Par Džuzepes Verdi Rekviēma atskaņojuma trūkumu Latvijā nevaram sūdzēties, jo šo iespēju dod mugurkauls – Valsts akadēmiskais koris Latvija, kas ir viens no izcilākajiem šī vērienīgā Verdi opusa un daudzu citu komponistu lielformas darbu izpildītājiem pasaulē. Ne velti tieši ar Verdi Rekviēmu korim Latvija un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) kopā ar diriģentu Andri Pogu un starptautisku solistu ansambli 2015. gada pavasarī tika uzticēts reprezentēt Latviju Parīzes Elizejas lauku teātrī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmā.
Rīgā vien Verdi Rekviēms pēdējās desmitgadēs skanējis gan Doma baznīcā, gan Lielajā ģildē, gan Latvijas Nacionālajā operā, savukārt īpaši izcila, krāšņa un līdz pēdējai niansei noslīpēta interpretācija piedzīvota 10. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā 2007. gadā Sv. Pētera baznīcā itāļu diriģenta Pjēra Džordžo Morandi vadībā ar solistu kvartetu, kurā dziedāja Ingrīda Kaizerfelde, Nadja Krasteva, Aleksandrs Antoņenko un Egils Siliņš. Leģendārs bija arī Rekviēma lasījums Karela Marka Šišona vadībā Dzintaru koncertzālē 2012. gadā, kad solistu kvartetu krāšņoja pasaulslavenais mecosoprāns Elīna Garanča līdzās Mišelai Kraiderei, Josepam Kanam un Rihardam Mačanovskim. Elīna Garanča toreiz Verdi Rekviēmu dziedāja pirmo reizi, līdzīgi kā šoreiz koncertā Draugi – Andrejam Žagaram koncertzālē Cēsis sestdien, 14. oktobrī, solopartiju šajā darbā pirmo reizi nodziedāja lietuviešu zvaigzne soprāns Asmika Grigorjana un Latvijas Nacionālās operas bass Edgars Ošleja. Līdzās viņiem bija šajā repertuārā savu balsi un vokālo izturību jau iepriekš demonstrējušie kolēģi – kanādiešu un franču mecosoprāns Nora Suruzjana un Latvijā labi zināmais ukraiņu tenors Dmitro Popovs. Un atkal pie LNSO un kora Latvija diriģenta pults bija Andris Poga.
Izteiksmes dimensijas
Uzreiz ir jāteic, ka ar katru nākamo Verdi Rekviēma lasījumu Andris Poga ir manāmi audzis, un tie jau sen vairs nav vienkārši atkārtojumi, tikai drošāki. Domāju, man piekritīs visi, kuri ir vērojuši Andra Pogas sniegumu, sākot ar laiku, kad viņš bija LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Viņa vadībā Verdi Rekviēms Cēsīs izskanēja emocionāli patiesi un muzikāli krāšņi, izvēršot atskaņojumu plašās izteiksmes dimensijās no baiļu kliedziena līdz klusinātai, smalki niansētai cilvēciskai sarunai ar Dievu. Es gribētu pat teikt – dziļi personiskai sarunai par vissvarīgāko. Un visa šī muzikālā bagātība, kuru Verdi ir izteicis vērienīgā formā, bija dramaturģiski perfekta, mērķtiecīgi sakārtota, neupurējot lielās attīstības līnijas detaļām vai otrādi.
Svarīgi arī, ka šī apzinātā, stratēģiski veidotā kārtība un smalki nostrādātās nianses nenokāva muzicēšanas brīvību. Visticamāk, šīs radošās veiksmes iemesls meklējams divās pusēs – gan diriģenta paša mākslinieciskajā briedumā, gan tajā, ka LNSO un kora Latvija mākslinieki jau ir saraduši ar Andra Pogas darba stilu un muzikalitāti.
