Sākšu ar secinājumu, kas nācis no mūsu mūzikas menedžmenta vides un kam simtprocentīgi piekrītu: "Arvien nomācošāk piezogas doma, ka Latvijā ir par daudz klasiskās mūzikas koncertu. (..) Pēdējā laikā rīkoto pasākumu skaits ir tikpat kā dubultojies, bet cilvēku mums ir tik, cik ir. Un, pat ja kultūras mīļotājiem ir nauda, arī labu kultūru nevar "rīt". Bez klasiskās mūzikas taču vēl ir teātra izrādes, kinofestivāli un citi pasākumi. Katrs tāds pasākuma apmeklējums ir emocionāla slodze, pārdzīvojums. Ir arī jāsagremo, jāpadzīvo piedzīvotajā. Varbūt arī tāpēc zāles pat lielajiem sastāviem ir pustukšas, pat pasaules līmeņa viesmākslinieku koncerti nav pilni vai izpārdoti. Jo visa ir par daudz šejienes cilvēkiem."
Šis ieraksts bija publicēts mūzikas notikumiem pārblīvētā nedēļā tieši dienu pirms mūsu lieliskās vijolnieces, Berlīnes filharmonijas orķestra koncertmeistares Vinetas Sareikas, uzstāšanās dzimtajā Jūrmalā Dzintaru Mazajā koncertzālē, kur viņa kopā ar savu ilggadējo kamermūzikas skatuves partneri franču pianisti Amandīni Savarī 16. februāra vakarā spēlēja visas trīs vācu romantiķa Johannesa Brāmsa vijoļsonātes. Izbaudīt šo vakaru bija reta, dievišķas mākslas svētīta iespēja, tomēr koncertzālē bija gana daudz brīvu vietu. Tajā pašā nedēļā 13. februārī publika Lielajā ģildē aizturētu elpu klausījās pianisma elites zvaigzni – Spānijā dzīvojošo krievu pianistu Arkādiju Volodosu.
17. februārī kopā ar pasaulslaveno ērģelnieci Ivetu Apkalnu Ventspils koncertzālē Latvija muzicēja Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā, vienlaikus Andra Vecumnieka diriģētajā Liepājas simfoniskā orķestra koncertā Liepājas Lielajā dzintarā pirmatskaņojumu piedzīvoja viņa jaunā simfonija, šajā programmā Liepājā tika piedāvāta arī izcila, romantiski dzirkstoša un apgarota Ludviga van Bēthovena Ceturtā klavierkoncerta interpretācija kopā ar pianistu Reini Zariņu. Piedodiet, šeit izvēle jau ir "kod, kurā pirkstā gribi!". Un vai, atgriežoties svētdien, 18. februārī, Rīgā, vēl atlika jaudas doties uz talantīgā vijolnieka Daniila Bulajeva un viņa domubiedru kamerorķestra Davinspiro Camerata koncertu? Nē, neatlika vis!
Trauslums un drāma
Vineta Sareika un Amandīne Savarī ar Brāmsa sonātēm vijolei un klavierēm turpina savu monogrāfisko kamermūzikas ciklu, sistemātiski iedziļinoties dažādu komponistu vijoļsonāšu mantojumā. Līdz šim viņas kopā atskaņojušas un ierakstījušas Edvarda Grīga un Volfganga Amadeja Mocarta vijoļsonātes. Kopā spēlējot kopš 2006. gada, mūziķes jau izkopušas sadarbību līdz intuitīvam radošās dombiedrības līmenim. Noklausīties – kur nu vēl nospēlēt! – visas trīs Johannesa Brāmsa vijoļsonātes pēc kārtas sākotnēji šķiet grūts uzdevums, jo Brāmss nav izklaidētājs, nemaz jau nerunājot par šī žanra specifiku un to, ka viņš sonātes komponējis jau brieduma gados, caurvijot tās ar sava simfonisma un vokālās mūzikas pieredzi, balansējot starp romantismu un klasicismu un bieži slāpējot impulsīvu, tiešu emocionalitāti par labu formas konstrukcijas perfekcijai un izteiksmes daudzslāņainībai.
