Vērojot Ozola jeb Ģirta Rozentāla darbību uz populārās mūzikas skatuves kopš deviņdesmitajiem gadiem, jāatzīst, ka nav bijis tādu izteiktu lūzuma punktu, kuros viņš radikāli mainītos vai pēkšņi ar kaut ko negaidītu pārsteigtu. Ja arī kādas pārmaiņas ir bijušas, tās notikušas pakāpeniski un plūstoši, kā peldot pa straumi. Tomēr šī peldēšana nav notikusi, pasīvi guļot uz muguras, bet aktīvi kustoties un veikli pielāgojoties situācijām, cik nu tas ir bijis paša spēkos, necenšoties izlikties labākam un gudrākam, nekā patiesībā esi, un nemācot arī citus, kā pareizi dzīvot. Kad senais kolēģis Gustavo no pirmās latviešu hiphopa grupas Fact, ar kuru Ozols jau bija paspējis pārdzīvot arī savstarpējo konfliktu gadus, mainīja savu klausītāju uzrunāšanas stratēģiju un pat vārdu, ko daļa nepieņēma, Ozols neiespringa un palika tas pats Ozols ar visām savām saknēm, tādējādi atkal izpelnoties lielāku klausītāju atzinību un to arī izmantojot, lai aizgrieztu jaudas kloķi līdz galam.
Nu jau garajā ceļā līdz mūsdienām kaut kur pazaudēti Ozola tīņa gadu spožie zobu klipši un krāsainās acu lēcas, baltais bulterjers arī pēc teju vai slavenākā Latvijas mājdzīvnieka statusa iemantošanas sen devies uz citiem medību laukiem, imidžam (pašam galvenajam – kā Ozols savulaik teicis intervijās) tikpat atbilstošā eksotiskā trīsriteņa un Mercedes limuzīna vietā arī kā ikdienas braucamais parādījies daudz praktiskāks kravas busiņš, jo Ģirts pats kārto lielu daļu sava biznesa un menedžmenta lietu.
Ir dzirdēti viedokļi, ka rakņāties pagātnē nevajag, bet tas ir virspusējs spriedums, jo viss ar katru indivīdu notikušais ir viņa vērtīgākā pieredze, tātad kapitāls jeb atsperšanās punkts, kuru pazaudējot vai apzināti atmetot vari palikt bez pamata zem kājām un sākt nekontrolēti plivināties vējā, kas tevi ar laiku saplosīs sīkās driskās, un tu nobirsi kā īss, ar bungu sitienu nenomaskētu kartonīgu pakšķi izšauts lietutiņš zelta krāsas papīrīšu veidā, kuru netrūkst nevienā lielā koncertā. Arī šajā.
No 0’79 līdz 1979
28. decembra vakarā ieejot Arēnā Rīga, satieku vienu no Trincstock (pirmais privātais rokfestivāls gadu tūkstošu mijā) ziedu laikiem pazīstamo rokmūzikas aprindu cilvēku Ozola apģērbu kolekcijas platajās biksēs, kas teju divos gadu desmitos saglabājušās lieliski, jo izgatavotas no izturīga, brezentīga biezuma zila džinsa auduma. Lūk, manta! – atzinīgi novērtēju, aptaustot cieto tīras kokvilnas audumu, pirms dodamies zālē. Nu jau laika gaitā piemirstais apģērbu līnijas nosaukums 0’79 atgādina, ka Ozola spēlēšanās ar savu dzimšanas gadu jaunākā albuma 1979 nosaukumā nav nekas jauns. Savukārt šim koncertam izraudzītais laiks – viena no decembra pēdējām dienām – ir kā trekns punkts ("vai arī komats" – mazliet pacitējot Gustavo) ar latviešu hiphopa mūziku kā vēl nekad piesātinātajam 2023. gadam.
Pēc šī koncerta viesmākslinieka anša patiešām lielisko albumu Balzams (2017) un Liela māksla (2020) valsts mēroga panākumiem pat paši reperi piesardzīgi prognozēja, ka tagad pēc loģikas vajadzētu sekot atslābumam, bet nekas tāds nenotika. Latviešiem visai tipiski – jebkurā veiksmes un sajūsmas mirklī pēc šlāgeru koncertu paraugiem aizgūtnēm, bez mēra sajūtas kliegt: "Atkārtot! Atkārtot!", un parasti tas arī tiek uzklausīts. Un viss turpinās, turklāt nav jau arī tā, ka klausītāji, izpērkot reperu koncertus, tikai sekotu bara instinktam – 24. novembrī Artura Skuteļa Gardēžu koncertā pārpildītajā Vagonu zālē pūlis patiešām dziedāja līdzi viņa dziesmu garos, nebūt ne vienkāršos tekstus, tātad ir klausījušies daudz un iedziļinājušies, ja jau zina no galvas rindas, kas neatkārtojas, taču gribot negribot kļūst par līdzi dungojamām mantrām.
