Ar nepacietību gaidītā Marinas Rebekas debija Margarētas lomā ir vainagojusies ar spilgtu un patiesu māksliniecisko tēlu izcilā, dziļi saviļņojošā Šarla Guno operas Fausts izrādē Latvijas Nacionālajā operā. Īpaši paveicās tiem, kuri Rīgas Operas festivāla programmā vēroja Fausta otro izrādi (17. jūnijā), kur jau pilnā spēkā varēja izpausties lieliskais franču tenors Benžamēns Bernheims. Pateicoties viņiem un visam solistu ansamblim, šī bija Latvijas Nacionālās operas aizvadītās sezonas labākā iestudējuma īpašā zvaigžņu stunda – devītais vilnis.
Katru reizi cita
Margarēta ir ļoti sarežģīta un prasīga loma. Līdzīgi Violetai Džuzepes Verdi operā Traviata, Tatjanai Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins un Žila Masnē Taīdas titulvaronei, Margarētai operas gaitā ir jāpiedzīvo vērienīga un ļoti koncentrēta tēla izaugsme, attīstība. Tās pietiktu vairākām dzīvēm. Šī ir viena no visgrūtākajām soprānu lomām, jo prasa ļoti plašu vokālo iespēju amplitūdu, sākot ar siltām liriskajām krāsām un koloratūru spožumu un beidzot ar dramatiskā soprāna vērienu. Vakara gaitā Margarētai no naivas, nevainīgas jaunavas jāpārtop kaislīgi un uzticīgi mīlošā sievietē, tad jāpiedzīvo nodevība, skaistāko sapņu un visas dzīves sabrukums. Nekur nerodot sapratni un atbalstu, mīļotā Fausta pamestā un pašas brāļa nolādētā sieviete zaudē prātu, nogalina savu bērnu un cietumā gaida nāves sodu. Visbeidzot viņa sevī atrod apbrīnojamu spēku atteikties no iespējas saglabāt dzīvību un mirstot iemanto atpestīšanu.
Katrā nākamajā ārijā vai duetā mūsu priekšā ir jau cita Margarēta un citāda balss: atturīgi liega (pirmajā īsajā dialogā ar Faustu), sapņaini apgarota (stilizēti senlaicīgajā balādē par Tūles karali), rotaļīgi koķeta (valšveidīgajā dārglietu ārijā), mīlestībā tvīkstoša (plašajā tikšanās ainā ar Faustu). Pēc tam krāsu palete būtiski mainās: satumst un iekrāsojas izmisīgas lūgšanas un sāpjpilnas nolemtības toņos, bet balss pārsteidzošais spēks finālā ir apbrīnas vērts. Tiekot galā ar visiem sarežģītajiem uzdevumiem, Marinas Rebekas pilnais soprāns ikvienā brīdī valdzina gan ar tembra skaistumu, gan emocionālo piepildījumu. Dziedātāja ir lieliska aktrise, turklāt nekas nav uzspēlēts, pārspīlēti teatrāls. Viņa savaldzina un pārliecina ar patiesumu.
Šarla Guno romantiskā opera Fausts gan nav radīta tikai primadonnai, un tajā viens nav karotājs. Tieši Marinas Rebekas un tenora Benžamēna Bernheima balsu un skatuves temperamentu saderība ir izrādes veiksmes atslēga. Lai cik paradoksāli tas šķistu, jau plašu atzinību iemantojušajam jaunajam franču tenoram Fausts ir pirmā loma dzimtajā repertuārā, turklāt viņš tajā debitēja tieši Rīgas Operas festivālā. Viņš ir dedzīgs Fausts. Brīvi dzīvot šajā impulsīvajā tēlā ļauj tas, ka dziedātāja liriskais tenors ir ļoti skanīgs, apjomīgs, atvērts un stabils. Tam piemīt spožs, pat izšķērdīgs, taču ne griezīgs mirdzums, augšējie toņi nav spiedzoši. Turklāt, tāpat kā Marina Rebeka, Benžamēns Bernheims ir dzimis skatuvei un, dziedot no sirds, vēršas pie partneres, nevis kalpo tenoru narcismam.
Spilgto galveno varoņu ansambli vainagoja Andreasa Bauera meistarīgi atveidotais Mefistofelis, kurš jau kopš pirmizrādes 2016. gada septembrī ir iestudējuma uzmanības centrā. Tikai šoreiz sātans nebija tik krasi dominējošs, jo atraktīvais vācu bass Andreass Bauers apdomīgi nedaudz pietaupīja balsi, piemēram, slavenās Mefistofeļa kuplejas nodziedāja rezervētāk. Tas ir saprotams, ņemot vērā, ka visiem trim izrādes galvenajiem solistiem, kā arī Valentīna lomas atveidotājam baritonam Valdim Jansonam jau nākamajā vakarā bija jāuzstājas festivālu noslēdzošajā galā koncertā. Tomēr vokāli un artistiski iespaidīgs Andreass Bauers Mefistofeļa lomā ir joprojām, azartiski un ar veselīga humora devu izspēlējot sava tēla nemitīgo vizuālo mainību.
