Faktu, ka vēsturiskā proza latviešu literatūrā patlaban ir augstajā lidojumā, apstrīdēt grūti. Pie vēstures, īpaši nesenās vēstures, pārvērtēšanas jau vairākus gadus ķērušies gan stāstnieki, gan romānisti, gan veterāni, gan debitanti, un lasītājs šīm pūlēm izrāda pelnītu atzinību. Taču tulkotajā literatūrā jēdziens "vēsturiskais romāns" joprojām kādā zemapziņas nostūrī saistās ar krāsainām bildītēm Dimā stilā vai, labākajā gadījumā, biogrāfisko žanru.
Romāns par kaimiņzemes vēsturi, pat ne viens atsevišķs romāns, bet četri pēc kārtas, kuri turklāt sakņojas ne XX gadsimta labi dokumentētajā un arī ne pirmskristīgās ēras mītiskotajā laikā, bet gan kaut kur pa vidu, – vai tas varētu kļūt par lasītāju mīlētu darbu? Izrādās – var gan, un kā vēl. Lietuviešu rakstnieces mākslas doktores Kristinas Sabaļauskaites cikls Silva rerum jau apaļus desmit gadus ne tikai vāc kopā veselu birumu starptautisku apbalvojumu, bet arī latviešu lasītāja ausīs kļuvis par patiesi baudāmas prozas zīmolu. Sagaidot ceturtā un pēdējā romāna latvisko tulkojumu un arī pašas rakstnieces viesošanos šīgada Prozas lasījumos, šķiet, šis fenomens ir pelnījis, ka uz to vēlreiz atskatās.
Autores fascinējošā balss
Romānu cikls Silva rerum mūsdienu literārajā ainavā – gribētos skaļi teikt, kā Baltijas, tā visas pasaules mērogā – ir strukturālā ziņā unikāls ne vien ar to, ka itin visos romānos trūkst skaidri izteiktu (ne noģiedamu) dialogu, – fakts, ko lielum liela daļa lasītāju nepamana pat pēc pēdējās lappuses aizšķiršanas, – bet arī ar to, ka tajos patiesībā nav arī vienotas un skaidras sižeta līnijas.
Četri vēsturiski, sīku (un dokumentāli precīzu) detaļu pieblīvēti romāni ar kopējo apjomu tuvu pie 1600 lappusēm, bez dialogiem, caurviju varoņiem un pat skaidri izsekojamas sižeta līnijas – jūs gribat teikt, ka kāds to vispār lasīs? Tomēr autores balss ir tik fascinējoša, ka lasām aizraudamies – daļēji, protams, tāpēc, lai uzzinātu, kas notiks tālāk (lai gan jau otrā romāna sākumā teksta centrā it kā novietotās senās, bet likteņa ne visai mīlētās žemaišu bajāru Norvaišu dzimtas politisko un ģimenisko peripetiju līkloči atmiņā sāk bezcerīgi samudžināties; tiem, kas lasīšanu uzsāks vien tagad, ieteicams acu priekšā turēt ceturtās grāmatas beigās atrodamo dzimtas ģenealoģiju), bet galvenokārt tāpēc, ka teksta plūdums spēj hipnotizēt teju jau arhetipiskā līmenī – kā kaut kur pirmsesamības tumsā pie ugunskura no aizlaikiem skanošs sibillas vārsmojums, kas bezkaislīgi vij mūžīgu pavedienu par dzīvību, nāvi un laiku, tātad to, kas mūs interesē visvairāk.
Nevar nepieminēt, ka latviski rakstnieces barokāli krāšņie, pāri malām plūstošie brīžam pat vairākas lappuses garie teikumi skan patiesi izcilā Daces Meieres tulkojumā, gribas teikt – atdzejojumā.
Barokālā estētika
Uz Kristinas Sabaļauskaites prozas specifiku norāda jau cikla nosaukums silva rerum – lietu mežs jeb apzīmējums XVI–XVIII gadsimtā populārajām dzimtas "pierakstu kladēm", kurās ģimenes vīrieši un sievietes varēja ierakstīt jebko no dzejas līdz receptēm, no dažādām sadzīvisku izdevumu pozīcijām līdz mājdzīvnieku pārošanas datumiem un rezultātiem – visu pēc kārtas, nešķirojot. Tieši tāpat, autorei šķietami nešķirojot, romānos savijas neskaitāmu žanru elementi: vēsturiskais, piedzīvojumu, romantiskais, erotiskais, filosofiskais un pat fantastiskais, jo katrā romānā vismaz viena epizode paliks ārpus racionālā prāta izskaidrojumiem.
