Kopš 3. februāra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas otrā stāva kreisajā spārnā aplūkojama modificēta pamatekspozīcijas daļa – XX gadsimta 2. puses māksla ar fokusu uz pēdējiem padomju gadiem. Šo nesenās mākslas vēstures versiju varēsim vērot turpmākos divus gadus. Prieku par iespēju redzēt ap trīsdesmit nozīmīgu mākslas darbu gan aptumšo apziņa, ka pārējā šī perioda māksla nav pieejama skatītājiem un tas radījis pamatīgu miglas lauku apziņas kartē starp to, kas Latvijas mākslā noticis pirms Otrā pasaules kara, un šodienas nepārskatāmi sazarotajām aktivitātēm. Personālizstāžu ciklā Paaudze redzētais rada kārdinošas vīzijas par krājuma vērtībām, kas diemžēl iepazīstamas tikai kā atsevišķi fragmenti un nespēj atklāt kopsakarības. Pa to laiku plašās Arsenāla zāles stāv tukšas un jau vairākus gadus gaida, kad beidzot sāksies rekonstrukcija.
Viņi nav introverti
Ekspozīcija Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991 drīzāk pretendē uz mākslinieku lomas izcelšanu Latvijas neatkarības atgūšanas procesos, nevis patiesās mākslas ainas atklāšanu šajā valsts liktenim izšķirīgajā periodā. Un tas nudien ir interesanti, jo kuratorēm trīsdesmitgadniecēm ir sanācis lauzt stereotipu un radīt jaunu, gluži pārsteidzošu latviešu mākslinieka un mākslinieces tēlu. Viņi it nemaz nav introverti apkārt redzamā reflektētāji un niansētu zemes toņu estetizētāji. Viņi ir emocionāli, ironiski, kaislīgi, atklāti, aktīvi līdzdalīgi. Viņu darbi šķiet enerģētiski uzlādēti, turklāt dominējošā noskaņa ir dusmas. Tikai dažkārt dusmās jaušama nopietnība vai pat traģisms, pārsvarā tās ir tādas līksmas dusmas, kas ļauj izlauzties niknumam kopā ar negantiem smiekliem.
Viens no pirmajiem iespaidiem ekspozīcijā bija pārsteigums, cik maza sarāvusies šķiet telpa. Zināms, supergrafikas, lielizmēra gleznas, fotogrāfijas, plakāti, instalācijas un video daudz dabiskāk iederētos brīvākā vidē, nevis majestātisko kolonnu un balto starpsienu regulārajā dalījumā. Stīvo iespaidu mazina pirmās kolonnas ietērps 80. gadiem raksturīgā grafikas dizaina apdrukā un trīsdimensionālie burtiņi izstādes nosaukuma vārdos, kas šķiet kūstoši vai ļimstoši, katrā ziņā apliecinoši, ka mūris brūk. Ne īpaši izcelta, tomēr zinātājiem nojaušama ir norāde uz grafikas dizaina nozīmi un pioniera lomu 80. gadu mākslas, varas un sabiedrības attiecībās. Tāpēc īpaši vērtīga ekspozīcijas daļa ir stends ar progresīvā, latviski un krieviski iznākušā žurnāla Avots vākiem un dažiem izteiksmīgiem plakātu mākslas paraugiem, kas ļauj atcerēties vēl neskaitāmus citus.
Līdzās tiem iekļauts mazs atgādinājums par modes dizaina avangardiskajiem izgājieniem, kas arī atzīstami par šī perioda Latvijas mākslas spilgtākajām zīmēm. Ingrīdas Drāznieces tērpu skices kolekcijām Perestroika, Preses pīles u. c. atklāj viltīgo paņēmienu, kā cīnīties ar ideoloģiju, izmantojot šīs pašas ideoloģijas ieročus – padomju aģitācijas, propagandas jau kopš XX gadsimta 20. gadiem spodrināto grafikas dizainu. Blakus siena ar lakonisku fotodokumentāciju palīdzību pretendē ieskicēt vīziju par vēl dažiem leģendāriem notikumiem, kas nepārprotami mainīja ne tikai mākslas gaitu, bet arī sabiedrību. Mākslas dienu fenomens trīsdesmit gadu garumā, izstādes Daba. Vide. Cilvēks, Maigās svārstības un Latvija – 20. gadsimta kūlenis, Mailīšu ģimenes performances u. c. – tie ir tikai daži pagrieziena punkti, kas būtu jārespektē, lai saprastu, kā un kāpēc tā ir virzījusies mūsu māksla. Uzskatāmākas, regulāri pieejamas informācijas trūkumu (kas jaunākajai skatītāju paaudzei neļauj iegūt pat elementāru priekšstatu) lāpa sarunas ar astoņiem māksliniekiem un rakstnieka Osvalda Zebra esejas par viņiem, kas klausāmas gan turpat ekspozīcijā, gan muzeja mājaslapā.