Lai nebūtu par maz
Nebūt ne visi, tomēr daļa reperu arvien biežāk uzstājas kopā ar pavadošo sastāvu. Helvija Fiņķa nesenajos (arī izpārdotajos) koncertos tā bija grupa Praga II ar vienu no radoši brīvākajiem savas paaudzes mūziķiem Aleksi Luriņu priekšgalā, un arī Ozola koncertā uz skatuves strādāja pamatīgs mūziķu sastāvs. Latvijas Radio bigbends un Riga Gospel Choir, pavadošajā rokgrupā spēlēja sitaminstrumentu virtuozs Artis Orubs, taustiņinstrumentālists Ritvars Garoza, basists Toms Poišs, ģitārists Kaspars Vizulis, citkārt ar vesela piedziedātāju ansambļa paveikto lieliski tika galā viena pati Kristīne Prauliņa. Par kvalitatīvu un baudāmu skaņu rūpējās savas jomas pieprasītākais profesionālis Didzis Simanovičs.
Tāpat kā Prāta vētra, arī Ozols neiztiek bez Dona kā viesvokālista, jo abiem ir kopīga dziesma, pēc kuras skan visa koncerta laikā lielākās sajūsmas ovācijas (tas pats vecais labais "Atkārtot!"). Tas jau liek rasties aizdomām, ka varbūt būs atlidināts arī ārzemēs sen mītošais Gunārs Kalniņš (abiem bija kopdziesma Tāpat vien vairāk nekā pirms divdesmit gadiem), bet tomēr ne, tāpat ļoti gaidīto vinilu skrečošanas lielmeistaru Krii pie atskaņotājiem diemžēl neredz. Senākajiem gabaliem mijoties ar jaunākiem un pavisam jauniem, Ozolam cits pēc cita pievienojas arī dažādu paaudžu reperi no Prusax ar nekad neiztrūkstošo mugursomu (kas it kā norāda, ka viņš te gadījies nejauši – garāmejot) līdz Fact dalībniekiem Gustavo un Čižikam, lai izpildītu gan deviņdesmito gadu dziesmu Ielu dzīve, gan pērn pirmoreiz izskanējušo Tagad tikai sākas ar citātu, kas aizgūts no Led Zeppelin dziesmas Immigrant Song melodijas. Kas zina, varbūt reiz sagaidīsim arī kādu Fact koncertu?
Pa autolūžņu jumtiem
Laiku pa laikam pret griestiem izšaujas nelielas mēles, un ir arī tā mēle, pa kuru mākslinieki tiek tuvāk pie klausītājiem, un to veido skatuves priekšā rindā novietoti, grafiti izraibināti šrotu autolūžņi, pa kuru jumtiem reperi kāpelē un lēkā. Kā postpadomju estētikas scenogrāfijas elementi blokmājas pirmā stāva veikaliņu atgādinošas konstrukcijas priekšā uz skatuves tiek uzdzīti arī divi krosa moči un mersis, ap kuru un arī tribīņu brīvajās vietās ik pa brīdim notiek inscenēta grūstīšanās vai pat kautiņi, ko projicē uz ekrāniem. Deviņdesmitajos gados to patiešām ir gadījies piedzīvot realitātē pie kluba Mad Mix, kur noskrandušie panki vai garmatainie metālisti drošības labad reperu dienā savu kāju nespēra, bet šodien visi stili sajaukušies un sadzīvo mierīgi, cits citu papildinot – demokrātija sen izlaista no būra, ko laika gaitā saēdusi un sabrucinājusi rūsa.
28. decembrī divās daļās sadalītā Ozola koncerta trīs stundas aizrit nemanot, un tas ir ne mazāk aizraujošs un pozitīvi uzlādēts kā abi 2023. gada rudenī tepat Arēnā Rīga izpārdotie amerikāņu repa superzvaigznes 50 Cent koncerti, kas bija izcili, bet Ozols tomēr ir mūsējais, no viņa mūs nešķir ne okeāns, ne attālas tēmas, ne vērīgu apsargu ķēde, kas sargā no fanu pūļiem par miljoniem vērtu naudas mašīnu padarīto reperi ar patiešām reālu kriminālo pagātni, par ko liecina ložu atstātās rētas. Mūsu mūziķiem šādi grandioza mēroga koncerti ne tuvu nav rutīna, bet īpaši, ilgi gatavoti notikumi, kas vēlāk var izrādīties mūža augstākais sasniegums. Un tāds jau bija kādreizējā grupu Fact un Satellites LV menedžera pērn šo pasauli atstājušā Ervīna Zanta mērķis – padarīt deviņdesmitajos gados pasaules popmūzikā jaunienākušos abu grupu šeit aizsāktos žanrus – hiphopu un britpopu – aktuālus arī Latvijā. Toreiz Latvija tam vēl nebija līdz galam gatava, bet nepagāja ne trīsdesmit gadu, un šodien hiphops ir tik liels, lai to ar nostalģijas asariņu gan jau atcerētos arī pēc gadu desmitiem, kad sirmgalvis Ozols ar akustisko ģitāru uzrepos vienaudžiem kādā lauku kultūras namā, bet līdzi paņemtie mazbērni grozīs galvu un nesapratīs, ko tas viss nozīmē, jo pasaule tad droši vien atkal būs pavisam citāda.