Arvien neesošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds uz Rīgu ir atvedis un kārtējā jaunuzceltajā betona biroju ēkā iekārtojis vienu no pēdējo gadu iespaidīgākajām laikmetīgās mākslas ekspozīcijām. Šo instalāciju ar dalītām jūtām piemin visi 2022. gada Venēcijas biennāles apmeklētāji, ikviens, kuru man ir nācies uzklausīt. Dāņu mākslinieks Ufe Isoloto kopā ar kuratoru Jākobu Lillemozi un īpaši meistarīgu kino rekvizitoru grupu Venēcijas paviljonā bija iemiesojis stāstu par mūsu planētu. Izstāde Mūsu mājas bija Zeme modificētā veidā turpināja modināt ļaužu ekoloģisko apziņu Kopenhāgenā un tagad to dara Rīgā. Izmaiņas sākotnējā veidolā ieviestas, reaģējot uz vietējām īpatnībām: Dānijā mākslinieks izvēlējās akcentēt lauku dzīves jautājumu, savukārt Rīgā viņu piesaistīja jūgendstils, tāpēc izstādes nosaukums tika papildināts ar vārdu "uzplaukums", kas savdabīgi sasaucas ar XIX un XX gadsimta mijā pieredzēto pilsētas ekonomisko izaugsmi un jūgendstila filosofiju.
Noveles stopkadrs
Kaut arī stāsts ir tīra, atbilstoši skatītāja uztverei variējama fantāzija un tā varoņi ir mitoloģiskas būtnes – kentauri, kas atšķirībā no dinozauriem ir mituši tikai cilvēku iztēlē, – izstādes vēstījums nav mazāk reālistisks kā kentauru atveids. Hiperreālistiskās, aci apmānošās figūras, kas sverot ap 300 kilogramu, ir veidotas no silikona, cilvēku matiem un Dānijas šķirnes zirgu (dabiskā ceļā aizgājušo) melnbalti lāsumainās ādas. Telpa ap tām piepildīta ar kaltētām jūraszālēm, kas dāņu tradicionālajā būvniecībā gadsimtiem ilgi izmantotas jumtu klājumos. Kolonnas apvij vecināti, it kā daudz pieredzējuši jūgendstila ornamenti. Maksimāli reālistiski, bez mākslinieciska pastarpinājuma, stilizācijām vai vispārinājuma vide un tēli veidoti tādēļ, lai pārvarētu mūsdienu mākslai raksturīgo atsvešinātību, lai jau pirmajā momentā trāpītu skatītājam pakrūtē, pirms prāts sāk redzamo analizēt, – tā savu metodi intervijā radioraidījumā Kultūras rondo pamato Ufe Isoloto.
Kentaura tēls savukārt izraudzīts, jo ir ārkārtīgi vitāls un glezniecībā, tēlniecībā, ilustrācijā labi pazīstams mākslas vēstures personāžs. Tas nenoliedzami iedarbojas. Apmeklētāji, jau ienākot pa durvīm, nokļūst kā uz teātra skatuves, filmas kadrā vai videospēlē – iekļūst notikumu centrā un gribot negribot mēģina saprast, kas te notiek. Vispirms viņi pirmoreiz mūžā personiski sastop guļošu kentauru un saprot, ka tā ir sieviete, kurai tieši šobrīd dzimst bērns. Virzoties tālāk, pēc dažiem metriem skatītāji nokļūst līdzās vīriešu kārtas kentauram, kurš ir pakārts vai pats pakāries. Tātad mums apkārt biedējoši traģiskā tuvumā notiek dzīve un nāve.
Izstāde – noveles stopkadrs – sākas ar iekāpšanu telpā, bet turpmāk dzen sižeta minējumus katra apmeklētāja prātā. Ierosmei der izlasīt vai ar kvadrātkoda palīdzību noklausīties kuratora Jākoba Lillemozes visnotaļ gaiši cerīgo pasāžu par to, kas pēc gadiem notiks ar pašlaik dzimstošo kentauru meitenīti. Bez tam izstādē krājas Latvijas skolēnu rakstītās versijas par notikušo (skolēni piedalās projekta izglītības programmā); tās būtu ļoti interesanti iepazīt, lai saprastu, kas notiek jauno cilvēku prātā. Izstādē redzamais bērnus var apbēdināt un pat saraudināt, tomēr arī viņiem ir jāiepazīst eksistenciālie nosacījumi, protams, ar gudriem komentāriem un skaidrojumiem.
Īstenībā skumjām un bažām vajadzētu strauji krāties visu vecuma grupu skatītāju dvēselē, jo Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums ir izstāde ne vien par kādu izfantazētu kentauru ģimeni tās pasaules galā, bet par mūsu visu negudro un netaisno apiešanos ar savu planētu šeit un tagad.
Apokalipses vīzija
Kā arvien biežāk jūtam uz savas ādas, pašlaik ir sašķobījusies miljardiem gadu laikā veidojusies dzīvības uzturēšanas sistēma. Pazīstamais dabaszinātnieks un žurnālists Deivids Atenboro nešaubās, ka tas ir skaidrojams ar alkām pēc nemitīgas pasaules ekonomikas izaugsmes. Tomēr ierobežotā teritorijā nekas nevar pieaugt mūžīgi. Grāmatā Dzīve uz mūsu planētas (2020) viņš raksta: "Mūsu sabiedrības organizācija, uzņēmumu cerības, politiķu solījumi – visiem nepieciešams, lai IKP turpina palielināties. "Lielais paātrinājums" ir šīs fiksācijas produkts, un dzīvās pasaules "lielais panīkums" – sekas, jo vienīgais veids, kā uz ierobežotas planētas panākt nepārtrauktu izaugsmi, ir ņemt resursus no malas. Tas, kas likās mūsdienu laikmeta brīnums, izrādījās vien zagšana. (..) Mēs ignorējām sugu zudumu, ko izraisīja mežu izciršana, lai varētu audzēt soju, kas vajadzīga, lai pabarotu vistas, kuras mēs apēdam."
Mākslinieka Ufes Isoloto apokaliptiskā vīzija rāda "lielo panīkumu" jeb brīdi, kad evolūcija tiek izjaukta pašu ēdelības un negausības, nevis ārējas katastrofas dēļ. Saskaņā ar ģeologu aplēsēm masveida dzīvības izmiršana, atstājot vien dažus izdzīvojušos, četru miljardu gadu ilgajā Zemes vēsturē ir notikusi piecas reizes.
1976. gadā dzimušais dāņu tēlnieks Ufe Isoloto kopā ar radošo komandu, saplūdinot vizuālās mākslas, kino, scenogrāfijas, dizaina un literatūras jomu un sapņojot bioinženiera vīzijas, ir radījis tēlus, kas ir tieši pretēji atropocentrismam, – ķermeniski saaugušus cilvēkus un zirgus. Atšķirībā no senajiem grieķiem, kas dabas un cilvēka saaugšanu šādi demonizēja, mūsdienu cilvēks varbūt jūtas pat glaimots, ka tiek savienots ar zirgu. Ar šo saplūsmi, tāpat kā ieviešot dīvainus objektus – no stikla un sveķiem darinātās dziļjūras radības, kas vīd starp kaltēto aļģu čupām –, Isoloto dod savu artavu pūliņos grozīt perspektīvu un likt cilvēkiem apzināties sevi kā daļu no lielāka veseluma. Dzimstošā kentauru mazule simbolizē cerību, ka tas notiks.
Ufe Isoloto
Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda izstāžu zālē New Hanza biroji (Mihaila Tāla ielā 1) līdz 19.XI