Brāmsa daiļrades emocionālais saturs ir blīvi piesātināts, introverts, brīžiem intīmi trausls un neaizsargāts, brīžiem arī smagnējs un reti kad atļaujas celties viegla, aizrautīga lidojuma spārnos. Garāmgājējiem tas neatklājas, toties Vinetai Sareikai un Amandīnei Savarī ir izdevies aizrakties līdz mūzikā paustajai vispersoniskākajai komponista pašatklāsmei. Tāpēc viņu interpretācija ļāva Brāmsu ieraudzīt jaunām acīm, ļāva viņa mūzikai apburt un saviļņot tos, kuri to klausījās pirmoreiz, un pārsteigt rūdītus šī skaņraža mūzikas – un konkrēti vijoļsonāšu – pazinējus.
Monogrāfiska viena komponista viena žanra skaņdarbu programma vispirms liecina par to veidotāju uzdrošināšanos iet grūtāko ceļu, jo publika ir pieradināta vienā vakarā saņemt "dažādību visām gaumēm". Brāmsa daiļradē, kurā ir ne tikai simfonijas, kamermūzika un Vācu rekviēms, bet arī krāšņās, populārās Ungāru dejas, arī vijoļsonātes nav pēc viena mēra radītas. Ja palūkojamies uz visām trim kopumā, veidojas gājums dramatisma virzienā ar šī ceļa pieteikumu gaišajā, vienlaikus arī melanholijas aizplīvurotajā Pirmajā Solmažora jeb Lietus sonātē, ar sakāpināta pārdzīvojuma virsotni spriegi dramatiskajā Trešajā reminora sonātē un lirisku atelpu romantiski sapņainajā Otrajā Lamažora sonātē, kas komponēta Šveicē, pie Tūnas ezera, un tāpēc ieguvusi arī papildnosaukumu Tūnas sonāte. Šo apgaroto, melodiski skaisto sonāti – savā ziņā veselu piecu paša Brāmsa dziesmu (!) kvintesenci – mūziķes burtiski izdziedāja uz vijoles un klavierēm kā niansētu mīlestības dzejoli dabas ainavā.
Tieši nianses, kādas agrāk Brāmsa mūzikā nebiju pamanījusi, ir atslēgas vārds delikātajam, jūtīgajam triju sonāšu lasījumam Vinetas Sareikas un Amandīnes Savarī kopspēlē, absolūti dombiedrīgajā, pamatotajā un radoši brīvajā redzējumā. Īpaši gribas uzsvērt, ka vijole un klavieres tajā bija līdzvērtīgas, vienam instrumentam otru papildinot un pārmaiņus izvirzoties priekšplānā. Līdzās Vinetas Sareikas Stradivāri vijoles izkoptajam tonim un virtuozitātei apbūra Amandīnes Savarī pianisma frāzējums un skanējuma krāsas. Par to, cik pamatīgi mākslinieces iedziļinājušās ne tikai Brāmsa mūzikā, bet arī dzīvē, liecināja arī zīmīgā piedevas izvēle – Brāmsa mūzas, viņa tuva drauga komponista Roberta Šūmaņa dzīvesbiedres Klāras Šūmanes, sacerētā Romance.
Skaudrs vēstījums
Atzīšos, ka uz Andra Vecumnieka koncertu Sinfonia E. Jautājums bez atbildes Liepājā devos galvenokārt tādēļ, lai nepalaistu garām jaunas simfonijas pirmatskaņojumu latviešu mūzikā. Un, ja vēl blakus pirmatskaņojumam ir jebkas (konkrētajā gadījumā – Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts) pianista Reiņa Zariņa interpretācijā un vēl arī amerikāņu XX gadsimta klasiķa Čārlza Aivsa Jautājums bez atbildes, kas mūsu koncertdzīvē neskan bieži, tas motivāciju vēl jo dubultoja.
Es te nosaucu ļoti atšķirīgus dažādu laikmetu, zemju un stilu skaņražus, kuriem vēl ir jāpiepulcē Jāzepa Vītola Viļņu dziesma koncerta sākumā, taču izrādījās, ka visu šo dažādību apvieno kopīga tematiskā koncepcija un konstruktīvie tilti: programma tika veidota kā viena loģiski "salīmēta" kompozīcija, kurā viena opusa pēdējā skaņa sakrīt ar nākamā darba pirmo noti. Tas ļāva katru no abām koncerta daļām veidot nepārtrauktā attacaritējumā. Vītola Viļņu dziesmai (Gaita Jāņa Pujāta instrumentācijā orķestrim) pārplūstot Vecumnieka jaundarbā Sinfonia E. Sinfonia poema, kas turklāt izaug no tautasdziesmas Pūt, vējiņi!, visu koncerta pirmo daļu apjūma jūras, viļņu un Kurzemes tēma.