Kaismīgās emocionalitātes, muzikālo kontrastu, melodiju skaistuma un dramatiskā vēriena dēļ Verdi Rekviēmu mēdz dēvēt par vēl vienu komponista operu. To klausoties, vietumis pat ļoti tieši uzplaiksnī asociācijas ar operas apmeklētāju dzirdei jau pazīstamu mūziku, kas atsauc atmiņā konkrētas operas Aīda ainas, savukārt Dies irae biedējošā stihija burtiski norauj jumtu. Operas žanram šo Rekviēmu tuvina arī tas, ka attiecības ar Dievu tajā ir ļoti tiešas un personīgas. Brīžiem tās ir vētrainas un asi pretrunīgas, un te ir gan cilvēciskas bailes, gan skumjas, gan gaišas ilgas, gan cerība, mīlestība un nožēla. Emocionālajā izteiksmē un estētikā šis ir dziļi romantisks Rekviēms – pilnīgs pretstats pazemīgi pašnoliedzošai, distancētai kalpošanas idejai. Tieši šo iemeslu min igauņu komponists Arvo Perts, pamatojot, kāpēc neuzskata Verdi Rekviēmu par sakrālu opusu.
Kora spožums
Patiesi izcilu Rekviēma interpretāciju šoreiz Cēsīs piedzīvojām, pateicoties kora Latvija balsu spēkam, piesātinātajam skanējumam, vokālajai tehnikai un precīzajam ansamblim, kas ļauj gan kopā ar simfonisko orķestri sasniegt spožas, dinamiskas kulmināciju virsotnes, gan izteiksmīgi izdziedāt a cappella posmus, gan perfekti izgaismot Verdi polifoniju – līdz pat fūgai daļā Sanctus.
Par solistu ansambļa galveno varoni snieguma kvalitātes un piepildījuma ziņā kļuva tenors Dmitro Popovs. Viņa balsī bija tik daudz krāsu un dziedājums izcēlās gan ar jaudīgu dramatisma spēku, gan niansētību. Dies irae daļas tenora solo fragments Ingemisco tamquam reus…, kura vēstījums ir par vainas apziņu, bija debešķīga, gaiša starojuma pilns. To vēl jo sevišķi papildināja flautas un obojas atsaukšanās vokālajām frāzēm.
Asmika Grigorjana, šķiet, taupīja spēkus, lai uzplauktu pašā galvenajā, Rekviēmu noslēdzošajā solodziedājumā Libera me, kurā uzrunāja ar apgarotu, gluži pārpasaulīgu, vienlaikus smeldzīgu un gaišu skumju piepildītu vokālo plūdumu. Līdzeni un dabiski to vainagoja arī slavenais, ļoti grūtais oktāvas lēciens uz augstāko skaņu klusajā piano pianissimo dinamikā, kas liecina par īstu meistarību.
Noras Suruzjanas mecosoprāns skanēja gan silti, gan dramatiski, apliecinot bagātīgu tembrālo potenciālu, taču pietrūka dziļuma zemajā reģistrā. Mūsu Operas solista Edgara Ošlejas balss ir īsts, vokāli apjomīgs bass ar ļoti patīkamu tembru, taču diapazona zemākajā daļā tam vēl jānobriest, lai atvērtos pilnībā, – tas vienkārši prasa zināmu laiku. Toties Edgara Ošlejas personā mēs jau tagad sastopam nopietnu interpretācijas mākslinieku, kurš rūpīgi iedziļinās teksta un mūzikas saturā.
Solistu kvartetā satikās dziedātāji no dažādām zemēm un ar atšķirīgu vokālo skolu, turklāt sākotnējais sastāvs bija mainīts un ansambļa noslīpēšanai nebija daudz laika. Tomēr tas bija saskaņots – gan kvarteta, gan tercetu posmos, kā arī soprāna un mecosoprāna duetā, bet jo īpaši – a cappella kvarteta dziedājumā, kas arvien ir testa kritērijs solistu izvēlei.