opermūzikas svētkos, kuru vēsture sākās 1993. gadā, tā ir bijis vien pāris reižu, jo laikapstākļi parasti šo notikumu ir saudzējuši. Likteņa ironija, ka līdz šim visdramatiskākās lietavas pieredzētas vienīgā latviešu operas iestudējuma – Arvīda Žilinska Zelta zirga – izrādē. Taču tagad šķiet, ka vasaras lietus ir iemācījies saskaņot savas aktivitātes ar brīvdabas pasākumu trešo zvanu. Tas ir noskanējis, mākoņi debesīs ir savilkušies, un, operas svētku pastāvīgā viesdiriģenta Vladimira Kiradžijeva vadībā festivāla orķestrim enerģiski uz Siguldas pilsdrupu estrādes skatuves spēlējot Žaka Ofenbaha operetes Orfejs pazemē uvertīru, nekavējas arī lietavas. Tomēr tās nespēj aizbaidīt publiku. Ne tikai tāpēc, ka publika Latvijas klimatam ir gatava, bet tāpēc, ka šī ir īpaša reize – pirmo reizi Latvijā viesojas izcilā bulgāru operdīva Krasimira Stojanova, viens no brīnišķīgākajiem soprāniem pasaulē.
Visas nianses
Koncerts Ceļojums opermūzikas pasaulē 8. augustā, kuru pirms tam dienā priekšvēstīja pianistes Ingunas Puriņas sapulcēto latviešu mākslinieku koncerts Mūzika dārzā, bija būtisks Covid-19 apturēto Siguldas Opermūzikas svētku atdzimšanai. Tas izskanēja kā veltījums koronavīrusa skartajiem opermāksliniekiem, īpaši pieminot Siguldas svētku publikas iemīļoto bulgāru tenoru Kamenu Čaņevu (1964–2020). Krasimirai Stojanovai viņš bija tuvs kolēģis un ģimenes draugs. Slimības uzvarētā tenora piemiņai viņa 30. augustā dziedās arī Bulgārijas pilsētā Plovdivā.
Dziedātājas sniegums un skatuves harisma klātienē pārspēja gaidīto un no viņas ierakstiem zināmo. Krasimiras Stojanovas siltā, brīvi plūstošā balss pārsteidza un saviļņoja visā neparasti plašajā amplitūdā no liriska, sirsnīga maiguma un siltuma līdz dramatiskam, spēkpilnam vērienam. Brīnišķīgais balss tembrs, tā vokālais krāšņums, kurā ir gan toņa dziļums, gan spodrs mirdzums un spēks, paņem savā varā uzreiz, ar pirmajām taktīm. Tieši tas, ka Krasimiras Stojanovas soprāns tik organiski un šķietami pašsaprotami apvieno sevī gan liriskas, gan dramatiskas balss izteiksmes iespējas, dara viņas vokālo krāsu paleti tik daudzveidīgu un smalkām niansēm bagātu, tik ietilpīgu un tieši uzrunājošu gan tembrāli, gan dinamiski, gan intonācijas ziņā.
Tam pievienojas arī atveidotā tēla neviltotais patiesums, kas sakņojas koncentrētā, dedzīgā pašatdevē. Tā bija veldze dvēselei mūsu izkalkulēti samākslotajā, sabiedrisko attiecību manipulētajā pasaulē aizmirsties un vienkārši iegrimt gan pretrunīgu jūtu plosītās Aīdas plašajā ārijā (no Džuzepes Verdi Aīdas 1. cēliena), gan Dezdemonas skatā, kurā likteņa nolemtā Verdi Otello traģiskā varone, ejot cauri tik ļoti dažādajām emociju gradācijām (no skumjām un bailēm līdz paļāvīgai lūgšanai), dzied divpadsmit minūšu monologu pirms gaidāmās nāves. Tikpat patiesa un dzīva ir mīlošās Mimī balss divu mīlas pāru kvartetā no Džakomo Pučīni Bohēmas 3. cēliena. Krasimiras Stojanovas viesošanās ir labākais, kas līdz šim Siguldas Opermūzikas svētkos ir noticis.
Dažādība bez robežām?
