Divi darbi, bet cik zīmīgi līdzīgs liktenis! Aleksandrs Čaks (1901–1950) savu poēmu Matīss, kausu bajārs sarakstīja kara laikā, 1943. gadā, taču viņš šo manuskriptu nepabeidza, un kādu laiku tas pat ticis uzskatīts par zudušu. Poēma tika publicēta tikai 1972. gadā, vairāk nekā divas desmitgades pēc autora nāves. Savukārt Imants Kalniņš operu Matīss, kausu bajārs, kuras pamatā likta Aleksandra Čaka poēma nu jau Valda Rūmnieka un Andreja Miglas veidotā libretā, sācis rakstīt tūkstošgadu mijā, tuvojoties dzejnieka simtgadei. Komponists to pabeidza 2002. gadā, tomēr iestudējums Latvijas Nacionālajā operā tā arī netapa. Klavierizvilkums teju divdesmit gadu nogulēja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, savukārt nošu partitūra – komponista plauktā, un tikai tagad, 5. decembrī, opera piedzīvoja pirmizrādi. Tā notika nevis Latvijas Nacionālajā operā, bet koncertzālē Lielais dzintars Liepājā, komponista pilsētā. Aleksandra Čaka 120. un Imanta Kalniņa 80. jubilejas gadā.
Rīdzinieki Liepājā
Pats iestudējums tika sagatavots Rīgā režisores Rēzijas Kalniņas un diriģenta Aināra Rubiķa izveidotajā mūzikas un drāmas telpā OratoriO. Viņu ģimenes radošais tandēms kopā ar dramaturģi Daci Micāni-Zālīti iestudējis vērienīgu koncertizrādi divos cēlienos un sešās ainās par Rīgu, rīdziniekiem, godu, mīlestību, pārtapšanu un upurēšanos.
Sandras Strēles veidotajā lakoniski simboliskajā scenogrāfijā, Ilzes Vītoliņas melnā un dažādu toņu pelēkā gammā ieturētajos tērpos, Aināra Pastara gaismojumā, Ingas Krasovskas kustību partitūrā un Baibas Bindemanes grimā šī stāsta galvenos varoņus izdziedāja un izspēlēja Juris Jope un vēl seši opersolisti, tikpat dalībnieku arī citās lomās, Rīgas kamerkoris Ave Sol un orķestra Sinfonietta Rīga mūziķi. Savukārt prologā, kurā mūzika vēl klusē, skatītājiem uz ekrāna videoformātā tiek parādītas arī īstas lelles, aktieru vecmeistaru Jāņa Paukštello un Jura Strengas izpildījumā norisinās meistara Leļļinieka pēdējā saruna ar Melno kungu. Iespējams, tas ir lieki, jo filmiņa ar lellēm un diviem kungiem pie pianīna ar noņemtu deku ir no pavisam citas mākslas pasaules. Taču – kā gan lai skatītājs tad uzzinātu par lellēm?
Te laikam jāpaskaidro, ka, par pamatu ņemot nelielu vēsturisku XVII gadsimta dzīves epizodi un savā poēmā liekot to izspēlēt lellēm, Čaks filosofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un nepārejoši aktuālo ceļu uz harmoniju un garīgo brīvību vēsturiski sarežģītā laikā. Par to, lai viņa radītās lelles atdzīvotos, Leļļinieks (lasi – mākslinieks) ir atdevis savu dzīvību (dvēseli). Tieši brīvprātīga upurēšanās ir būtisks idejiskais vadmotīvs vēl divās Imanta Kalniņa operās – Spēlēju, dancoju (1976) un Ifigēnija Aulīdā (1981).
Eksistenciālie jautājumi
Matīsam, kausu bajāram dzejnieka dotais žanra apzīmējums ir dramatiska poēma, arī jautra spēle ar četriem līķiem. Ja grib tos skaitīt, tad Leļļiniekam seko Armanda Siliņa atveidotais pans Ignats, pēcāk arī lieliskā jaunā basa Edgara Ošlejas spēlētais Krodzinieks, kurš, iespējams, ir Matīsa tēvs… Visbeidzot uz dzīves un nāves robežas stāv arī pats Matīss. Bet nu jau vairs ne vientuļais "visu pārdzērājs", bet cilvēks, kurš sirdī izjutis mīlestību. Operas gaitā Matīss meklē gaismu, meklē izeju no pasaules kroga, meklē dzīves jēgu un atrod to īstā, bet neaizsniedzamā mīlestībā. Matīss, pa dzīvi maldoties, uzdod sev un mums eksistenciāli būtiskus jautājumus.
