Diemžēl nevarēšu iepriecināt tos, kuri ilgojas pēc sarkastiski iznīcinošiem feļetoniem par klasiskās mūzikas koncertu. Gluži otrādi – neparasti spilgts, izcils un iedarbīgs notikums ar spēcīgu vēsturisko nozīmi bija Johana Sebastiāna Baha Mateja pasijas lasījums Rīgas Sv. Pētera baznīcā, kur mūsu Latvijas Radio koris un Rīgas Doma zēnu koris muzicēja ievērojamā diriģenta, Drēzdenes kamerkora dibinātāja un RIAS kamerkora galvenā diriģenta, Štutgartes Baha akadēmijas direktora Hansa Kristofa Rādemaņa vadībā kopā ar vēl tikai 2008. gadā Šveicē izveidoto, bet jau pelnīti atzīto senās mūzikas instrumentu ansambli Les Passions de l’Ame. Savukārt solistu ansamblī līdzās pieciem baroka dziedāšanas meistariem – vācu tenoram Hansam Jergam Mammelam, kontrtenoram Dāvidam Erleram, basbaritonam Ekehardam Abelem, šveiciešu basbaritonam Renē Perleram un kataloņu soprānam Nurijai Rialai, kura man ir spilgtā atmiņā kopš viesošanās ar teatrāli atraktīvo L’Arpeggiata ansambli, – bija arī divi jaunie Latvijas Nacionālās operas baritoni Rihards Millers un Kalvis Kalniņš. Galvenais emocionāli koncentrēto, apjomīgo, figuratīvi variēto Da capo āriju smagums gan gūlās uz viesu pleciem, taču latviešu dziedoņi bija ļoti atbildīgi un rūpīgi sagatavojuši savus rečitatīvus. Epizodēs vārds bija dots arī Radio kora vadošajām solistēm Ievai Ezerietei un Ivetai Romancānei.
Gandrīz trīs stundas ilgstošais muzikālais Mateja evaņģēlija vēstījums uzreiz paņēma savā varā ar detaļu atklāsmes izteiksmību un struktūras pārredzējuma skaidrību, kurā evaņģēlista vēstījums mijās ar korāļiem, aktīvi polifoniskiem, kompaktiem, enerģiskiem "darbības" koriem, solistu rečitatīviem un ārijām. Dzirdi apbūra apbrīnojamā spēles un vokālās tehnikas perfekcija, kurā cilvēka balsij figurāciju veiklībā un artikulācijas precizitātē jātur līdzi mūzikas instrumentu, piemēram, vijoles, virtuozajiem solo. Varēja ļoti labi sajust un pat redzēt, ka solistu, kora un orķestra sniegumu diriģents vadīja kā vienotu kopumu ansamblī, kura elementi ir vienlīdzīgi un cits citu dabiski un loģiski papildina. Vijolnieču, baroka flautu, baroka oboju, līkumaino oboe da caccia, arī stīgu instrumenta viola da gamba paveida violone virtuozie, izteiksmīgi "runājošie" solo, savijoties vai dialoģizējot ar solistu dziedājumiem, nereti skanēja kā otra, tikpat svarīga balss, kas jo īpaši izcēla nopūtu intonācijas un citu muzikālās retorikas semantiku. Tas viss neļāva atslēgties vai garlaikoties ne brīdi, un pārpildītās baznīcas klusumā varētu dzirdēt pat mušu, ja tā tur lidotu. Te viss bija piepildīts ar tādu muzicēšanas meistarību, emocionalitāti un jēgu, ka vienkārši bija laime ko tādu piedzīvot.
Taču ilgi to turēt citu skaņu neskartā atmiņu kapsulā nebija lemts, jo būtu grēks laist garām Latvijas Radio Klasika rīkoto Pūpolsvētdienas koncertu, kuru vēlā 13. aprīļa vakarā kopā ar publiku Rīgas Sv. Jāņa baznīcā dzirdēja arī Eiroradio tiešraides klausītāji Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Stundu garā, izmeklētā latviešu mūzikas programma, ko ieskandināja igauņu komponistes Gaļinas Grigorjevas meditatīvi ekstātiskā Lūgšana/Moļitva saksofonam un ērģelēm un noslēdza Riharda Dubras Ecce Dominus, bija triju mūziķu – ērģelnieces Kristīnes Adamaites, saksofonista Arta Sīmaņa un soprāna Guntas Davidčukas-Gelgotes – ziņā. Šī trijotne kopā muzicē jau gadiem, veidojot saturā vienotas latviešu mūzikas oriģinālprogrammas un bieži rosinot komponistus rakstīt tieši viņiem. Šoreiz koncerta centrālā ass bija speciāli pasūtītā Jura Karlsona jaundarba Mēnessgaismas dārzs pirmatskaņojums. Pūpolsvētdienā paredzētais atskaņojums arī noteicis Jāņa Poruka dzejas izvēli un pašas mūzikas pakāpenisko gaitu kulminējoša korāļa virzienā, tomēr visuzrunājošākais jaunajā opusā šķiet ainaviskais smalkums ar meditatīvi melodisko plūdumu un ērģeļpartijā bezkaislīgi tikšķošo mūžības pulksteni. Paralēli reālajā vakara ainavā varēja vērot pilnmēness cīņu ar tumšajiem mākoņiem, kuri atkāpās tieši pirmatskaņojuma brīdī, ļaujot mēnesim iespīdēt dievnama vitrāžās.
Varbūt vēl lielāks brīnums bija tas, cik krāšņi Kristīnes Adamaites izpildītajos Ata Stepiņa un Aivara Kalēja ērģeļopusos skanēja Jāņa baznīcas ērģeles, kuras nudien nevar uzskatīt par spožu un plašām tembrālām iespējām apveltītu koncertinstrumentu. Iespaidīgi jau Ata Stepiņa virtuozi apliecinošā Prelūdijā un (dubult)fūgā par korāli Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, bet vēl vērienīgāk Aivara Kalēja Tokātā par korāli Gods Dievam augstībā, kur ņirbošu pasāžu kaskādes iepretim majestātiskajai pedāļa tēmai arvien vairāk piepilda telpu ar teju vai redzamu mirdzumu, pakāpeniski izaugot spēcīgā, visaptverošā kulminācijā. Lūk, ērģelniece, kurai pirkstos ir gaisma un spēks.