Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo Ilonas Balodes grāmata Ielu muzikantu piezīmes, es teiktu – "sprādzienbīstama". Nevis tāpēc, ka šī grāmata atklātu kādus īpaši skandalozus noslēpumus, pretendētu izraisīt politiskus nemierus vai ģimenes tračus. Nē! Taču, gatavojoties to lasīt, tomēr jārēķinās ar sprādzienu – nevis ārēju, bet iekšēju. Šī ir grāmata, kas ielavās tādos apziņas nostūros, kuru esamību bieži paši sev neuzdrīkstamies atzīt, un uzspridzina tos, piespiežot paskatīties uz cilvēkiem, lietām un parādībām ap mums bez saudzējošā "nezinu un negribu zināt" plīvura.
Smaguma faktors
Sākotnēji, pacilājot vairāk nekā pusotra tūkstoša lappušu biezo sējumu, šķiet – uz apjomīgu darbu studēšanu jau tā ne pārāk nadzīgais latviešu lasītājs šo diez vai "pacels". (Šai vietā es pārtraucu rakstīt un aizgāju izpētīt savu grāmatplauktu. No vairākiem tūkstošiem tajā atrodamo grāmatu Ilonas Balodes darbu biezuma ziņā pārspēj tikai 2013. gada Bībeles izdevums.) Taču "pacelt" šo grāmatu nebūs vienkārši ne tikai fiziskā svara ziņā. Lasītājs, kurš zina gan to, ka Ielu muzikantu piezīmes ir autobiogrāfisks darbs, gan to, ka autores dzīvi pirms dažiem gadiem divās daļās pāršķēla traģiska autoavārija, kurā smagi cieta viņas dzīvesbiedrs mūziķis Rolands Ūdris jeb Ūdrītis, droši vien apzinās, ka grāmata diez vai būs viegla un humorpilna lasāmviela. Un tomēr – Ielu muzikantu piezīmes vairākas nedēļas ieņēma līderpozīcijas visvairāk pārdoto grāmatu sarakstos, bibliotēkās pēc tās izveidojās rindas, un lasītāji to kaismīgi apsprieda gan sociālajos tīklos, gan "dzīvajā ēterā". Dubultais smaguma faktors acīmredzot nav nevienu nedz atturējis, nedz nobiedējis.
Par ko tad vēsta grāmata? Septiņu gadu garumā tapušais autores stāstījums rit divās daļās, robežšķirtne starp tām ir jau pieminētā autoavārija. Taču teksts nav izkārtots hronoloģiski "pirms" un "pēc", fragmenti no abiem laikiem seko cits citam pamīšus, kaut gan divas dažādās autores balsis ir skaidri nošķiramas. Visa iesākumā – Ilonas un Ūdrīša iepazīšanās, tad – pirmie ceļojumi ārpus Latvijas, cenšoties izdzīvot ar muzicēšanu uz ielām, paralēli – sadzīve, attiecību līkloči, tad – pirmā lielā uzdrīkstēšanās, ar stopiem ceļojot uz Ķīnu (šim piedzīvojumam veltīta autores pirmā, 2012. gadā izdotā grāmata Rīga–Pekina. Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā, tāpēc Ielu muzikantu piezīmes šim ceļojumam nepievēršas), arvien jaunas trakulības, raibu raibs piedzīvojumu, sastapto cilvēku un nebeidzamas bohēmas virpulis, ko ik pa laikam pārtrauc "šodienas Ilonas" daudz rimtākās, pašanalītiskās pārdomas par dzīvi "pēc". Par ikdienu, kopjot smagi traumēto vīru un abu mazo dēlu, par attiecībām ar tuvajiem, īpaši mammu, par arvien skaudrākiem identitātes meklējumiem. Taču šīs divas tonalitātes, divi vēstījumi pārsteidzošā kārtā vienlaikus spalgi kontrastē un gluži neparasti harmonē. It kā "tā Ilona" pāri gadiem sarunātos ar "šo Ilonu", bet vienlaikus arī ar likteni, Dievu un lasītāju.
Skaudra vaļsirdība
Ielu muzikantu piezīmes, protams, nav romāns, kura lappuses mēs alkatīgi šķirtu, ilgojoties uzzināt meistarīgi sapiņķerēta sižeta intrigas atrisinājumu. Vēl vairāk – galvenos notikumus mēs taču labi zinām jau pirms lasīšanas. Tātad atbilde uz jautājumu, kas šo grāmatu padara tik ievelkošu, gandrīz gribas teikt – kompulsīvi lasāmu –, ir jāmeklē kur citur.
Viens no valdzinošākajiem faktoriem ir autores rakstības stils, kurā apvienojas neparasts izteiksmes vieglums, kodolīgs trāpīgums un iztēles gleznainums, portretējot visu – no ainavām līdz laikabiedru skicēm. Un ir vienalga, vai Ilona apraksta kārtējo pilsētu, kuru abi bezrūpīgie bohēmas cienītāji apmeklē, kārtējo bāru, kurā piedzīvota neprātīga uzdzīve, vai kārtējo dienu divu sev palīdzēt nespējīgu dzīvu būtņu aprūpētājas lomā, – stāsta valoda vijas tā, ka apmet sirdij trīskāršu cilpu un iesloga.