Uz senatnīga nama palodzes starp sapni un nomodu joprojām tupēs mistiskais čūskas un gaiļa krustojums Viļņas bazilisks, pa tumšām ielām klīdīs sarkanā tērpta Mēra Jumprava, ebreju nama patrepē nozaigos sen mirušas meitenes sārti zeltainais spoks, bet lasītājs, vienlaikus vēlēdamies to visu izskaidrot simboliskos terminos (jo kas gan ir bazilisks, ja ne mocītas cilvēciskās sirdsapziņas atveids, kuram – un līdz ar to sev pašam – acīs ieskatīties nozīmē nāvi?), tomēr zemapziņā cer, ka viss nav tik vienkārši un autores atainotā Viļņa līdz ar visu Lietuvu un pasauli tomēr ir kāda lielāka, neizskaidrojama spēka apdvēseļota.
Uz kādā intervijā uzdoto jautājumu par to, kuru no savu romānu tēliem autore visvairāk vēlētos atveidot iespējamā romāna ekranizācijā, rakstniece esot atbildējusi: otrās daļas tēlu, ebreju ārstu Aronu Gordonu. Un patiesi autores pieeja vēstījumam ir tieši šāda: nesaudzīga, kritiska un vienlaikus mīloša; asredzīgi vērojošs malā stāvētāja skatiens un tāda cilvēka spriedums, kurš nepieder pie aprakstītās pasaules, tomēr to pārzina līdz pēdējam sīkumam. Gluži kā otrās grāmatas ievadlappusēs minēto dzīvo, pie dēļa piesprādzēto žurciņu, kuras vivisekciju Gordons atliek uz vēlāku laiku, lai vispirms ieturētu maltīti, autore ir piesaistījusi pie teksta plaknes baroka laikmeta cilvēka domāšanu – piesaistījusi un bez žēlastības arī izpreparējusi, ar ārsta rūpību neizlaižot neko no netīkamā, bet vienlaikus arī neļaujot garām paslīdēt nekam no tā, kas skaists un patiess. Tiesa, cilvēciskās uztveres īpatnības visdrīzāk lasītājam liks asāk saskatīt tieši naturālistiski aprakstīto, baismīgo un traģisko.
No vienas puses, šādus akcentus pieprasa teksta barokālā estētika, kur zem katras mežģīņu kaudzes kaut kas pūst, no otras – no šiem aspektiem autore nekādi nebūtu varējusi izvairīties, aprakstot XVII–XVIII gadsimtu, kad mūsu kaimiņzemei un tās tagadējai galvaspilsētai ik pēc pāris desmitgadēm pāri veļas kārtējā katastrofa – kazaku uzbrukums, mēris, bads, ugunsgrēki un kari. Traģēdiju norisi un sekas autore dokumentē tikpat precīzi, kā Gordons uz neskaitāmām lapiņām reģistrē savu pacientu slimību simptomus vai kā otrā romāna sākumā pāri pilsētai – no pirmās ieklīdušās mēra žurkas līdz zeltā mirdzošajiem baznīcu altāriem – savādi visuredzošu kameras aci laiž mistisks kovārnis. Tomēr pēc katras postošas nelaimes šķietami drupās sagrautā, gar zemi notriektā pilsēta atkal spītīgi ceļas no pīšļiem, ap nomelnējušiem izdeguļiem klaudz jauna koka sastatnes, tiek pārplānotas un pārbūvētas baznīcas, krogi un pilis, pilsētnieki atjauno namus, sievietes tekā ar iepirkumu groziem un bērniem, un dzīvība nemainīgi, ietiepīgi atgriežas tur, kur bijusi.
Pēc pirmā romāna izlasīšanas tas varbūt vēl nav tik labi redzams, taču, pabeidzot visu ciklu, top skaidrs, ka patiesībā tetraloģijas centrālais tēls ir pati Viļņa, kuru autore uzlūko tāpat kā Gordons savus pacientus, vienlaikus skaudri analītiski un ar dziļu mīlestību – degošā, nopostītā, netīrā, zeltaini zaigojošā baznīcu torņu, šauro ieliņu, akadēmisko centienu, kaislību, kautiņu, nodevību, posta un dzīvības triumfa pilsētu, kas varbūt tieši teksta piedāvātajos ietvaros mazāk ir faktiska, ģeogrāfiska teritorija, vairāk – metaforisks Lietuvas cilvēciskās dvēseles spogulis.
