Sauklis Es esmu introverts pirms dažiem gadiem tika izgudrots, lai latviešu literātiem būtu vieglāk atgaiņāties no pielūdzējiem starptautiskajos grāmatu tirgos. Reklāmas sauklis, kas palīdz izvairīties no komunikācijas, varētu likties absurds, tomēr neilgā laikā tas saaudzis ar literāro piedāvājumu kā cimds ar roku – liekas pašsaprotami no tikko iznākušas grāmatas sagaidīt iekšupvērstus varoņus, kas nodarbojas ar savu dvēseles stāvokļu un izjūtu apceri.
Smieklu lēkmes
Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc piedāvā gandrīz ekstrēmu piemēru – tā protagonists ir kāds mazpilsētas iedzīvotājs vidējos gados, kurš gandrīz nekomunicē ar citiem cilvēkiem. Vismaz viņš pats par sevi tā apgalvo, jo faktiski romāna gaitā komunicē diezgan daudz, turklāt ar labiem panākumiem. Viss romāns ir sarakstīts kā komunikācijas aizstājējs – sākumā vēstules vietējam mācītājam, tālāk jau kā dienasgrāmata, kas vairāk vajadzīga pašam rakstītājam. Varētu šķist, ka Andra Kalnozola romāns labi iederas literārajā tradīcijā, kuru apdzīvo ārēji mazkustīgi varoņi ar bagātīgu jūtu dzīvi, un rakstnieka nolūks ir izraisīt līdzjūtību, žēlumu pret šiem nabaga ļaudīm. Tomēr šis romāns, lai arī stipri sakņots tradīcijā, tomēr izkāpj ārpus tās robežām un turas savrup.
Fiktīvās dienasgrāmatas autors Oskars jeb Kalendārs, kā vēsta romāna nosaukums, ir psihiski nevesels – tas līdz ar nelaimīgas mīlestības motīvu atklāts jau burtiski pirmajās lappusēs. Žēluma raisīšanai spēcīgākus iemeslus grūti iedomāties. Tomēr autors, par laimi, pārāk neaizraujas ar varoņa veselības problēmu detaļām, lai gan ne mirkli par tām neaizmirst. Tikai noprotams, ka neveselība varētu būt klasificējama kā autiskā spektra traucējumi, un literārajā tradīcijā viņu varētu traktēt kā vientiesi, grūtgalvi vai pat muļķīti. Tomēr atšķirībā no paredzama bēdu stāsta tieši Oskara domu gaitas neparastie pavērsieni kopā ar virtuozi stilizētu rakstību ir par iemeslu gan visai spraigam sižetam, gan humoram, kas tikai sevišķi biezādainā lasītājā nespētu izsaukt pēkšņas smieklu lēkmes.
Humāna labvēlība
Sižeta aizmetnim kalpo situācija, kurā Oskars nonācis, pirmo reizi mūžā iemīloties. Cik noprotams, līdz šim viņa dzīve ritējusi rāmi, lai gan literārais varonis varētu būt autora vienaudzis vai pat vecāks – māte, ar kuru viņš dzīvo kopā, ir krietnos gados. Pretēji parastajai loģikai Oskars necenšas ar savu jūtu objektu iepazīties, tieši otrādi – visādi izvairās no tikšanās. Bet, lai tomēr zinātu meitenes vārdu, viņš iemācās no galvas visu kalendāru ar tajā atzīmētajām vārdadienām. Tā Oskars kļūst par Kalendāru. Raksturīgi, ka dienasgrāmata visai skopi atklāj Oskara jūtas – viņš tās neapcer, tikai piemin, reģistrē kā faktus. Toties Oskars pieraksta, ko domā, par ko ir daudz domājis un par ko viņam vēl jāpadomā.
Šis uzsvars uz personības intelektuālo komponenti, ņemot vērā tās psihiskā stāvokļa īpatnības, ir neizsīkstošs vietām pamelna humora avots. To var lasīt arī kā autora ironiju par tradicionālās maskulinitātes emocionālo nevainību. Kalendārs īsti neatpazīst savas jūtas – tomēr tās acumirklī sazīmējam mēs, sirdsgudrie lasītāji. Andra Kalnozola teksts līdzinās literārai ekvilibristikai vairāk nekā trīssimt lappušu garumā: spēja vēstīt par sava varoņa iekšējo dzīvi, to tieši nekomentējot, ir rakstnieka meistarības paraugdemonstrējums – bet ne tikai meistarības. Romāns viscaur ir apveltīts ar īpašu humānu labvēlību, kas īpaši atklājas brīžos, kad autors atļaujas būt gudrāks par savu iztēloto varoni. Tad, īpaši nodaļu nobeigumā, tekstam uzslāņojas neskaitāmas žilbinošas metaforas, piemēram, Kalendārs ne tikai iemācās no galvas gaismas ātruma skaitli, bet arī izmanto to kā telefona numuru, lai piezvanītu, bet viņam neviens neatbild.