Koncerta programmu Siguldā kuplināja arī Latvijā līdz šim nedzirdētā bulgāru tenora Mihaila Mihailova balss un mūsu pašu dziedātāju izlase. Šoreiz tajā tika izcelts mūsu vīru balsu potenciāls. Mihailu Mihailovu es labprāt sagaidītu atgriežamies Siguldā, jo viņš muzicē, savā balsī izgaismojot nianses un neaizraujoties ar pārmērīgu, bravūrīgu skaļumu. Koncertā viņu iepazinām uzreiz ar visnopietnāko – slavenajā Kavaradosi rītausmas ārijā (no Pučīni Toskas) tenora sniegumā dzirdējām ne tikai spožu galveno augsto virsotni, bet patiesi izmisušu varoni. Viesa un Rinalda Kandalinceva izpildījumā ansambliski saskaņoti, līdzeni un cēli plūda Nadira un Zurgas duets no Žorža Bizē Pērļu zvejniekiem.
Bulgāru tenors kopā ar Krasimiru Stojanovu, Dināru Rudāni un Rinaldu Kandalincevu lieliski iekļāvās arī jau pieminētajā Bohēmas ansamblī, kurā sastopas četri spilgti raksturi un dzīves uztveres. Savukārt neapoliešu dziesmu izpildījumā, kas publikai arvien ir saldais ēdiens, atklājās arī dziedātāja humora izjūta, elastīgi pielāgojoties situācijai.
Dināra Rudāne arī šoreiz apžilbināja ar jau gadiem pārbaudītajiem un izslīpētajiem sava superaugstā, pērļaini dzidrā, vieglā koloratūrsoprāna meistarstiķiem – meitenīgo Džuljetas āriju no Šarla Guno operas Romeo un Džuljeta, un jo īpaši ar Johana Štrausa valsi Pavasara balsis. Ilona Bagele temperamentīgi nodziedātajā Žorža Bizē Karmenas čigānu dziesmā un raksturā tai gluži pretējā Lauras dziesmā no Amilkāres Ponkjelli Džokondas pierādīja, ka ir lieliskā vokālajā un artistiskajā formā.
Baritons Rinalds Kandalincevs demonstrēja iespaidīgu vokālo veiklību un raksturtēlojumu Figaro kavatīnē no Džoakīno Rosīni Seviljas bārddziņa. Savukārt jaunais bass Edgars Ošleja, kurš pašreiz ir Prāgas operas solists, bija pārliecinoši pašpārliecināts Mocarta Figaro (titulvaronis operā Figaro kāzas), kā arī atklājās Verdi vēsturiskās mūzikas drāmas Simons Bokanegra dziļumā Fiesko romancē, kad lūgt piedošanu jau ir par vēlu.
Vēl tikai jāpiebilst, ka iznesīgais Edgars Ošleja līdztekus dziedāšanai arī raiti vadīja koncerta gaitu. Opersvētkos nekad neiztrūkstošais bass Krišjānis Norvelis bija dziļi cilvēcisks un cildens Gremins (no Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina), kā arī demonstrēja jaudīgu ātrrunu, kas ir nepieciešama Džoakīno Rosīni operu komiskajiem tēliem. Spriežot pēc Siguldā nodziedātās Magnifiko ārijas, Krišjānis Norvelis ir labi sagatavojies operas Pelnrušķīte jauniestudējumam Latvijas Nacionālajā operā.
Sentimentālās romances un krievu tautasdziesmas gan, manuprāt, labāk iederētos atsevišķā programmā. Patiešām – kāpēc gan tādu nepiedāvāt uz terases vai dārzā pie tikko atjaunotās Siguldas pils? Opermūzikas ceļojumā, kurā devāmies kopā ar operzvaigzni, kura uzrunā pašus dvēseles dziļumus, pilnīgi lieka bija primitīvā popmūzikas estētika, ko pārstāvēja sitaminstrumentālistu brāļu Grīnbergu šovs. Tas te bija galīgi nevietā, kaut arī priekšnesumā bija iekļauts popurijs no operas Karmena. Nevajag bojāt to, kas patiešām ir labs.