Gustavo jauno albumu, tāpat kā nu jau teju divdesmit gadu vecā Beidzot! pārizdevumu, bija paredzēts saražot līdz lielajam koncertam Arēnā Rīga pērn 25. novembrī, bet nu jau tas kļuvis par tradīciju, ka viss aizkavējas. Brīdī, kad, kā dziesmā saka pats Gustavo: "Ir pagājuši desmit gadi, kopš ar pipariem pārstāju es ķēzīt kladi./ Vai pat vairāk – kas tad to vairs skaita?", jaunais albums Tagad tikai sākās ir ieraudzījis dienasgaismu. Vai, ja precīzāk, to ir sagaidījuši klausītāji, lai novērtētu un izlemtu, cik lielā mērā tas tiks lietots kā iederīgs laikā, kad hiphopa mūzikas mums ir vairāk nekā jebkad un ir atrodamas arī pērles. Protams, aiz cieņas pret vienu no žanra uzvaras gājiena aizsācējiem Latvijā to noklausīsies vai katrs.
Nervi netur vairs
"Izbaudīju dzīvi rūgstošu. 2004. gads. Nervi netur vairs. Skats nātrenes pleķu klāts. Jau ar sērkociņiem pat neturas vaļā acs. Kavēju, kaut arī visu laiku steidzos. Klasika. Pēc ilgām mokām izdots Beidzot!. Klasika," – Gustavo dziesmā Paštaisītas jūtas atceras laiku, kad iznākušais debijas albums nu pieejams arī hiphopam tik piestāvošajā vinila platē. Ažiotāža ap to – gribi vai negribi – liek jauno ar veco salīdzināt kā ar tādu mērauklu, lai saprastu, vai saukļa Mums vajag atpakaļ Gustavo (kas ir arī pirmā jaunā albuma singla nosaukums) piepildīšanās būs attaisnojusies.
Tūlītēju atbildi pēc svinīgās albuma noklausīšanās mākslas centrā Zuzeum ar vīna glāzi vai koka apakštasi rokās rast neizdodas, tāpēc jānospodrina instrumenti un jāķeras pie detalizētas ķidāšanas, jo pēc iepriekšējās pieredzes ar Gustavo daiļradi zināms, ka šis juveliera darbs būs tā vērts. Mākslinieks arī pats spriedelē par to, kādu tad nu jau dažādu paaudžu fani viņu vēlas atpakaļ: "Veco labo vai jauno slikto,/ Kas ielīp stabos vai to, kam galvas ripo?/ To, kas bliež dziļi – mhm –, vai to, kas vienkāršs?" Vārdu "dziļi" Gustavo izrunā ar uzsvērtu pašironiju, kas nereti parādās arī saturā, atklājot, ka ar dzīvi un pats sevi pēdējos gados šķietami ļoti apmierinātais mākslinieks, kuram patika pamācīt arī citus, kā jādzīvo, nemaz tik perfekts un par visu pārliecināts tomēr nav: "Es tikmēr piebraucu garlaicīgi veselīgs/ Ar pieredzi, kas nemaz parastā dzīvē nesalīstu..." vai "Likās dimbā viss, bet ir kārtībā, he-he, he-he" –, un šie smiekli dziesmā Divdabis skan nervozi un aprauti, kā roku priekšā mutei turot, jo ar kādu vārda "dimbā" sinonīmu mākslinieku gadiem ilgi raksturojis ne viens vien, tomēr reti kurš to atļāvās pateikt skaļi.
Netikumu analīze
Arstarulsmirus tēls, ko Gustavs Butelis (mākslinieka īstais vārds) pats tagad savā dziesmā atzīst par to, kas viņu "izrubījis" un licis justies pusmirušam, droši vien arī turpmāk paliks kā viņa uzbūvētais gaišais tēls, ko kultivēt kā ideālu, uz kuru jātiecas, savukārt Gustavo atgriešanās albums atsedz viņa līdz šim slēptos pierakstus, par kuru eksistenci cienītāji nojauta un tāpēc gaidīja šo atgriešanos, kurā nebūtu tikai no Indijas vai kādas citas svētvietas atvestu "garlaicīgi veselīgu" dzīves gudrību sludināšanas. Pirms dažiem gadiem Gustavo kā Arstarulsmirus pat dedzīgi aizstāvēja viedokli, ka ironija ir nosodāma lieta un pasaule kļūs labāka, ja tā tiks izskausta arī no jokiem, taču šeit tās ir atliku likām, tiesa gan, nevis ironizējot par citiem, bet par sevi.
Arstarulsmiru un mūsdienu Gustavo vieno ne vien pazīstamais balss tembrs, lieliska dikcija, ritma izjūta un rīmēšanas talants, bet arī atziņa jeb patiesība, ka pasauli var padarīt labāku, biežāk pavērojot sevi no malas un sākot ar savu kļūdu vai netikumu analīzi un labošanu: "Kad darba augļu nav pat pastiepjoties, laiks paliek tik taustāms, ka tas tiek notriekts kā bez atstarotājiem dzīvnieki, kas uz ceļa ganās..."
