Vai kāds apstrīdēs to, ka medicīniskā aprūpe ir ārkārtīgi strauji progresējusi un ļāvusi cilvēkam piedzīvot dzīvi aizvien ilgāk un arī patīkamāk. Vai kādreiz tā spēs izraisīt arī mīlestības jūtas, kas varētu noderēt ne tikai attiecību sākšanai, bet arī to saglabāšanai? Vienlaikus kapitālistiskajā pasaulē medicīna ir arī bizness, kam bezkaislīgi nepieciešama ekonomiskā atdeve, – vienalga, vai prece būtu mīlestība vai iespēja apiet ikdienas pārbaudījumu raisītus sirdēstus, lai gan tieši tie taču liek cilvēkam justies dzīvam. Par to reflektē angļu dramaturģe Lūsija Prebla lugā Efekts (2012), asprātīgi un reizē smeldzīgi pieslēdzoties mūsu laikmeta sirdsdarbībai. Lugas iestudējums jaunās paaudzes režisores Diānas Kaijakas versijā kopš septembra vidus ir skatāms Dailes teātra Mazās zāles pagaidu mājvietā Tabakas fabrikā.
Zāļu iedarbībā
Lūsijas Preblas tekstu tulkojis un lokalizējis teātra dramaturgs Matīss Gricmanis, sev raksturīgajā manierē ne reizi vien pasprēgājot par vietējās farmācijas nozares sasniegumiem. Piesakot izrādi, tās programmā, kas trāpīgi veidota pēc bezpersoniskās zāļu kastītes parauga, dramaturgs sabiedrības piesardzīgo attieksmi pret nomierinošiem medikamentiem visai kategoriski nosauc par aizspriedumiem. Taču vai, jebkuru problēmu risinot ar ārējiem līdzekļiem un paņēmieniem, nemazinās cilvēka atbildība par savu dzīvi un vēlēšanās to veidot pēc sava prāta? Arī par to ir šis stāsts.
Lugas darbība ir spraiga – tā sākas ar jaunākās paaudzes antidepresantu klīniskā pētījuma dalībnieku iztaujāšanu, viņu abu straujo iepazīšanos, kas no provocējoša flirta pārtop spēcīgās jūtās, kuru patiesumu liek apšaubīt zāļu negaidītā iedarbība. Paralēli tam savas profesionālās un savulaik samezglotās personiskās attiecības risina pētījuma reklāmas seja dakteris Sīlis un pētījuma vadītāja daktere Tērauda.
Skatuviskā darbība vietumis pasteidzas un citkārt, mazliet pagurstot, iepaliek no dramaturģes piedāvātā straujā temporitma, bet izrādē nenoliedzami ir mēģināts turēt tam līdzi. Režisore Diāna Kaijaka izmantojusi videoprojekcijas, kas uz medicīnas iestādes starpsienām skatam paver palātās notiekošo un saturiski pasvītro sižeta eksperimentālo dabu. Savukārt gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes sarūpētās mainīgās – te lietišķi atturīgas, te jutekliski atmosfērīgas – gaismas vēsta par mirkļa pārejošo dabu. Arī Ievas Kauliņas scenogrāfiskais risinājums ir tehniski parocīgs, bet ar pieticīgu iztēli veidots. Veicot dažas pārbīdes, var izspēlēt atšķirīgas, bet nosacīti iekārtotas lokācijas, kuras līdzīgi kā ikdienišķie kostīmi gan neko papildus nepasaka ne par norises vietu, ne par varoņiem, kuri to apdzīvo.
Dramatiskā jauda
Iestudējums tapis divos atšķirīgos sastāvos, vienīgi Marta Lovisa Jančevska eksperimenta dalībnieces Kates tēlā var saspēlēties ar visiem kolēģiem. Pirmajā tik apjomīgajā lomā jaunā aktrise atklājas negaidīti atraisīta, kā sev labi saprotamu iemieso varones patstāvīgo domu gaitu par dzīves piedāvātajām iespējām un savu lomu to realizēšanā. Interakcijai ar ārstiem ir paredzēta otršķirīga nozīme, bet šķiet, ka aktrise izbauda saspēli gan ar Tomu Veličko, gan ar Meinardu Liepiņu, kuri tik atšķirīgi attēlo otru eksperimenta dalībnieku Tristanu, un ļauj sevi pārsteigt aktieru sagatavotajiem trikiem brīžos, kad vietu improvizācijai jau ir paredzējusi dramaturģe.
Tetovējumiem iezīmētais Toma Veličko varonis, kurš acīmredzami samulst, kad Strūpa tests uzrāda vārdu "tēvs", spēlē visu laiku, jo citādi neprot kulties pa savu "bezjēdzīgo dzīvi", par ko nevilšus izvērties viens dzīves jēgas meklēšanas gads. Vēlāk, pamodies no lēkmes, kas izgāzusi eksperimentu, viņš gan atskārš, ka beidzot nāksies dzīvot tagadnei, jo nu blakus ir kāds, kuram viņš patiesi rūp. Savukārt Meinarda Liepiņa romantiski noskaņoto varoni līdzšinējā pieredze nav vēl tā samaitājusi, viņš nav tik negants un asprātīgs, toties viņš no sākta gala tic abu dalībnieku attiecību iespējamībai. Protams, Toma Veličko bravūrīgais skatuves temperaments ātri nolaupa publikas simpātijas, bet arī Meinarda Liepiņa tēlojumā var aizkustināt nedrošā jūtība, ko pārtrauc pēkšņi agresijas uzplūdi.
