Savienot gara baudas ar ķermeņa diktātu, nomierināt hipohondriju, kas bailēs trīc no slimībām, pielaiko jebkuru kaiti, un visas der kā uzlietas, pieņemt entropiju ar krāsainu dzīvesprieku – lūk, dinamiskā amplitūda, kurā darbojas tēlnieces Jekaterinas Sazonovas un gleznotājas Tatjanas Krivenkovas izstāde Hedonistu duets. Vismaz pirmajā acu uzmetienā tā šķiet.
Dvēseles mājvieta
Jūrmalas muzejā skatāmajā ekspozīcijā atsevišķiem darbiem nav nosaukumu. Nav vārdu, kam pieķerties. Tikai pirmformas. Telpas smaguma punkts ir Jekaterinas Sazonovas akmens masas plastika. Māksliniece savus veidojumus sauc par "štukām" – gabaliem. Tie ir sirreāli antropomorfi objekti, arhaiski atradeņi. Mēs redzam kaut ko, kas līdzinās iegurņa kauliem, ribājam, mugurkaula skriemeļiem, tādu kā namejiskā gredzenā slēgtu gremošanas sistēmu, kas vietām paplašinās, vietām sašaurinās, bet iekšpusē kaut kas darās. Vienlaikus ir skaidrs, ka mīkstās, noapaļotās formas neseko precīzai anatomijai. Tikpat labi uzskaitījumā ierakstās piepes. Tās signalizē, ka formveides princips atkārtojas. Dievišķais radītājs – un objekti ir cieņpilns veltījums ķermenim kā dvēseles mājvietai – ļoti priecājies, izdomājot racionālus savienojumus, morfoloģisko vienotību, kas ir novērojama dabā daudzos gadījumos.
Jekaterina Sazonova veido lēni. Vispirms kādā izstādē parādījās sirds, kovida laikā tapa plaušas, tagad – kauli un citi mīkstie orgāni. Objekti izskatās pēc palielinātiem votīviem, kurus ziedo, lai izlūgtu veselību vai pateiktos par lūgšanu piepildīšanos. Tos var aptvert ar skatienu, izmēru nosaka krāsns.
Pēc Jekaterinas rasējumiem tapa dažāda augstuma podesti, to krāsas izvēlējās Tatjana Krivenkova. Telpā ieraugām zaļganīgo chablis – dzīvo ūdeni, bāli pelēko brie un mazkūciņu petit four krāsainību. Duālisma saskaņas veidu noteica muzeja zāle, kurā ir tehniska iespēja darbus ne tikai pielikt pie sienas, bet arī iekārt telpā. Gaismas un gaisīguma abstrakcija spēlē kopā un pret objektiem. Gleznotāja izvēlējās akvareli un plānu rīspapīru, garas sloksnes, kas telpā ievieš augšupejošu, plīvojošu vieglumu vai arī izstiepjas rotaļīgā fonā, kas uzķer apļus – plaukšķenes raibo konfeti, "štuku" taukšķi. Vai varbūt krāsainus lampinjonus. Varbūt planētu parādi. Papīrs ir caurspīdīgs. Divu krāsu salikumā vienā pusē vispirms ieraugām pamatslāni, otrajā pusē – virsslāni, tādas tik tikko tuvplānā jaušamas nianšu rotaļas. Cilvēks, ienākot pasaulē, saņem zaļganīgu barotni. Rozā ar dzelteno lido kā magnolijas ziedlapas vējā, to sajaukums nes gaviļpilnu prieku. Sarkanajās cilpās mutuļo un blīvējas neirozes, ko īsti nevar noformulēt. Varbūt vēl nav pienācis laiks. Tikai sarkanā līnija strādā kā nepārsūdzams optiskais spriedums.
Prāta apskaidrība
Mākslinieces sadraudzējās Zvārtavā, Starptautiskajā porcelāna apgleznošanas simpozijā (2012). Gadu vēlāk Jekaterina Sazonova no Sanktpēterburgas pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šī ir viņas pirmā lielākā darbu prezentācija. Tēlniece ir mācījusies Sanktpēterburgas Mākslas skolā pie keramikas pasniedzēja, ievērojamā semiotiķa Leonīda Čertova, pēc tam turpinājusi studijas barona Aleksandra Štiglica vārdā nosauktajā Sanktpēterburgas Valsts mākslinieciski rūpnieciskajā akadēmijā. Līdz Pirmajam pasaules karam šo iestādi, kas neprasīja mācību maksu, beidza virkne latviešu, no kuriem vairāki kļuva par skolas pedagogiem.
2004. gadā Jekaterina Sazonova tika uzaicināta strādāt Imperatora porcelāna rūpnīcas mākslinieciskajā laboratorijā par tēlnieci. Tur bija iespēja domāt tikai par formu veidošanu, jo lielāko daļu no smagnējās tehniskās puses nodrošināja meistari, kuri savā kultūrvides rezervātā uztur šauras specializācijas prasmes. Katru gadu rūpnīcas mākslinieku darbi tiek eksponēti Ermitāžā. Jekaterina Sazonova tika novērtēta kā tēlniece.
"Formas dzīve, tajā redzamās plastiskās izmaiņas, kas rodas saplūsmē ar krāsas akcentēto struktūru, rada jaunu tēlainību. Askēzes tīrība iemanto dzīvas emocijas. Veidojot izmantoju tikai atsevišķu plastisku momentu skices. Tālāk pēc iekšējās sajūtas – nepareizi/pareizi. Liela nozīme ir materiālam – vizuālās, taktilās un tektoniskās īpašības spēlē lielu lomu. Reizēm ar formas balsi ir par maz, nākas izmantot arī krāsu," saka Jekaterina Sazonova.
Arī Tatjana Krivenkova ir strādājusi šajā rūpnīcā. Būdama viesmāksliniece, viņa apgleznoja porcelānu. Jau studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā, kurā viņa absolvēja profesora Induļa Zariņa vadīto Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu, Tatjanai iepatikās apgleznot porcelāna traukus, plakni aizstājot ar apjomīgu, trīsdimensionālu formu. Krāsa ietekmē formu. Tā var izcelt, bet var arī iznīcināt.
Izstāde Hedonistu duets ir kā noslēpumu pilns dārzs. Kopējā polifonija ir atvērta dažādām nozīmēm, tajā mijiedarbojas kosmoloģiskā un fiziskā uztvere, gaisma un tumsa, bezgalīgs radīšanas prieks un zūdamības bailes. Vizuālajā valodā ir paslēpti traģiskā slāņa tumšie akači, dzīļu jautājums, rituāla saziņa ar Visumu bez vārdiem, jo tādi vēl nav radušies vai arī nevarības dēļ izbeigušies. Notiek pavērsiens nezināmā, vēl neapgūtā virzienā. Sudraba laikmeta dzejnieks Mihails Kuzmins duālo sajūtu, ko raisa izstāde, izteica apgalvojumā: "Būt pamestam – ak, kāda laime!" Paļāvība un uzticēšanās duetā ļauj sasniegt prāta apskaidrību. Mākslinieces ir līdzvērtīgas partnerībā. Viņas joprojām ir uz "jūs".
IZSTĀDE
Jekaterina Sazonova un Tatjana Krivenkova
Hedonistu duets
Jūrmalas muzejā līdz 23.I