Spītējot skaudrajai realitātei mūziķu, mūzikas notikumu rīkotāju un klausītāju maciņos, koncertdzīve Rīgā ir ļoti dāsna un arī klausītāji nav nokausējami. Tie nāk un nāk, pierādot, ka publikai ir vajadzīga gan izsmalcināta kormūzika, gan XX gadsimta mūzikas klasiķu komponētās kabarē dziesmas, kas kopā ar starptautisko eksperimentu Līsistrate kameroperas žanrā manā kalendārā diemžēl izkonkurēja smalkjūtīgā Mocarta interpreta Zbigņeva Gracas diriģēto festivāla Vīnes klasika noslēgumkoncertu. Kur nu vēl iespēja Operā piedzīvot uzmundrinošu mēmā kino vakaru ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) tapiera lomā, klarnetista Egīla Šēfera un domubiedru aizraujošo muzicēšanu un stāstus programmā Mocarts un Jaunā Vīnes skola (Mazajā ģildē 13.II) un lietuviešu glezniecības un mūzikas klasiķa Mikalojus Konstantina Čurļoņa mazdēla pianista Roka Zubova viesošanos, uz ko pagājušās nedēļas notikumu virpulī pat pie vislabākās gribas nevarēja pagūt. Savukārt Niko Dostāla operetes Klīvija pirmizrāde pilnā kultūras pils Ziemeļblāzma zālē Vecmīlgrāvī lika domāt, ka publika Latvijā tiešām ir izslāpusi pēc operetes. Bet par to citreiz. Tagad – trīs koncertu izlase.
Čaplins un operdīva bez balss
Nav ko slēpt – dažnedažādi vieskoncerti uz Latvijas Nacionālās operas skatuves visādi neērtajos pirmdienu vakaros jau gadiem notiek tāpēc, ka Operā šī ir brīvdiena, kad lielo zāli izīrē citiem pasākumu rīkotājiem. Atzīšos, man būtu grūti sākt darba nedēļu ar iedziļināšanos muzikāli komplicētā, traģiskā bezcerībā. Taču divu 1915. gada mēmo filmu parāde par Karmenas tēmu vienā vakarā (drāma un parodija par to, abas uzņemtas vienās un tajās pašās dekorācijās) nebija šis gadījums, pat neraugoties uz visiem zināmo titulvarones un viņas mīlētāja bēdīgo galu. Šis bija notikums, kuru vērtējot tā vien gribas no radio kolēģiem aizņemties apzīmējumu "nedēļas prieks", mazliet gan pārfrāzējot, ka šis LNSO un tā viesa, retu partitūru atjaunotāja un vēsturiskās kinomūzikas eksperta, amerikāņu diriģenta un komponista Timotija Broka, kinokoncerts sniedza prieku visai nedēļai. Tas bija veltīts Čārlija Čaplina 125 gadu jubilejas atcerei, un to noslēdza Burleska par Karmenu – parodija, kurā pats leģendārais komiķis, vēl pavisam jauns, bija redzams Hosē lomā iepretim Ednai Pērvaiensai Karmenas lomā un toreadora karikatūrai, kādreizējam klaunam Džonam Rendam. Timotijs Broks atklājās kā spožs kinopartitūras autors: šo vitālo un instrumentāli krāsaino mūziku ar zīmīgo saksofonu izmantojumu un perfekto trāpījumu katrā žestā varētu klausīties arī atsevišķi, filmu uzburot iztēlē. Iespēja aizmirst priekšā stāvošos nedēļas darbus un no visas sirds izsmieties šajā vakarā tika īstenota ar uzviju, jo, skatoties tagad, pēc simt gadiem, smieklus raisīja arī XX gs. sākuma filmām tipiskā, pārspīlētā tēlojuma maniere (mīmika, žesti) un naivi būvētās mizanscēnas slavenā amerikāņu režisora Sesila B. Demila filmā Karmena. T. Broka 1995. gadā atjaunotā Hugo Rīzenfelda partitūra – kompilācija par Ž. Bizē operas Karmena tēmām, papildinot tās arī ar fragmentu no simfoniskās svītas Arliete, perfekti attaisno režisora dīvaino izvēli titullomu mēmajā filmā (!) uzticēt amerikāņu operdīvai Džeraldīnei Ferarai.
Šēnbergs, Kandinskis un laikabiedri
Programma ar šādu nosaukumu ir Latvi jas Radio kora pirmais koncerts dzimtenē pēc titulēšanas ar Grammy balvu un uzstāšanās Mocarta nedēļā Zalcburgā. Lai arī ir grūti iedomāties, ko gan šis izcilais kolektīvs vēl nebūtu dziedājis, šī programma, ko iedvesmojusi savulaik jaunu mākslas valodu un pasaules kārtību alkstošā 1911.–1914. gada mākslinieku apvienība Zilais jātnieks, tomēr izvirzīja neierastus uzdevumus gan korim, gan diriģentam Kasparam Putniņam, kuru ierasts redzēt radikālu visjaunākās mūzikas meklējumu epicentrā. Taču šoreiz uzmanības centrā XX gadsimta mūzikas meistaru Gustava Mālera, Riharda Štrausa, Albāna Berga un 12 toņu kompozīcijas tehnikas (dodekafonijas) izgudrotāja Arnolda Šēnberga atvadas no romantisma, atrodoties uz sliekšņa, kur, citējot gleznotāja Vasilija Kandinska rakstīto, "mūzikas pieredze vairs nav ausu, bet gan dvēseles daļa. Un te, šajā brīdī, sākas nākotnes mūzika". Šīs atvadas un jaunu estētisko ideālu un skaņu valodas meklējumi notikuši nevis kormūzikā, bet galvenokārt citos žanros – no solodziesmām līdz simfonijai. Kora repertuārā šie opusi tikuši, pateicoties vācu komponista, muzikologa un kordirigenta Klitus Gotvalda (dzim. 1925) veidotajiem pārlikumiem.