Iepriecinoši, ka ekspozīcijā ir atradusies vieta izvērstam apliecinājumam par alternatīvu stratēģiju – dzīvesveidu padomju impērijā, ko piekopa Hardijs Lediņš un Juris Boiko, muzikālās un performatīvās akcijās pulcējot domubiedrus apvienībā Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (NSRD).
Tieši un metaforiski
Varu iedomāties, cik nežēlīgus atlases principus ir ievērojušas kuratores Līna Birzaka-Priekule, Arta Vārpa un Agnese Zviedre, lai 400 kvadrātmetros kopā ar mākslinieci Daci Džeriņu izveidotu savu stāstu par mākslinieku lomu dzelzs priekškara jeb mūra nojaukšanā. Stāstam ir izvēlēti savi galvenie varoņi un tēmas, neapstrīdot pieņēmumu par glezniecību kā vadošo mākslas veidu. Tomēr atslēgas darbs ir par pirmo videoinstalāciju Latvijas laikmetīgajā mākslā atzītā Kristapa Ģelža Mūra nojaukšana (1988), kas veidota izstādei Rīga – latviešu avangards Rietumvācijā jau gadu pirms Berlīnes mūra krišanas. Tas līdzās Ojāra Pētersona un Andra Brežes spridzinoši jaudīgajām supergrafikām ir gudrs ievads turpmākajā, kur mijas pārsvarā gleznieciskie un fotogrāfiskie izteiksmes līdzekļi, tomēr iekļauti arī divi skulpturāli objekti ar daiļrunīgu vēstījumu un Bronzas cilvēka gaitu video.
Kuratoru īpaši izceltie ēras varoņi ir Andris Breže, Ivars Poikāns, Sandra Krastiņa un neoekspresionisti, kuru brīvā, analītiski radošā pieeja dominē ekspozīcijā. Tajā atrodamas laika liecības un pārdomas, tomēr noteicošās ir emocijas, kas dāsni plūst no visiem darbiem. Tās var izpausties tieši – kā šķebīgums pret rindām pēc jaunām precēm (Frančeska Kirke) vai rindām, lai vecās izmestu atkritumos (Dace Lielā), kā riebums televīzijā bez gala skatīties daiļslidošanu (Helēna Heinrihsone) un CK ģenerālsekretāru uzrunas (Leonards Laganovskis). Tās var izpausties arī metaforiski – kā socārtiska iesmiešana par apkārt notiekošā bezjēdzību (Ivars Poikāns, Juris Putrāms) un asiņaini vardarbīgu senatnes mītu atpazīšana tajā (Aija Zariņa, Ieva Iltnere). Būtiski, ka, lai gan daudz klusāk, tomēr pārstāvētas arī tās emocijas, kas vienoja un deva spēku ļaudīm turēties kā mūrim pret padomju impērijas spiedienu (Uldis Briedis). Līdzīgi siltas jūtas rada Birutas Delles ainava ar siluetu Lidojošā Latvija.
Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991 ir izzinoša un baudāma izstāde, jo vairāk savienojumā ar dalībnieku intervijām, kurās cita starpā izskan līdz šim nepierakstīta informācija un kuras lielā mērā paskaidro, kāpēc mākslinieki nokļuva sabiedrības pārmaiņu priekšgalā. Šis noteikti ir labs formāts, kā stāstīt par nozīmīgo laiku jauniem cilvēkiem vai citzemniekiem un atgādināt tiem, kas paši to pieredzējuši. Vienīgi gribētos, lai vairāk tiktu veicināta skatītāju spēja lūkoties daudzslāņaini, kontekstuāli, caur šiem darbiem saslēdzot pagātni un tagadni, piedzīvoto šeit un citās zemēs ar radniecisku pieredzi.
Jauna ekspozīcija
Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991
LNMM līdz 2025. gada 12. janvārim