Mūzikla Oņegins recenzija. Par garlaikoto maniaku Oņeginu

Pirmkart, ieteikums Komponistam- redzets video, kur Karlis Lacis apraksta muziku, iedvesmas avotus un personazus. Citeju:"Tatjana man ir naiva meitene, kura iemilas tur, kur nevajag iemileties..." Arprats! Komponists pats knapi dziva balsi un dzives nogurdinats izskataa tik tizli un primitivi apraksta galveno varoni.... Tur ari slepjas muzikas neveiksmigs izklasts.. Parak rauduliga, maz dzivibas, kura ir raksturiga slavu un ipashi krievu kulturai. Paklausietis, ka runa krievu cilveki-spilgti, skalji, emocionali!!! Krievu muzikai noteikti ir ari tragiskas notis, dziljas smeldzigas melodijas, bet tas viss ir ar uguni ieksha, ar dzivibu un enegriju. Muzikls sanacis parak SAMAKSLOTS! Komponistam jaaug emocionali un intelektuali!

Interesanti, ka Oņēgina izrāde patīk tikai tās recenzentiem, lielākoties atsauksmes no cilvēkiem, kam nemaksā par viedokli, izrāde bija vāja, un Puškins zārkā griež zobus par tik virspusēju un pliekanu tēlu un to savstarpējo attiecību attēlošanu.

Beidzot ar baudu izlasu kritikā dzīvas, sulīgas frāzes nevis bālu, akadēmiski nomocītu, apvītušu jaunkundžu snobisko vervelēšanu. "mūsu valodas internacionāli marginalizētajā, lai neteiktu, nožēlojami nabagajā laikmetā".

Šis ir jau mans trešais veikums tik aizraujošajā dramaturga profesijā. To taču var manīt?

īpaši kruta bija aina, kad Ķuzule kaprona zeķbiksēs ar Ļenski pa gultu ņēmās un kaut kādas pļeckas no griestiem karājās, tipa aizkari. Jē - īsti moderns Oņegins. Un kur nu vēl Tatjanas Segliņas vārtīšana pa zemi ar plikiem pupiem! Avangards Džiļa izpratnē!

vai ar krievu kritiķiem domāts nabaga slimais Garri Gailit, kurš DT mājas lapā izpaudies? un kā tad Anda Buševica, kura LA ir nodevusi vēl trakāk par NN, kurš uz viņas kritikas fona ir tīrais eņģelis

1) Oriģinalitātes definīciju, lūdzu, lūkojiet enciklopēdijā vai vismaz vikipēdijā. 2) Es paužu savu viedokli, un tas ir tikai normāli, ka mans viedoklis vieniem ir pa prātam, bet citiem nē. 3) Argumentēju savu teikto: man, piemēram, ir "piegriezies", ka jau radītus darbus pārtaisa un pūlās uzfrišināt. Tas ir noiets posms. Tīri pasen atpakaļ šāda darbošanās nenoliedzami bija jaunums un svaigums, un tāpēc to bija interesanti iepazīt. Savukārt, ja šodienā joprojām skunstnieciņi cenšās to ekspluatēt, tad tas ir pāķisms - turklāt makten dziļš un sasmacis. Labais tonis prasītu, piemēram, iestudēt šito darbu akadēmiski, bet cenšoties parādīt mūsdienu izpratni par 19.gs. laiku un sabiedrību. Jā, tas, godātie oponenti, ir ārkārtīgi sarežģīti - miljons reižu grūtāk nekā kaut ko uzcept pašam, paņemot vien vārdus un pāris faktiņus no konkrētā laikmeta un darba! P.S. Kamēr man tiek piedāvāts vien skatīt "plānā galdiņa" darinājumus, atzinīgus vārdus pateikt nevaru.

Man bija tas "gods" pabūt mēģinājumā. Pilnīgi pietika ar 15 min., jo ilgāk, nudien, nebija jaudas to mocīšanos skatīties...

Nožēlojami... Tur jau tā štelle, ka dadaisti vismaz bija oriģināli, pasludinādami savas idejas. Bet kopš tiem laikiem pagājis jau gadsimsts, tāpēc šodienas jampampiņi, kuri ākstās ākstīšanās pēc, ir vienkārši muļķi. Nespēj pat radīt kaut ko savu, jaunu - tikai atgremo un atgremo, viens otru apslavēdami, tirinādamies un kusli šļupstēdami. Pē! :((