Mūsu Radio koris ir rūdīts adaptēties dažādās vidēs, tomēr harmoniskajā un melodiskajā sabalsojumā izsmalcinātajiem, apgarota muzikālā skaistuma kategorijā ierindojamajiem skaņdarbiem, kā G. Mālera Urlicht (Pirmatnējā gaisma) un Trīs eņģeļi dziedāja no vokālā cikla Zēna brīnumrags, Pusnaktī no Rikerta dziesmu cikla, kā arī Riharda Štrausa un Albāna Berga gleznieciskajiem noskaņu opusiem, daudz piemērotāka būtu baznīcas akustika. Mazajā ģildē koris brīžiem skanēja pasausi, turklāt akustikā, kur nežēlīgi dzirdams ik sīkums, ansambļa skanējums nebūt nešķita viscaur ideāli saliedēts. Kopskaņa tikai dažreiz uzplauka kā brīnumains zieds ar kulmināciju korim pārliktās G. Mālera 5. simfonijas slavenās lēnās daļas Adagietto bezgalīgajā, liriskajā melodismā. Iespējams, gluži vienkārši pietrūcis mēģinājumu (Kaspars Putniņš vēl tikko taču diriģēja Kanādā). Varbūt man pietrūkst nepieciešamo smalko maņu, taču šajā programmā nebija īsti saprotama Uģa Brikmaņa (vai jebkura cita režisora) loma, režijas reālais pienesums. Kora uzstāšanās "bloki" mehāniski, bez paskaidrojumiem mijās ar ekrānos atrādītām vārdos nenosauktu Vasilija Kandinska gleznu reprodukcijām un nesalasāmām Zilā jātnieka almanaha lappusēm A. Šēnberga instrumentālās mūzikas ierakstu fonā. Vai tas domāts kā kolokvijs publikai?
Ievas Paršē neparastās pārvērtības
Ar vokālās manieres un vizuālā tēla pārvērtībām savus klausītājus vācu, britu, austriešu, franču un amerikāņu kabarē dziesmu repertuārā, kuru autoru vidū ir pat slavenie akadēmiskās mūzikas grandi Bendžamins Britens, Arnolds Šēnbergs, Ēriks Satī un Viljams Bolkoms, pārsteidza arvien teatrāli atraktīvā dziedātāja Ieva Parša, muzicējot pianista un vienlaikus arī elegantā konferansjē Jura Žvikova izlolotajā programmā Lielo komponistu mazie grēciņi. Uz mākslinieka Roberta Rubīna improvizētās kabarē skatuves mūsu pazīstamie mūziķi ar stilistes Baibas Grīnas īstajā brīdī piespēlētajiem aksesuāriem pārvērtās par ceļojošām šī žanra zvaigznēm. Jau pašā sākumā noņemot programmai pētījuma smagumu, uz milzu afišu projekcijām pieteikta Ieva Paršē, konferansjē Žoržs (Juris Žvikovs) iepazīstina publiku ar vijoļvirtuozu Žoržu Savkin’, kurš ar īstu azartu atskaņoja Friča Kreislera valšus un Kārļa Lāča veltījumu Rīgas tango karalim Oskaram Strokam.
Tīši teatralizētā un vienlaikus intīmi sirsnīgā noskaņā Jura Žvikova un Alda Liepiņa klavierpavadījumos dziedātāja izpaudās spilgtās, sadzīviskās žanra ainiņās un vienkāršos labsirdīga humora, smeldzes, sapņainu ilgu piestrāvotos cilvēciskos vēstījumus par un ap mīlestību. Izrādās – tā ir vesela pasaule no sēru blūza līdz dīvainiem Amora nedarbiem Ņujorkā, no filosofiskas retorikas (kāda mīlestība ir patiesībā?!) līdz vētrainas nakts piedzīvojumu piezemētajam finālam "zobbirstīšu laikā". Muzikāli – no Kurta Veila žanra klasikas līdz īsti franciski jūtīgajām Ērika Satī dziesmām, kuras I. Parša un A. Liepiņš atskaņoja īpaši izjusti, niansēti, sapņaini. Arī līdz Brodvejas mūziklu un džeza kolorītam, savienotam ar muzikāli trāpīgiem un gudriem tēlu un situāciju raksturojumiem amerikāņu mūsdienu komponista Viljama Bolkoma Kabarē dziesmās, kurās izcila dziedātājas sabiedrotā bija Jura Žvikova tēlainā virtuozitāte.