Fantāzijas žanrs latviešu literatūrā jau labu laiku vairs nav tikai reti sastopams un bikls jaunpienācējs – kopš aptuveni pirms desmit gadiem tajā ar vairākiem darbiem teju uzreiz startēja jaunās autores Laura Dreiže un Linda Nemiera, fantāzijas žanra oriģināldarbi jaunizdoto grāmatu skaitā parādās visai regulāri. Nu jau iespējams teikt, ka pašmāju grāmatplauktos ir pārstāvēti gandrīz visi pasaulē zināmākie žanra nozarojumi – no klasiskās jeb episkās līdz pilsētas un humoristiskajai fantāzijai. Simpātiski, ka divi no nesenāk publicētajiem darbiem – Gata Ezerkalna Ragana manā skapī un Anetes Grīnbergas Draņķozols – atteikušies no "tāltālu zemju" apcerēšanas un pievērsušies bagātīgajam fantastisko elementu klāstam, kādu piedāvā latviešu folklora, teikas un leģendas. Taču fantāzijas žanriskās saknes tomēr meklējamas klasiskajā "citurzemes" stāstā, un tādu piedāvā tikko izdotais lasīšanas veicināšanas projekta Bibliotēka jauno rakstnieku konkursa laureāts – Toma Deimonda Barviža darbs Zaļā Dzīle.
Nevaldāmais zaļums
Zaļā Dzīle jau ar vāka noformējumu, kurā redzam jaunu, kareivīgi tērptu meiteni un milzīgu fantastisku putnu – grifu –, signalizē, ka romānā atradīsim labākajās tradīcijās ieturētu fantastisku vēstījumu, un šai ziņā nekļūdāmies. Kaura, attēlā redzamā grifu jātniece, tāpat kā viņas draugs mednieks Talevs un daudzi citi, mitinās Tīruma valstībā – varbūt ne pārāk auglīgā, tomēr iekoptā, sakārtotā zemē, kurā it visiem iedzīvotājiem ir skaidras viņu lomas. Pats svarīgākais viņu vidū ir Hauko, kurš ir Rakstotājs. Rakstot – ievelkot zemē un priekšmetos noteiktā secībā izkārtotas rakstzīmes – nozīmē piešķirt tam, kas ir, un tam, kas būs, jēgpilnību, skaidrību, izdošanos, pareizu galarezultātu. Taču netālu no šīs rimtās un labi organizētās sadzīves mutuļo bīstamā Zaļā Dzīle – mežonīgu džungļu pasaule, nevaldāms zaļums un audzelība, kurā, šķiet, pastāv tikai haoss un kura noliedz jebkādu sakārtotību.
Tīruma iedzīvotāji vairās spert kāju šajā nepieradināmajā pasaulē, kas jau prasījusi ne vienu vien dzīvību. Taču pienāk diena, kad Zaļā Dzīle sāk izrādīt dzīvības un saprāta pazīmes, un tās radījumi sāk ielauzties Tīruma eksistencē, sējot šausmas un nelaimi. Vārmes ciemata iedzīvotājiem savu palīdzību piedāvā netālās pilsētas iemītnieki raidāši – bet vai šī palīdzība tiešām ir tik nesavtīga, kāda izskatās? Vienlaikus no pavisam citas tāltālas malas, ko dēvē par Tukšieni, ceļā dodas mazs zēns Ķamfirs, kura vienīgā manta ir nūja un neliels ēdiena krājums, vienīgais draugs – mazs plēsējs, vārdā Šanta, un mērķis – neaptverami grūts – ir sagūstīt Dzīles zaļo audzelību un pārnest to uz neauglīgo dzimto pusi. Kā to paveikt? Ķamfiram nav ne jausmas. Taču savā ceļā viņš sastop kādu cilti, kas dodas tai pašā virzienā, lai gan ne ar tiem pašiem nolūkiem.
Auglīgais haoss
Lūk, mūsu acu priekšā – klasisks fantāzijas darba uzstādījums, kurā kā pēc notīm sastājas visi šī žanra darbiem nepieciešamie mitoloģiskie nosacījumi. Būtiskākais starp tiem ir auglīgais haoss kontrastā ar neauglīgo sakārtotību un nepieciešamība rast līdzsvaru starp tiem. Taču, protams, romānā svarīgākais ir piedzīvojums un interese izpētīt autora jaunradīto pasauli. Mūsdienās, kad liela daļa fantāzijas autoru izvēlas savu darbu sižetus ievietot mums pazīstamā realitātē, kurā ik pa brīdim atveras portāli jeb ejas uz citām pasaulēm, ir veldzējoši beidzot lasīt par pilnībā no mūsējās distancētu citpasauli, kuras izstrādāšanā rakstnieks ieguldījis ne mazumu darba. Citpasaules ģeogrāfija, astronomija, zooloģija un botānika, aprakstīto cilšu paradumi, tērpi, ēdiens un tradīcijas – viss ir svarīgs, lai lasītājs spētu noticēt citādajai esamībai, un tam visam autors ir pievērsis uzmanību. Tiesa, var piebilst, ka starp nepazīstamajiem augiem sastopami arī pavisam pazīstami, piemēram, kumelītes un kliņģerītes, tāpat ciltis savā ēdienkartē iekļāvušas gan biezpienu, gan rūgušpienu – taču šādas svešādā un zināmā proporcijas ir nepieciešamas, lai lasītājs pavisam neapjuktu nezināmajos apzīmējumos.