Luga nevienam nepatīk
Kalendārs ne tikai domā, bet arī darbojas: negaidītais jūtu atplaukums viņu mudina iepazīt jaunas iespējas, ko sniedz pieticīgā provinces vide. Romānu nevar uzskatīt par skaudri reālistisku, tas vietām līdzinās pasakai, kurā varoņa īpatnējās prāta spējas ļauj viņam atklāt vispārinātu dzīves koncentrātu: piemēram, viņš iepazīst draudzību, sākumā ar trakulīgo večiņu Janīnu, kas laikam gan ir vispasakainākā persona romānā, tad ar veselu baru vietējo pensionāru. Viņi pat noorganizē kaut ko līdzīgu komūnai, kas aizved romānu stipri nereālā valstībā.
Oskars sāk labdarības projektu – izveido zupas virtuvi, kas izpelnās lielu atsaucību. Viņš nesekmīgi cenšas kļūt patstāvīgs, tomēr nezaudējot īpaši delikātās attiecības ar māti. Oskars sāk interesēties par zinātni un mākslu, un tas rezultējas ar vēl vienu fantastisku draugu Otto un dramaturģijas studijām. Paturot prātā, ka Andris Kalnozols ir pieredzējis dramaturgs, režisors un aktieris, neganti pašironiska šķiet epizode, kurā Oskars ar senioru grupu mēģina iestudēt teātra izrādi, bet viņa sacerētā luga nevienam nepatīk. Tomēr beigās jau patīk gan – mēs, lasītāji, ar vienu aci lasām skarbu sociālu vēstījumu par slimu cilvēku, ar otru skatāmies brīnumpasaku leļļu teātrī.
Tas nenozīmē, ka viens žanrs būtu pārāks par otru vai tie savstarpēji rīvētos – spējā apvienot nežēlību ar jautrību un sentimentu izpaužas Andra Kalnozola unikālā balss, kādu to pazīst arī viņa cienītāji teātrī. Iespējams gan, ka to loks ir diezgan ierobežots – arī teātrī, tāpat kā literatūrā, autors ir visai savrups.
Oskars jūtas saukts
Ne romāna sižets, ne galvenā varoņa motivācija, pat ne viņa domas neatklājas tieši – tās ir aizšifrētas ar fiktīvās pirmās personas rakstības stilu. Oskars šo to saturam svarīgu piemin tikai garāmejot vai pat noklusē, kas kļūst redzams turpmākajā notikumu attīstībā. Tas romāna lasīšanu padara par aizraujošu formālu piedzīvojumu, kurā iepazīstam veselu leksikas buķeti. Kā runā bērni? Kā sacerējumus raksta pusaudži? Kā runā veci cilvēki? Kā runā televizors? Visa šī gaistošā valodas pieredze sakausējas Kalendāra rakstībā. Kādā epizodē viņš atbild mācītājam ar "kaut kur noklausītu frāzi, ka "man ir totāli pajāt"" (78. lpp.). Stāstītājs pats nezina, kādēļ tā teicis. Iespējams, valodas pulēšanā līdz spīdumam nopelni ir arī redaktoram Henrikam Eliasam Zēgneram.
Romāna nosaukums sākumā izklausās pēc sarunvalodas citāta, ar kādiem teksts ir pārpilns. Pamazām atklājas tā otrā nozīme – Oskars jūtas saukts, aicināts. Neatklājot kurp, jāatzīst, ka teksts virzās uz noteiktu mērķi. Vienkārša iežēlināšana tā nav, autors tēmē augstāk. Par spīti sadzīviskajiem, sentimentālajiem un pasakas motīviem, romāna pēdējo nodaļu nosaukumi vien liecina par vispārinājuma atvēzienu – Ticība, Cerība un Pēdējās nodaļas sākums. Tā kā kopš romāna izdošanas pagājušas jau dažas nedēļas un reakcijas ir sajūsminātas (izdevēji no Orbītas ziņo, ka pieprasījums pārspēj cerēto), jāsecina, ka Andra Kalnozola debijai lielizmēra prozā izdodas skart lasītāju sirdis.
Intervijās pēc romāna izdošanas autors ir atzinis, ka jau notiek sarunas par iespējamu darba tulkošanu un ekranizāciju. Tas būtu apsveicams, tomēr nebūt ne viegls uzdevums – ņemot vērā, ka vismaz puse vēstījuma pievilcības slēpjas tieši filigrāni izstrādātajā teksta audumā.