Ar jauno cilvēku vētraino un bezbailīgo saskarsmi, tikpat kā nerēķinoties ar savas rīcības sekām, kontrastē dakteres Tēraudas gandrīz nelokāmā dzīvesziņa. Attaisnojot lugas latviskajā tulkojumā piešķirto uzvārdu, viņa ir racionāla, līdz pēdējam gatava pati saviem spēkiem cīnīties ar dažkārt nepanesamo realitāti bez ilūzijām un atsāpināšanas, par spīti mokošajiem pašpārmetumiem un likteņa nepiepildīto gaidu spiedienam.
Gribas noticēt, ka šīs lomas veidošanā ir jūtama režisores un Dārtas Danevičas radošā sapratne, kas aizsākusies pagājušās sezonas monoizrādē Zēni nav meitenes. Pēc triumfālajiem panākumiem pērn šajā tēlā Dārta Daneviča atklājas kā nobriedusi aktrise, brīvi valdot pār skatuvi savos uznācienos. Viņas tumšmatainā varone ar brillēm masīvā melnā rāmī ir pragmatiska un dzīves mestos izaicinājumus – gan tos, kuri pārvarēti, gan tos, kuri vēl tikai priekšā, – visai lietišķi uztver kā neizbēgamību, ar ko vienkārši ir jātiek galā.
Turpretī Kristīne Nevarauska šajā tēlā liek lietā savu dramatisko jaudu, ar ko teātris pēdējās sezonās rīkojies visai izšķērdīgi, universālo aktrisi lielākoties nodarbinot maznozīmīgās lomās. Taču viņa nepieviļ un ar vienlīdz lielu atbildību izpilda jebkuru uzdevumu, saglabājot veselīgu pašapziņu. Savā trauslās gaišmates tēlā viņa spēj nospriegot atmosfēru ar dažām replikām vien. Režisores versijā dakterei traģikomiskā kārtā paredzēts atkārtot izrādes sākumā iestudētās daktera Sīļa TED lekcijas kompozīciju. Aktrises profesionālais rūdījums spoži iemirdzas šajā nelielajā monologā ar smadzeņu mulāžu rokās, precīzāk, dialogā pašai ar sevi, it kā bezspēcīgi attālinoties no savas esamības kodola. Šī epizode, kurā var saskatīt hamletiski eksistenciālus motīvus, pie kapa apcerot dzīves beigu neizbēgamību, ir priekšvēstnesis kārtējai depresijas epizodei, kas salauzīs dakteres nelokāmo stāju.
Izdarītais un neizddarītais
Lugā nojaušamā mīlestības līnija, kas tomēr vieno abus ārstus, izrādē neatkarīgi no sastāva gan vairāk izskan kā daktera Sīļa tēvišķi līdzjūtīgs žests pret jaunāko kolēģi, kuru savulaik viņš cita starpā pavedis un pametis. Andra Buļa varonis nepārprotami ir farmakoloģijas biznesa aizkulišu darbonis, kura apšaubāmajā uzvedības kodeksā rakstīts, ka zinātnes vērtību nosaka izdevība to konvertēt valūtā vai vismaz patīkamā pieredzē ar jaunām asistentēm. Imants Strads šim tēlam piešķir vairāk emocionālās inteliģences un attiecīgi zināmu nožēlu par izdarīto un arī par neizdarīto, kas kremt viņa varenās personas pašcieņai.
Runājot par jūtām, režisore ir smalkjūtīga un ļauj aktieriem un skatītājiem pašiem nonākt vai arī palikt pie savas pārliecības par to, vai mīlestība ierodas neaicināta vai tomēr cilvēkam tai ir jāpasniedzas pretim.
Radošā komanda nav izsmēlusi visu lugas potenciālu, bet ir skaidrs, ka Diāna Kaijaka spēj ne tikai asistēt savu profesionālo vārdu jau nostiprinājušiem režisoriem, piemēram, Lukašam Tvarkovskim (Rotkho), Džonam Malkovičam (Leopoldštate), Enei Līsai Semperei un Tītam Ojaso (Meistars un Margarita), bet arī patstāvīgi preparēt mūsdienu problēmām veltītus tekstus, vienlaikus atvēlot telpu brīvai aktieru pašizpausmei. Lai arī pagaidām vēl ir pāragri spriest par režisores individuālo māksliniecisko rokrakstu, viņas saudzīgā pieeja noteikti neaplaupa autora domu un tēmu, nemēģinot par katru cenu skatītāju acīs atstāt savas klātbūtnes nospiedumu.
EFEKTS
Tabakas fabrikas Lielajā zālē 24.X plkst. 19, 16.XI plkst. 18, 17.XI plkst. 15, 5., 6.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–30