Uzreiz gan jāteic, ka ne Imanta Kalniņa operā, ne tās iestudējumā šie meklējumi nenotiek versmainā drāmas mērogā, saasinātā konfliktu pretstāvē un darbības aktivitātē. Tā drīzāk ir dziesmu opera, muzikāla poēma, kas plūst kā dziesmu virkne – te solistiem, te korim, un arī vizuālā kustība risinās lēnināti, skatuves "melnajā kastē" bez steigas ieripinot lakoniskus scenogrāfijas elementus – simbolus.
Operas darbība notiek divās nosacītās vidēs: pilsētā kā pasaules krogā un harmonizējošajā meža dabā. Operu caurvij Irēnas (soprāns Viktorija Pakalniece) un dzejnieka Knuta (baritons Rihards Millers) skaidrās, uzticīgās mīlestības līnija, kuru Matīss, liktenīgi sev iemīlot drauga mīļoto, šķērso jau tuvāk izrādes noslēgumam. Pretrunīgi ir drīzāk negatīvie personāži – Krodzinieks un augstprātīgais, egoistiskais pans Ignats, kuriem empātija ir sveša.
Absolūti ģeniāls tēlu sistēmā ir Autors (arī Ubags, Pārcēlājs un Dzīru tiesnesis) basa Krišjāņa Norveļa izpildījumā. Tieši viņš ir tas, kurš jautā: kur paliek dvēsele? Viņa dziedājums, kura vokālo līniju atbalsta dažas raksturīgas harmonijas un instrumentālās krāsas, ienes vispārinājuma dziļumu un atklāj apreibināšanās slazda dabu: "…Alus putas aizzied priekšā visam, kas šai dzīvē grūts." Ne velti tieši šis dziedājums kļūst par zīmīgu, filosofisku visas operas vadmotīvu, kuru pašā noslēgumā (atvadoties no Matīsa), pārtverot cits no cita, jau dzied visi.
Ritmiskā pulsācija
Matīsa, kausu bajāra mūzika rakstīta Imanta Kalniņa rokrakstā, ko atpazīs katrs, kurš kaut reizi ar to saskāries. Tas mūs uzrunā tikai ar Imantam Kalniņam raksturīgo grezni lokano melodiskumu, kas solistiem arvien izvirza specifiskas prasības un ļoti spilgti izpaužas jau pašā pirmajā Irēnas dziedājumā. Nav viegli šos melodiskos locījumus izvīt gan plastiski, gan intonatīvi tīri, precīzi, taču operas vienīgās sieviešu lomas atveidotājai Viktorijai Pakalniecei tas izdodas (cits jautājums ir brīžiem manāmās problēmas ar balss vibrato kontroli).
Imanta Kalniņa melodika nav vispārēja, tā iezīmē tēlu atšķirības un līdz ar to arī situācijas: vienā un tajā pašā dabas vidē Mežinieks (tenors Artjoms Safronovs) izpaužas nesatricināmi plūstošā, plašā melodiskajā līnijā, jo viņš te ir savā īstajā vietā. Kvalitatīvo Artjoma Safronova vokālo sniegumu, Mežinieka lomā kāpjot vienā no visskaistākajām šīs operas melodiskajām virsotnēm, vēl nedaudz traucē tikai akcents latviešu valodas izrunā, bet to kompensē neviltotais prieks, ar kādu viņš šo lomu dzied.
Matīsa vokālās partijas urdošais frāzējums atklāj, ka viņam joprojām nav miera. Juris Jope ir veiksmīga izvēle titullomai, jo specifiski latviskais, Imantam Kalniņam raksturīgais muzikālais materiāls piestāv viņa balsij. Jurim Jopem ir laba dikcija, savukārt aktiera pieredze ļauj pārliecinoši atklāt tēla izaugsmi, Matīsa iekšējo pārtapšanu.
Arī šīs Imanta Kalniņa operas draivs ir komponista citos lielas formas darbos – simfonijās, oratorijās, operās – raksturīgā ritmiskā pulsācija. Komponista atpazīstamais rokraksts izpaužas arī viņa īpaši iemīļotajās orķestra instrumentācijas krāsās, kuru klāstā arvien īpaši izceļas siltais flautas tembrs, melanholiski smeldzīgā oboja, arfa, čelesta, kolorītie sitaminstrumenti, kā arī viegli ievibrētais stīgu tremolo, kas mūzikā ieglezno dzīvo dabas ainavu un neaizsargātas mīlestības trīsas. Citiem vārdiem, operā Matīss, kausu bajārs ir atkal sajūtama pati Imanta Kalniņa mūzikas būtība, kas mums tik tuva, jo tajā ir mīlestība, lirisms, gaisma un Latvijas dabas klātbūtne.
Operas pirmatskaņojumam ir paveicies, ka tas nonācis Aināra Rubiķa rokās, jo viņš ir ļoti muzikāls diriģents, kas spēj atklāt šīs mūzikas jūtīgo nervu, atbruņojoši patieso emocionalitāti un dramaturģiju. Viņa rokās šīs mūzikas elpa ir dzīva un piepildīta ar jēgu.