Skatījums zvaigznēs
Otrs tetraloģijas centrālais tēls neapšaubāmi ir laiks, kuru iezīmē visos četros romānos noteiktā ritmā atkal no jauna uzpeldošais četru zelta kabatas pulksteņu tēls un plašākā aspektā pasvītro nemitīgi tuvākā vai tālākā fonā risinātā dzīvības un nāves tēma. Interesanti, ka pulksteņu tēma un ar tiem pirmajā romānā saistītais politiskās intrigas mezgls beigu beigās tā arī paliek neatrisināts – visi četri uzticamiem sazvērniekiem uzticētie laikrāži un tiem pievienotie dokumenti nekad neatrod savu atšifrētāju.
Tie kā savdabīgs atgādinājums ceļo no viena Norvaišu dzimtas vīrieša pie otra, līdz beidzamajā romānā no dokumentiem atlikusi vien nesalasāmu putekļu kaudzīte un viens no pulksteņiem ir sarūsējis. Dokumenti, kas ir izšķiroši svarīgi pirmās daļas patriarha Jona Milkanta dzīves lielajam noslēpumam – komplicētai vietējo aristokrātu politiskajai sazvērestībai – un kuru glabāšanai ziedots tik daudz pūļu, beigu beigās izrādās vien bezvērtīgi pīšļi, un pāri paliek vien pulksteņos iegravētais mūžīgais atgādinājums: silentium est aureum – klusēšana ir zelts.
Šādi Kristina Sabaļauskaite iezīmē laika tēmu kā aktuālu ne tikai baroka laikmeta cilvēkam vien – neatturami aizejošo, satrūdošo esamību, no kuras nav iespējams paņemt līdzi neko (jo pat ticība pēcnāves dzīvei tālaika zinātnisko atklājumu lēktā pamazām dziest), var vienīgi censties (kā to mūža beigās izmisīgi, pat komiski pūlas noorganizēt Jona meita Uršule) nodot tālāk dzimtas dzīvības dzirksteli.
Jā, visi drāmas dalībnieki labi apjauš, ka arī cilvēciskās dzīvības pavediens ir trausls un viss miesiskais agrāk vai vēlāk kļūst par tārpu barību, kā to piesaka meistarīgā, naturālā visa cikla ievadaina ar ziņkārajiem Norvaišu dvīņiem, kuri dažas nedēļas pēc kaķa apbedīšanas to izrok, lai paskatītos, kas ar miesu notiek pēc nāves, un kurus redzētā radītais šoks katru savā veidā ievirza turpmākajā dzīves ceļā. Tomēr pēdējā cikla romānā skaudri pragmatiskais skatījums uz dzīvi kā vairāk vai mazāk līkumotu celiņu uz kopīgu kapa bedri šķiet nedaudz atslābstam; centrālais tēls – jezuītu priesteris, matemātiķis un filosofs Prancišks Ksavers – kādubrīd sāk apcerēt, ka varbūt dzīve nav tikai hrestomātiska strauji aizritoša upe, bet gan jūra – ar paisumu un bēgumu, nevaldāma, tomēr mūžīga. Tieši Pranciška dēļ, kas nenoliedzami ir kaislību vismazāk plosītais cikla personāžs, ceturtais Silva rerum romāns ir sērijā vienmērīgākais, klusinātākais; tur neatradīsim krāšņu katastrofu, skaļu intrigu vai kaislību aprakstus.
Gluži tāpat kā apgaismības reveranss saprāta uzvarai un klasicisma tīrās līnijas nomaina baroka gūzmaini eksaltēto detaļu pārpilnību, autore prasmīgi maina naratīva stilu no vētraini kaismīga, instinktus viļņojoša uz rāmāku, gaišāku filosofiju, kas nomierina satrauktos jutekļus tāpat kā romānu gredzenveida kompozīcijā savijošais Pranciška skatījums zvaigznēs – un kas par to, ja šī skatīšanās notiek (te autore jau atkal neiztiek bez ironiskas mēles paklakšķināšanas), veicot gauži prozaisku, taču visnotaļ neatliekamu darbību brīvā dabā. Un, lai nu būtu atļauts noslēgt šo ieskatu ar tikpat negantu simbolu, kādus izmanto pati autore, – tā nu viss cikls, metaforiski izsakoties, ar kājām stāv dubļainā zemē, ar rokām turas reproduktīvajos orgānos, bet ar acīm veras zvaigznēs. Un tas trešais, tas mūžīgais, visu pārējo ļauj izturēt.