Protams, tagadējais Gustavo nav tāds, kāds bija 2004. gadā, kaut vai tāpēc vien, ka ir pagājis laiks, kurā daudz kas mainījies gan apkārtējā, gan paša pasaulē, daudz kas ir saprasts, piedzīvots un pārdzīvots, plus vēl jebkurš saprātīgs cilvēks saprot, ka, brieduma gados izliekoties par tīni, var kļūt labākajā gadījumā par apsmiekla objektu, pat ja savulaik esi bijis autoritāte, paraugs un elks: "Redzi, daudzi tagad iet pa manis iestaigātu taku/ Labi zinot, ko dziesmā Esmu tāds es saku."
Efekti, nevis defekti
Iepriekš minētajā, arī koncertos jau izskanējušajā dziesmā dzirdami nākamās reperu paaudzes pārstāvji, viens no augstākajiem punktiem ir duets ar ansi (Efekts), kurā abi apspriež, ka hiphopā nav runas defektu, bet ir runas efekti, atgādinot seno patiesību, ka māksla bieži rodas arī tad, ja neizdodas nokopēt vai izdarīt visu pēc noteikumiem, un šī tēma par neiederēšanās šarmu ieskanas arī citās dziesmās, jo kāpēc gan vērt muti mikrofona tuvumā, ja visiem uzreiz nav skaidrs, ka tas esi tieši tu.
Koncertā Arēnā jau dzirdētajā albuma tituldziesmā Tagad tikai sākās pēc ilgiem gadiem apvienojas trīs ceturtdaļas no Latvijas pirmās hiphopa grupas FACT sastāva (Gustavo pajoko, ka tagad arī ceturtdaļa burtu jānoņem un apvienība jāsauc par FAT), atgādinot trīs vīru spēju spilgti papildināt citam citu ar krasi atšķirīgu repošanas manieri. Čižiks ir kā tāds lāga rūķis – pasaku stāstītājs, Ozols bliež kā sprinteris vienā elpā pēc zemā starta, savukārt Gustavo prasmīgi un viedi saliek visus atlikušos punktus uz "i". Šodien par pieprasītu režisoru kļuvušā Čižika (kamera, skaņa, action!) zvaigžņu mirklis ir skaļi izdziedātā albuma nosaukuma frāze Led Zeppelin slavenās imigranta dziesmas ievadkauciena manierē.
Kā vēl vienu albuma virsotni gribētos izcelt dziesmu Skip, kurā ar vienu iedziedātu frāzi piedalās Arnis Račinskis (Kuba, Mofo, Laika suns), šur tur ieskanas sieviešu fona vokāli, četrās dziesmās piedalās skreču un efektu meistars DJ Monsta. Katra dziesma dzīvo savu dzīvi ar autonomu pavadījumu, un tie nesaplūst kopā, bet dažos skaņu palete ir tik bagātīga, ka būtu lietderīgi interesentiem darīt tos pieejamus arī bez vokāliem kā instrumentālus skaņdarbus, kuros dominē gaumīga elektronika, bet ieskanas arī akustiski instrumenti. Ja būtu jāsarindo Gustavo albumi pēc nozīmīguma ne tikai hiphopa, bet visas mūsdienu latviešu mūzikas vēsturē, no virsotnes nenogāzts joprojām paliktu Beidzot!, bet jaunais ieraksts apsteidz gan Trešo elpu (2010), gan Pilsētas portālu (2011), taču neaizmirsīsim par vēl vienu šedevru Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā (2006), kas diemžēl mūsdienās visplašāk izmantotajā klausīšanās platformā Spotify vēl nav ievietots.
Jaunā albuma noslēdzošajā dziesmā Piešķirtais laiks Gustavo apcer, cik gan liela jēga ir visam viņa paveiktajam, ja reizēm mūžīgās aizņemtības un steigas dēļ nav sanācis veltīt laiku draugiem, "kas guļ, zaļās zemes velēnām klāti". Tomēr šis albums nebūt nav asaraina grēksūdze, kā varētu likties pēc iepriekš lasāmā satura apskata, – Gustavo joprojām ir repa pantu un intonāciju lielmeistars, ar tām viņš spēj ne vien izklaidēt, bet arī likt padomāt, ko cilvēki koncertos vai ballītēs parasti darīt nevēlas, bet zemapziņā kaut kas gan jau nosēžas, un šai gadījumā tie pavisam noteikti nav rupji vārdi, sevis lielīšana, vētrainas uzdzīves sludināšana vai klaigāšana par to, ka visi citi vainīgi. Tas netveramais kopums, kas veido mūsu dzīvi, sākas no pašiem. Punkts. Vai arī komats.