Katrs svešādais termins tomēr nozīmē nepieciešamu pauzi, lai autors pagūtu vismaz īsi ieskicēt, kas ar to domāts, taču katra šāda pauze nozīmē aizkavēšanos sižetā. Tomēr, aprakstot varoņu bīstamos klejojumus Zaļajā Dzīlē, rakstnieks kā sajūsmas pilns jaunatklājējs Amazones džungļos velta krietni daudz uzmanības neparastajiem Dzīles radījumiem, īpaši augiem, taču to savādās un bieži vien bīstamās īpatnības tekstā ievītas organiski, nekavējot sižeta plūdumu. Detalizēti izstrādātās pasaules tēls tieši šo nianšu dēļ iegulst atmiņā labāk nekā personāži, jo fantāzijas žanrā nereti galvenais varonis ir pati citpasaule, un tā autora izpildījumā ir izdevusies valdzinoša, neparedzama un krāšņa.
Valodas parametri
Jau paredzamāks ir darba vēstījums, kurā ar mītu, pasaku un leģendu sižetiem pazīstams lasītājs diezgan ātri saskatīs zināmas iezīmes, turklāt centrā izvirzīts ne vien pasauļu, bet arī cilšu konflikts par varu. Tomēr simpātiski, ka Toms Deimonds Barvidis neakcentē vienu pusi kā izteikti karikatūriski melnu, tāpat izvairās darbu noslēgt ar simtprocentīgu atrisinājumu. Drīzāk jāteic: līdzīgi kā Tolkīna darbos, arī Zaļajā Dzīlē redzam, ka pēc visām kaujām un pārbaudījumiem dzīve turpinās, taču tā vairs nav tā pati dzīve, kas pirms tam, un arī visas sižetiskās līnijas nebeidzas uz pasakai raksturīgās "ilgi un laimīgi" nots.
Šo īpatnību fantāzijas žanrs dala ar mītisko stāstījumu, kurā tāpat uzsvērta upura nepieciešamība un fakts, ka situācijas atrisinājums ne vienmēr būs vēlamais un sagaidāmais. Var, iespējams, iebilst pret to, ka lielāko romāna daļu veido stāstījums par dažādo personāžu ceļu uz vietu, kurā paredzēta romāna kulminācijas aina, kas savukārt aizņem pavisam nelielu teksta daļu, taču šis iebildums atkrīt, ja atceramies, ka fantāzijas darba mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar pasauli, un garā ceļa apraksts šai ziņā ir bijis noderīgs, jau sākot ar Tolkīna Gredzenu pavēlnieku. Tāpat var piebilst, ka uz dažiem visai loģiskiem jautājumiem romāns atbildes tomēr nesniedz, piemēram – kā un kādos apstākļos pavisam mazam puisēnam tiek uzticēta misija glābt pasauli –, taču ir skaidrs, ka, ietverot stāstījumu par visu lasītāju interesējošo, romāns būtu padevies vēl biezāks par pašreizējām 430 lappusēm.
Vēl viena raksturīga žanra pazīme, kas Zaļajā Dzīlē ir ievērota godam, ir būtiskā loma, kādu fantāzija piešķir valodai. Jau sākumā pieminētā rakstošana – sava veida rakstu maģija, ar zīmju palīdzību sasniedzot rezultātu, – ir balstīta valodas, kaut gan, kā zināms arī romāna personāžiem, ne vienmēr pilnībā saprotamas valodas, parametros. To pašu maģiju paveic nidāšu cilts šamaņi dziesmās un dejās ap ugunskuru, to pašu paveic Dzīles iemītnieki ar savām tradīcijām. Viens romāna tēls šos rakstus prot pasaules audumā ierakstīt, cits – attīt, citiem vārdiem sakot, izlasīt, un attīts raksts iedarbojas uz fizisko pasauli – arī tāda ir mīta likumsakarība. Klausot šīm likumsakarībām, Toms Deimonds Barvidis savukārt ir "sarakstojis" savu romānu, un lasītājs, to attinot, ir kļuvis vismaz par vienu krāšņu iztēles lidojumu bagātāks.