Piesardzīgi nokāpjam pa stāvajām, sarkanajām trepītēm debarkadera Noass dzelzs vēderā un ziņkārīgi palūkojamies visapkārt. Gaisu ievibrē attāla dobjas skaņas plūsma, kas pastiprina sajūtu par atrašanos kaut kur dziļi, dziļi iekšā. Pustumsā soļi ātri aizved pie gaismas kastes – tāda kā pašrocīgi darināta stereoskopa, kurā caurspīdīgu audeklu slāņos iegremdētas vairāk vai mazāk pazīstamu objektu daļas, it kā fosilijas, virsmas tekstūras un pārakmeņojušies formu nospiedumi. Ja kāds bērns blakus konkrēti apjautātos: "Kas tas ir?", varētu tikpat konkrēti atbildēt: "Re, kur ir zivs ar zvīņām, re, kur – dūrīte, bet tur – čūskas āda."
Tuvošanās pirmtēlam
Laimdotas Malles (bijusī Steķe) izstāde Kāds savāds, garš milzis sastāv no četrām instalācijām, kas dažādā padziļinājumā vedina prātu un jutekļus iegremdēt apcerē par mākslas radīšanas noslēpumu – pirmtēlu. Pirmajā telpā novietotā gaismas kaste ir kā sākumpunkts un rezumējums. Tā atgādina raksturīgos dabas muzeju ekspozīcijas galdus, kuru uzdevums ir rādīt faktoloģiskas liecības – kaut kā esoša vai bijuša, līdz galam neizzināmas parādības vai laika atstātās pēdas. Objektu fragmenti lipināti no dažādiem materiāliem – līmēm, vaska, ģipša –, lai simbolizētu lietu redzamo virskārtu – tēla ādu.
Otrajā telpā pa perimetru izkārtie monohromie zīmējumi ļauj pietuvoties pirmtēlam un ieraudzīt tā daudzās sejas. Šeit vislabāk atklājas mākslinieces iecere izstādē ļaut plosīties satraucoši baisām un draudzīgi jautrām noskaņām. Zīmējumi tapuši, māksliniecei vairākkārt ar roku pārzīmējot ģimenes fotoalbumus uz organzas auduma un kaņepes zīdpapīra, kas abi vienlīdz gaisīgi plivinās, jutīgi atsaucoties skatītāju elpai un kustībām. Aiz dažiem attēliem novietoti to dubultnieki, raisot apziņu par lietu dabas sarežģītību. Starp zīmētajām situācijām ir gan pozējošu modeļu portreti, gan nejaušu mirkļu tvērumi, nereti iekļauti īsti un neīsti dzīvnieki – suns, jūras lauva, milzu zivs, kā arī zaķis ar ausīm, ko kāda mamma darinājusi no zeķēm.
Stindzinoši neomulīgi liek sajusties zīmējums ar guļošu meitenīti, kurai līdzās nolikta galva, tomēr tas izrādās vien bērnu fototriks. Sagurusi no daudzslāņaino, detalizēto zīmējumu/fotogrāfiju pētīšanas, es jau nopriecājos par telpas centrā novietoto soliņu, uz kura laimīgā kārtā tomēr nepaguvu apsēsties, jo tas izrādījās skaņas avots – skanda, kas piepilda telpu ar itāļu avangarda mūziķu Fredija Mērfija un Kjaras Lī mistiski dobjā, pirmatnīgā skaņdarbā pārvērsto izstādes atklāšanas apmeklētāju radīto troksni.
Krokodila čuksti
Trešajā telpā skatītājus gaida līdzīgas trokšņu mūzikas pavadījumā uzzibsnījošs lielformāta attēls – projekcija uz organzas šķidrauta. Tajā ar pamatīgu piepūli ir saskatāms puika, kurš par visām varītēm cenšas pārrāpties pāri žogam, lai nokļūtu pie vārnas, tomēr tā arī nekur netiek, jo ir tikai zīmējums. To var interpretēt kā mūžīgās darbības dzinuli un nolemtību vienlaikus.
Pēdējā, ceturtajā telpā skatītājs jūtas ticis pāri kādam žogam un pietuvojies mērķim tiktāl, ka redz milzīgu plīvuru, kuram telpā nepietiek vietas, lai izstieptos pilnā uz tā uzzīmētā krokodila augumā. Krokodils stāv vertikāli un šķietami grib kaut ko iečukstēt ausī vienai no blakus stāvošajām meitenēm, kura tikai viegli atgaiņājas. Gigantiskais zīmējums tapis no parastas ceļojuma fotogrāfijas ar meitenēm un krokodila izbāzni, tomēr izstādē tas tik pašsaprotami vis neizskatās, jādomā, zīmējuma kā laikā izvērsta, pārdomām apvīta rokdarba un atjautīgās tehnoloģijas dēļ. Tieši pretēji – instalācija vedina nojausmas par kādām mistiskām sazvērestībām parasto ļaužu un garu starpā, tāpēc atsauc prātā Deivida Linča iecienīto skatījumu.
Telpas un laika gari
Acīmredzot Laimdota Malle ir Karla Gustava Junga mācības piekritēja: viņš uzsver kolektīvās, nevis personiskās bezapziņas veidojumu nozīmi un apgalvo, ka mākslas darbos radītie tēli ir atvasināti no neapzinātas mitoloģiskas sfēras, kuras pirmtēli ir cilvēces kopējais īpašums. Apcerē Par analītiskās psiholoģijas attiecībām ar poētisko jaunradi Jungs pirmtēlu jeb arhetipu sauc par "figūru – dēmonu, cilvēku vai notikumu –, kas atkārtojas vēstures gaitā it visur, kur vien brīvi darbojas radošā fantāzija". Viņš pieļauj, ka tās ir mūsu priekšteču neskaitāmo tipisko pārdzīvojumu psihiskās nogulsnes, kas nemaz nespēj nokļūt apziņā.
Izstādē Kāds savāds, garš milzis māksliniece nerada jaunus tēlus, ko varētu analizēt, atsedzot to simbolisko nozīmi. Drīzāk viņa dramaturģiski inscenē sižetu par to, kā autors kopā ar skatītājiem dodas ekspedīcijā, meklējot savas radošās dziņas šūpuli, par kura iemītnieka (savādā, garā milža?) veidolu un nodomiem nevienam nav ne jausmas.
Jauki, ka māksliniece respektē telpas un laika garus, kā arī atstāj savu vēstījumu atvērtu un rosinošu citu interpretācijām. Darbi lieliski saspēlējas ar telpu īpatnībām, un izstādē dabiski iederas tradicionālās vizuālās mākslas paplašinājumi, vispirms jau tie, kas Laimdotu Malli aizrauj kopš studiju laikiem Latvijas Mākslas akadēmijā un Mančestras Metropolitēna universitātē, proti, interese par monohromiem, jutekliski smalkiem, iztēli kairinošiem zīmējumiem uz caurspīdīgas pamatnes un telpiska gleznu izvēršana gaismas rāmjos. Tikpat svarīga ir atvērtība citiem medijiem, sadarbība ar jau minēto itāļu avangarda mūziķu apvienību un Ineses Kaprānes tekstiem, kas tapuši, iedvesmojoties no Laimdotas darbiem, un neuzbāzīgi rosina ikvienu nokļūt pie savas izpratnes par redzēto.
Laimdota Malle
Izstāde Kāds savāds, garš milzis
Mākslas centrā Noass līdz 13. jūlijam