Mēs nelasām tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks tālāk, arī ne tādēļ, lai paštaisni šausminātos par grāmatā neomulīgi detalizēti pausto atkarību un līdzatkarību slogu vai tīksminātos paši par savu salīdzinošo pareizumu. Man vismaz gribas ticēt, ka ne. Mēs lasām, jo ar visām maņām ir jūtams simtprocentīgi atklāts un izjusts stāsts par dzīvi ļoti meistarīga vārdu mākslinieka apdarē. Kāda preses izdevuma apskatā pieminēts, ka ar šo grāmatu Ilona esot izsitusi no rokām ieročus jebkuram, kurš varētu vēlēties par viņu vai viņas ģimeni izvilkt atklātībā kādus skandalozus vai netīkamus faktus, – gluži tāpēc, ka visu un vēl vairāk jau ir izstāstījusi viņa pati.
Atklātība līdz nežēlīgai, pat traumējošai pašatklāsmei, skaudra vaļsirdība, neslēpjot it nevienu šokējošu detaļu, nevienu slepenu, šķietami apkaunojošu domu, – tas ir Ielu muzikantu piezīmju trumpis, jo īpaši laikmetā, kad sevis un savas dzīves izskaistināšana un instagramēšana, šķiet, kļūst par globālu epidēmiju ne tikai sociālajos tīklos, bet arī cilvēku attiecībās.
Atkārtojuma transā
Kas Ielu muzikantu piezīmes ir žanriski? Ceļojumu apraksts un autobiogrāfija, grēksūdze un atmiņu skices, eseja un dzejproza – tas viss un vēl vairāk. Lasot labi pamanāms, ka autore sevi un lasītāju tīšuprāt ved pa apli, pareizāk sakot, augšupejošu spirāli – atkal un atkal cikliski atkārtojas dažādas epizodes, kas cita no citas atšķiras gandrīz tikai ar detaļām, vidi un scenogrāfiju. Taču citādi – jau atkal sastopot Ilonu un Ūdrīti kādā Eiropas pilsētā muzicējam, zinām, ka ienākumi, visticamāk, tiks notrallināti uzdzīvē, ka raibais, krāšņais un vieglprātīgais brīvo cilvēku lidojums beigsies ar smagu atsitienu pret asfaltu, un vēl zinām arī to, ka katrs šāds brīvības un līksmes aplis neizbēgami pietuvina to skarbo plaisu, kas sadalīs gan grāmatas tekstu, gan vairāku cilvēku dzīvi daļās "pirms" un "pēc".
Šis motīvu atkārtojums nenogurdina, drīzāk ieved lasītāju tādā kā mantras at kārtojuma transā, jo, tikai līdz kaulam spējot iedziļināties muzikantu dzīves tumšākajos aspektos, varam patiesi izprast, kas liek autorei – "šībrīža" Ilonai – apcerēt dzīves sitienu neviennozīmīgo būtību un negaidīti secināt: "Katrai monētai ir divas puses. Racionāli domājot, var uzskatīt, ka mūs ir piemeklējusi briesmīga nelaime. Taču, ja skatās no cita skatpunkta, ņemot vērā mūsu iepriekšējo bagāžu, atkarības, psiholoģisko uzbūvi un likteņus, visu, kas ar mums noticis, var uztvert arī pavisam citādi. To var uztvert arī kā svētību, iespēju izaugt un izdzīvot." To neraksta cilvēks, kurš, siltā krēslā sēdēdams, gudri teoretizē par apredzību un Dieva plānu. To raksta cilvēks, kurš līdz mielēm izbaudījis un turpina izbaudīt dzīvi visā tās gaismā un tumsā.
Ielu muzikantu piezīmes nav grāmata ar precīzi definētu žanru, taču ar precīzi būvētu struktūru gan. Ja varējām sev jautāt, uz kurieni gan viss šis piedzīvotā virpulis ved, jāpiemin arī grāmatas noslēgums. Muzikantu stāsts nebeidzas ar avāriju un pat ar dēla piedzimšanu ne. Tas beidzas ar kāpienu kādā kalnā un muzicēšanu saullēktā. Tas beidzas ar vienu no tiem pārlieku retajiem uzzibsnījumiem, kādus laiku pa laikam piedzīvojam katrs un kas liek uz mirkli saprast "dzīvi, Visumu un it visu". Pēc tam mēs to atkal aizmirstam, un sansāras rats turpina mokoši griezties. Taču uz vienu mirkli esam kosmisko gobelēnu ieraudzījuši no pareizās puses – no tās puses, kurā visi sāpīgi atirušie diegu gali veido skaistu un neatkārtojamu rakstu. Un turpinām dzīvot cerībā vēl kādreiz pieredzēt skaidras un dievišķas gaismas uzplaiksnījumu.