Savukārt Čārlza Aivsa Jautājums bez atbildes izskanēja kā turpinājums jau Vecumnieka simfonijas jautājošajai, neziņas aizēnotajai izskaņai, kas asociējas ar šo dienu. Noteikti gribētos visam kā atbildi uzlūkot Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, kas sekoja Aivsam, jo šis Vīnes klasiķa opuss sulaini izstaro mīlestību un stiprina ar intonācijām no Devītās simfonijas fināla Oda priekam.
Andra Vecumnieka simfonija – pēc skaita jau piektā – ir meistardarbs, kurā pārsteidzošā kārtā, atsperoties no tautasdziesmas Pūt, vējiņi! un nostiprinot to ar Jurjānu Andreja kora apdares salikumu, izdevies savienot nepārprotamu, ļoti uzrunājošu, skaudru un spilgtu vēstījumu par Latvijas neatkarīgās valsts vēsturi un likteņgaitām ar… pazīstamas akadēmiskās mūzikas tēmu "kontroldarbu". Simfonijas gaitā to ir vesels desmits (!). Lūk, pirmavoti: Svētceļnieku koris no Riharda Vāgnera operas Tanheizers, Antona Bruknera Septītās simfonijas pirmā daļa, Džoakīno Rosīni operas Vilhelms Tells uvertīra, Antonīna Dvoržāka Devītās simfonijas otrā daļa un trešās daļas pamattēma, Edvarda Grīga mūzika lugai Pērs Gints. Rīts, Johannesa Brāmsa Ceturtās simfonijas pirmās daļas galvenā partija un otrās daļas galvenā tēma, Jāzepa Vītola Gaismas pils un Pētera Čaikovska Piektās simfonijas pirmās daļas galvenā partija. Piedevām vēl arī filmai Pūt, vējiņi! radītās Imanta Kalniņa mūzikas alūzija. Vesels kolokvijs vienā simfonijā!
Uzmanīgāk ieklausoties, kļūst skaidrs, ka tēmu izvēle nav nejauša – tām visām ir kopīga intonatīvā sakņu sistēma. Vieni un tie paši intervāli un skaņas! Tikpat zīmīga ir mažora un minora mija viendaļīgās simfonijas trijos posmos un tas, ka krievu mūzika tajā parādās brīdī, kad mazās militārās bundziņas ir nepārprotami ieskandinājušas kara un okupācijas laiku. Pats galvenais – vēstījums ir tik patiess un emocionāli uzlādēts, ka rada līdzpārdzīvojumu. Par spīti simfoniskā orķestra krāsu potenciālam, Vītola Viļņu dziesmas izcilais oriģināls klavierēm gan joprojām paliek nepārspēts. Pēc efektīgi orķestrētā sākuma orķestra partitūras attīstībā viļņi kļūst pārāk smagnēji un piezemēti, nesasniedzot to dinamisko tēlainību, ko latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējs spējis atklāt uz klavierēm.
Bēthovena Ceturtajā klavierkoncertā, pirms kura izskanēja Čārlza Aivsa kompaktais Jautājums bez atbildes ar Mārtiņa Zuja trompetes solo un četru flautu dialogiem abās pirmā balkona pusēs, pianists Reinis Zariņš pārliecinoši atklāja, ka šo opusu radījis iemīlējies Bēthovens, nevis Bēthovens titāns un monumentālists, kuru stereotipiski asociējam ar vētrainu spēku, ideju lielumu un šekspīrisku drāmu. Reinis Zariņš apžilbināja ar virtuozitāti, aizrautību un vieglumu (it īpaši rotaļīgajā finālā Rondo), kā arī apbūra ar poētisku, niansētu lirismu cikla lēnajā daļā Andante con motto un arī lakoniskajā solo piedevā – Roberta Šūmaņa miniatūrā Dzejnieks runā no cikla Bērnu ainas.