Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) bija vajadzīgs iedvesmotājs. Pēc kovidpandēmijas ēnā pagājušajiem gadiem un bez galvenā diriģenta aizvadītās iepriekšējās – 2021./2022. gada – sezonas akūti bija nepieciešams nevis vienkārši kārtējais galvenais, bet liesmojoša personība, kas ar savu enerģiju, absolūtu mūzikas mīlestību un pašatdevi spēj visus iedvesmot, izraut no rutīnas un pacelt spārnos pāri dienišķajam. Tāds orķestrim tagad ir – apliecināja sezonas noslēguma koncerts, kuru 19. maijā Lielajā ģildē diriģēja LNSO mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski. Simfoniskais vakars, kura pirmajā daļā Somijas koloratūrsoprāns Anu Komsi apgaroti pārpasaulīgā un vienlaikus siltā mierā dziedāja Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas, savukārt otrajā daļā klausījāmies Dmitrija Šostakoviča 10. simfonijas skaudro, emocionāli izkāpināto autobiogrāfisko vēstījumu par dzīvi un Josifa Staļina tirānijas laikmetu, izvērtās aizraujošā un iedvesmojošā muzikālā piedzīvojumā, kas uzrunāja visus. Gan tos, kuri muzicēja, gan tos, kuri sēdēja zālē vai klausījās tiešraidi, jo biļešu jau sen vairs nebija. Lielā pieprasījuma dēļ publikai tika darīts pieejams arī koncerta ģenerālmēģinājums, kas notika iepriekšējā vakarā, 18. maijā. Šī bija pagājušās sezonas ceturtā programma, kuru LNSO spēlēja Tarmo Peltokoski vadībā.
Augstsprieguma zona
Tā ir liela LNSO veiksme, ka par tā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu pērn izdevās piesaistīt jauno, kaismīgo un saviem gadiem pārsteidzoši erudīto Somijas talantu Tarmo Peltokoski, ātri reaģējot uz orķestra un diriģenta savstarpējo ķīmiju pirmajā sastapšanās reizē. LNSO to paspēja pēdējā brīdī pirms jaunā diriģenta starptautiskās karjeras straujā kāpuma, ko pēc spožas debijas ar Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestri 2022. gadā aizsāka šī prasīgā kolektīva galvenā viesdiriģenta statuss. LNSO paguva noslēgt līgumu ar somu mūziķi, aizsteidzoties priekšā Roterdamas filharmonijas orķestrim, kurš drīz vien pasludināja Tarmo Peltokoski par savu galveno viesdiriģentu, un pirms Tulūzas Kapitolija nacionālais orķestris bija izraudzījies viņu par savu nākamo muzikālo vadītāju. "Gadsimta talants" – tā 22 gadus veco Tarmo Peltokoski nodēvējis vācu izdevums Tagesspiegel, un šķiet, ka šis "spogulis" nebūs kļūdījies.
Pats galvenais ir ne jau spožās karjeras kāpnes, bet tas, ka brīdī, kad Tarmo Peltokoski muzicē, viss pārējais atkāpjas un vairs neeksistē. Ir tikai skaņu pasaule, augstspriegums, kurā viņš un orķestris tajā brīdī dzīvo. Tieši dzīvo, nevis uzbur vai konstruē. Tāpēc nav iespējams neatsaukties, nerezonēt līdzi. Turklāt, līdzīgi tam, kā hokeja čempionātā spēlēt Latvijas izlasē ierodas mūsu zvaigznes no pasaules visaugstākās līgas, LNSO sezonas noslēguma koncerts pulcēja Latvijas mūziķu vislabākos spēkus. LNSO koncertmeistara krēslā sēdēja Berlīnes filharmoniķu pirmā vijole Vineta Sareika. Viņas emocionāli piepildītais vijoles solo Šostakoviča 10. simfonijā un meistarīgā virsvadība, kas, mūziķei precīzi un jūtīgi uztverot diriģenta idejas, saliedēja orķestri vienā ideālā mūzikas instrumentā, bija notikuma virsvērtība. Šajā sazobē īpaši iespaidīgs bija nežēlīgi agresīvais, groteskais Allegro – spilgts diktatora Staļina portretējums, kādu komponists savā simfonijā varēja atļauties, pateicoties pavisam nesenajai tirāna nāvei.
Niansētība un precizitāte
Speciāli atgriezies bija arī līdzšinējais flautu grupas koncertmeistars Tommāso Pratola, kurš nu jau ir Reinas filharmonijas orķestra flautu līderis un tāpēc ir pārcēlies uz Koblencu. Vakara gaitā dzirdējām veselu plejādi izcilu orķestra mūziķu solo – sākot ar Riharda Štrausa partitūru krāšņojošo mežraga dziedājumu un beidzot ar klarnetes, obojas, fagota, flautu solo (Anetes Točas piccolo flautas virāžas bija žilbinošas). Orķestra saspēlei – arī neprātīgi straujajos, īpaši piņķerīgajos unisonos, ar kuriem varētu sacensties vienīgi Merkucio skrējiens un nāve Sergeja Prokofjeva baletā Romeo un Džuljeta, – bija raksturīga azartiska brīvība un kaismīga virtuozitāte, vienlaikus arī niansētība un precizitāte.
Tarmo Peltokoski rūpīgi un prasmīgi izlīdzsvaroja skanējuma akustisko perspektīvu. Tas izdevās pat Riharda Štrausa dziesmu interpretācijā, par spīti tam, cik maigi un klusu dziedāja Anu Komsi. Tā bija smalka, apgarota, jūtīga kamermūzika, tikai simfoniskā orķestra izpildījumā – izsmalcinātos pusčukstos sotto voce, neaizēnojot dziedātājas balsi.
Sistemātiski sekojot līdzi LNSO sniegumam ilgākā laika posmā, top redzams, ka sezonas noslēguma koncerts nav mākslīgi "uztjūnēts" izņēmums. LNSO pašatdeve un mākslinieciskais līmenis nav tikai epizodiska parādība, ar kuru sastopamies vien Tarmo Peltokoski diriģētajos koncertos. Es to sauktu par orķestra sezonas tonusu. Tas bija jūtams arī Latgales vēstniecības Gors desmit gadu jubilejas koncertā Saldi rūgti mūžīgais 13. maijā, kad pie LNSO diriģenta pults bija tā iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs Andris Poga. Rēzeknes koncertnamā, kurā simfoniskā mūzika skan vislabāk, Jāņa Ivanova simfoniskais tēlojums Varavīksne izvērtās īstā krāsu glezniecībā. Grodi un ekspresīvi ritēja Dmitrija Šostakoviča 15. simfonijas emocionālie kontrasti starp personisko un objektīvo un meistarīgā spēle ar viegli atpazīstamām Vāgnera un Rosīni opermūzikas alūzijām un dodekafoniskajām XX gadsimta Jaunās Vīnes skolas konstrukcijām no pavisam "citas operas". Savukārt kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija atskaņotā Fransisa Pulenka opusa Gloria dvēsele bija Guntas Gelgotes dzidrais, gaišais soprāns un dziedātājas personība, kura jau pati par sevi izstaro harmonizējošu gaismu.