Spēcīgs ansamblis
Profesionāli spēcīgs un mākslinieciski pārliecinošs režisora Aika Karapetjana, scenogrāfa Kristapa Skultes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas, un gaismu mākslinieka A. J. Veisbārda monumentāli iespaidīgajā, pārsteigumiem bagātajā iestudējumā bija pilnīgi viss Fausta solistu ansamblis bez neviena izņēmuma. Jūsmīgā jaunekļa padsmitnieka, Margarētas dievinātāja Zībela lomā lieliska ir Laura Grecka, tikpat organiski Rihards Mačanovskis iejuties nelielajā Vāgnera lomā. Sulīgi un komiski saspēlē ar Mefistofeli Kristīnei Zadovskai izdodas ziņkārīgās un primitīvi domājošās Martas raksturtēls, kam smalkjūtība ir sveša. Pastāvīga virsvērtība jau kopš iestudējuma pirmizrādes ir satriecoši skaudrais, emocionāli blīvais Oļega Orlova iznāciens vecā Fausta tēlā. Novecojušā zinātnieka traģisma spilgtums nav apsūbējis, neprātīgās alkas pēc zaudētās jaunības nepārklāj rutīnas putekļi.
Īpaša bauda ir klausīties un vērot Itālijā dzīvojošā latviešu baritona Valda Jansona sniegumu, kurā Itālijas vokālo skolu izcili papildina dziedoņa skatuves izjūta. Viņš nevis tēlo vai atveido, bet vienkārši ir Valentīns – Margarētas brālis, cildenais un dedzīgais karotājs, kurš (liktenīgi sev un māsai) spējīgs arī acumirklī karstasinīgi aizsvilties nevaldāmās, sāpju un izmisuma plosītās dusmās. Tikpat pārliecinoši viņš uzrunāja arī kā bruņinieks Volframs Riharda Vāgnera Tanheizerā, sākot ar vokālo meistarību (virsotne – Volframa romances līdzenais melodiskais plūdums) un beidzot ar neviltoto drauga smaidu, kurā atplauka, tiekoties ar sen neredzēto Tanheizeru. Valda Jansona skatuves varoņi ir tik dabiski un cilvēciski, ka viņiem nevar nenoticēt. Izrādes gaitā lielisks ir LNO koris.
Visu, ko nespēj izteikt ne vārdi, ne mērķtiecīgi veidotās mizanscēnas un projekcijas, un pat to, ko līdz galam neizpaustu glabā Šarla Guno Fausta varoņu un kora vokālās partijas, atklāja orķestris, pie kura pults atkal bija iestudējuma muzikālais vadītājs, poļu diriģents Tadeušs Voicehovskis. Viņa diriģētajā orķestrī atspoguļojās visslēptākās ilgas un sapņi, tas gleznoja pastorālas lauku ainiņas pretstatā vecā Fausta vientulībai un azartiski svinēja dzīvi. Tur virmoja jūtas, lidinājās taureņi vēderā. Te bija gan mīlestības gaišais trauslums, gan kaislība un ļaunuma indīgie ziedi, plosījās instinkti, elles spēki, sāpes un izmisums. Ekstātiskā spožumā izgaismojās garīgā atklāsme.
Bagātīgs galā koncerts
Augstākās raudzes opermākslas piedzīvojumā izvērtās arī galā koncerts Viva romantica, kurā līdz ar četriem Fausta solistiem uzstājās Inga Kalna, Oļesja Petrova, Egils Siliņš un Andris Ludvigs, savukārt pie LNOB orķestra un kora diriģenta pults pārmaiņus stājās Mārtiņš Ozoliņš, Normunds Vaicis, Andris Veismanis un Jānis Liepiņš. Tik krāšņu solistu un diriģentu buķeti vienā koncertā nevar sastapt bieži, turklāt arī programma bija harmoniska, rūpīgi sakārtota un atbilstoša nosaukumam Viva romantica – komiskā opera un operete tika atstāta citai reizei.
Programma ļāva gan priecāties par mūsu pasaules zvaigznēm, gan tuvāk iepazīt viessolistus. Andreasa Bauera bass pilnā vokālā dziļuma dimensijā un varenībā atklājās Verdi repertuārā (Filipa ārijā no Dona Karlosa, de Silvas kavatīnē no Ernani), Mefistofeļa kuplejas šoreiz tika atstātas Egilam Siliņam, kurš tās izpildīja īpaši aizrautīgi un vienlaikus pašapzinīgi. Benžamēns Bernheims uz mūsu Operas skatuves piepildīja ilgas izpausties franču repertuārā – vispirms Romeo kavatīnē un tad bezgala saviļņojošajā šīs pašas Šarla Guno operas mīlas duetā kopā ar Marinu Rebeku Džuljetas partijā. Šis duets bija koncerta visaugstākā mākslinieciskā virsotne līdzās Alfredo Katalāni operas Vallī titulvaronei apgaroti poētiskajā Marinas Rebekas izpildījumā un Ingas Kalnas bel canto meistarībai Gaetāno Doniceti (Marijas lūgšana no Marijas Stjuartes) un Vinčenco Bellīni repertuārā (Normas kavatīne).
Koncerta karstā kulminācija bija Žorža Bizē Karmenas traģiskais fināls Oļesjas Petrovas un Andra Ludviga sniegumā. Oļesjas Petrovas krāšņajam, dinamiskajam mecosoprānam izcili piestāv verisma opervarones Santucas tēls (Pjetro Maskanji Zemnieka gods), bet ne tik organiski padodas Kamila Sensānsa Dalilas slavenās, austrumnieciski valdzinošās ārijas glāsmainums. Daudzsološs un pārliecinošs Valda Jansona baritonā atklājās Žila Masnē Hērods, jau garantētu interpretācijas kvalitāti vēlreiz apliecināja Egils Siliņš Raimondo ārijā no Gaetāno Doniceti Lučijas di Lammermūras.